Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Atmiņas par vācu okupācijas laiku Latvijā (1)

Turpinājums „Bērnības un pusaudža gadu atmiņām“

Laikraksts Latvietis Nr. 580, 2020. g. 4. febr.
Guntars Saiva -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Atmiņas par vācu okupācijas laiku ir turpinājums Bērnības un pusaudža gadu atmiņām. Vairākus vācu okupācijā piedzīvotos notikumus, īpaši Saukā, varēs vieglāk izprast, iepazīstos ar Bērnības un pusaudža atmiņām.

Bērnības un pusaudža gadu atmiņās, cita starpā, biju rakstījis, ka 1941. gada pavasarī jau cirkulēja baumas par iespējamo Padomju Savienības – Vācijas karu. Tāpēc, tūlīt pēc Jēkabpils pamatskolas 4. klases eksāmenu beigām, biju aizsūtīts drošībā pie mūsu Saukas radiem. Tā, 22. jūnijā, sākoties Vācijas – Padomju Savienības karam, biju Saukā.

Pēc 14. jūnija deportācijām, kas mūsu ģimenei bija pagājušas secen, vecāki bija atbraukuši uz Sauku mani apciemot, bet kopš tā laika, neko par viņiem nezināju.

Pirmos vācu karavīrus redzējām 26. jūnija dienā, kad pie Māliņu mājas uz brīdi apstājās kāda vācu karavīru vienība un lūdza padzerties ūdeni. Par frontes stāvokli mums nebija nekādas jausmas.

Nākošā satikšanās ar vecākiem bija jūlija pirmajās dienās. Jēkabpili vācieši bija ieņēmuši 29. jūnijā, bet jau iepriekšējā dienā no Aknīstes stacijas esot zvanīts uz Jēkabpils staciju, sakot: Labdien, biedri, mēs esam jau kungi! Līdzko vilciena satiksme starp Jēkabpili un Neretu bija atjaunojusies, vecāki ar mazo bānīti bija atbraukuši līdz Ževaldu stacijai un tad atnākuši kājām.

Vācu laika atmiņas ir sakārtotas vairāk vai mazāk neatkarīgās nodaļās, kurās apskata kādu noteiktu, bet samērā noslēgtu un īsu laika posmu. Dažkārt gan vienā nodaļā aprakstītais notikums laika ziņā var būt nedaudz aizsteidzies priekšā kādam nākošā nodaļā aprakstītam.

Atmiņas par teātra dzīvi Jēkabpilī ir sakārtotas vienā nodaļā, kas aptver gandrīz visu vācu okupācijas laiku – no 1941. gada novembra līdz 1944. gada jūnijam.

1941. gada vasarā Jēkabpilī

No Saukas kopā ar vecākiem atgriezos Jēkabpilī. Tuvojās mana divpadsmitā dzimšanas diena. No mūsu mājas Stacijas ielā 5 varēja redzēt, ka mājai stacijas otrā pusē, kur kādreiz dzīvoja mans labākais draugs Edgars, logi bija aizslēģoti. Krūmiņu ģimene bija deportēta. Cik gan daudzas reizes biju baudījis Krūmiņu ģimenes viesmīlību!

Tūlīt pēc kara sākuma Jēkabpilī sarkano strēlnieku (sarkangvardu) komanda bija sākusi arestēt nelojālos pilsētas iedzīvotājus. 28. jūnijā šī komanda no Jēkabpils cietuma bija izvedusi nošaušanai septiņus arestētos. Sākoties vācu aviācijas uzlidojumam, tikai vienam, vēlākajam Jēkabpils teātra sekretāram un aktierim Rūdolfam Barbalam, bija izdevies izbēgt. Pārējie seši ir nošauti un ir vēlāk apglabāti Jēkabpils kapos. Šādas sarkangvardu komandas bija darbojušās arī vairākās citās Latvijas pilsētās.

Jēkabpilī ieņemot, nekādas nopietnas kaujas nebija notikušas. Padomju armijai atkāpjoties, 28. jūnijā gan bija uzspridzināts Jēkabpils – Krustpils tilts, bet Daugavā bija iegāzies tikai tilta vidējais posms, kas tur gulēja vairāk par gadu. Armijas vajadzībām vācu sapieri bija ātri uzbūvējuši pontonu tiltu.

Izstaigājām pilsētu. Pilsētā kārtību uzturēja brīvprātīgās pašaizsardzības vienības, kuras veica policijas uzdevumus. Nekādas nekārtības gan neredzējām. Agrāk pilsētā ap 60% uzņēmumu bija piederējuši ebrejiem. Tagad pilsēta bija neparasti klusa. Daļa ebreju bija paši aizbēguši līdzi, padomju armijai atkāpjoties. Pilsētā palikušos ebrejus vācieši bija apcietinājuši. Uz daudzu māju durvīm bija uzraksti latviešu, krievu un vācu valodā, ka māja rekvizēta. Tās bija vai nu bijušās ebreju mājas, vai arī aizbēgušo padomju funkcionāru savā laikā konfiscētās mājas. Bet jau augustā šīs pašaizsardzības vienības vācieši likvidēja.

Darbs tēvam un mātei Jēkabpils apriņķa pagaidu izpildkomitejas Zemju daļā bija izbeidzies. Neziņa, kas nu būs tālāk.

Stāstīja, ka labi varot nopelnīt Kūku kūdras purvā. Abi ar māti nolēmām izmēģināt. Tas bija ellišķīgi grūts darbs. Žūšanai sakrautie kūdras kluči bija jāapgriež uz otru pusi. Mugura jau sāpēja pirmajā stundā, jo kūdras kluči nebija no vieglajām. Četras vai piecas dienas izturējām. Neko daudz jau nevarēja nopelnīt.

Tēvs tomēr ticēja, ka arī turpmāk lopkopības darbinieki būs vajadzīgi. Sākām meklēt piemērotāku dzīvokli. Līdzšinējais dzīvoklis Stacijas ielā 5 nebija piemērots un par tālu no Jēkabpils centra. Nevienā bijušajā ebreju vai padomju varas vīru dzīvoklī mēs neietu, ja arī tos atļautu izīrēt.

Īss vācu laika raksturojums

Tā sauktais vācu laiks ir viens no visvairāk izpētītajiem posmiem Latvijas vēsturē. To ir pētījušas gan vēsturnieku komisijas, gan promocijas darbu rakstītāji, gan atmiņu rakstītāji. Dažkārt kādu autoru secinājumi var būt diezgan subjektīvi.

Nepilnās divās nedēļās vācu armija bija padzinusi boļševikus no Latvijas teritorijas un īsā laikā ieņēmusi lielus Padomju Savienības apgabalus. Mēs pat apsveicām vāciešus kā atbrīvotājus, bet mūsu cerība, ka Latvija varētu atgūt zaudēto neatkarību, nepiepildījās.

Pirms stabilas vācu civilās okupācijas pārvaldes sistēmas izveidošanās, kādu laiku Latvijā vēl saglabājās militārā pārvalde, kurā vietējo varu kontrolēja militārie komandanti. Bet jau 17. jūlijā Hitlers nodibināja īpašu ministriju okupētajiem austrumu apgabaliem ar Alfrēdu Rozenbergu (Baltijas vācieti, kas savā laikā bija studējis Rīgas Politehniskajā institūtā un sastāvēja Rīgas baltvācu korporācijā Rubonia) kā tās vadītāju. Latvija, Lietuva, Igaunija un Baltkrievija veidoja Austrumzemi (Ostland) – administratīvo vienību, ko pārvaldīja Austrumzemes valsts komisārs H. Loze (Heinrich Lohse), kam savukārt bija pakļauti četri ģenerālkomisāri. Par Latvijas ģenerālkomisāru iecēla Dr. O. Dreksleru (Oto Heinrich Drechsler), kam savukārt bija pakļauti seši novadu (Gebiet) komisāri. Par Jelgavas novada komisāru (Gebietskommisar von Mittau) izraudzīja brīvkungu Valteru Eberhardu fon Mēdemu, kura pārraudzībā bija Jelgavas pilsēta, Bauskas, Jelgavas, Jēkabpils, Tukuma un Ilūkstes apriņķis.

Šie tad nu bija vācu civilās pārvaldes augstākie varas vīri, kuriem sekoja vairāki tūkstoši zemāku ierēdņu. Arī pats Alfrēds Rozenbergs Rīgu apmeklēja divas reizes. Blakus šai vācu civilai pārvaldei darbojās arī Latviešu pašpārvalde, kura savu darbu uzsāka 1941. gada 1. septembrī. Pašpārvalde bija ar ļoti ierobežotām tiesībām – tās uzdevums bija izpildīt vācu iestāžu rīkojumus. Alfrēda Rozenberga oficiālo apstiprinājumu Latviešu pašpārvalde saņēma 1942. gada 7. martā.

Padomju okupācijas gadā bija likvidētas visas mūsu labdarības organizācijas, izņemot Latvijas Sarkano Krustu. Lai palīdzētu no boļševiku varas cietušajiem un citiem trūkumā nonākušiem iedzīvotājiem, bija jārada jauna organizācija. Ar lielām pūlēm bija izdevies dabūt vācu iestāžu atļauju šādas organizācijas dibināšanai. Neviens nosaukums, kurā figurētu vārds latviešu vai nacionāls nebija pieņemams. Šo organizāciju, kuru nosauca par Tautas Palīdzību apstiprināja ģenerālkomisārs Drekslers 1941. gada 30. oktobrī un tai pakļāva 15 organizācijas, ieskaitot Latvijas Sarkano Krustu. Tautas Palīdzība bija lielākā latviešu sabiedriskā organizācija, kuras paspārnē attīstījās un darbojās daudzas latviešu kulturālās un sabiedriskās aktivitātes.

Novadu komisāri iecēla apriņķu vecākos. Par Jēkabpils apriņķa vecāko Mēdems iecēla Vili Stukuli. Par apriņķa priekšnieku bija izraudzīts Augusts Dzenītis, par Jēkabpils pilsētas vecāko (birģermeistaru) Osvalds Grabovskis.

Katrā apriņķī bija arī lauksaimniecības vadītāji (Kreislandwirte), kuru uzdevums bija uzraudzīt lauksaimniekus, lai tie kārtīgi pildītu uzliktās nodevas.

Pilsētniekiem ieveda Apgādes grāmatiņas (Bezugsbüchlein) vācu un latviešu valodā. Mūsējās bija izsniegtas 1941. gada 2. oktobrī. Apgādes grāmatiņām bija 3 daļas: 1. Atzīmes par kartīšu izsniegšanu normēto preču iegādei; 2. Atzīmes par atļauju izsniegšanu ierobežojumiem pakļauto preču iegādei; 3. Tirgotāja vai amatnieka atzīmes par preču izsniegšanu.

Kartītes normēto preču iegādei izsniedza noteiktam laika periodam, bet nopērkamo produktu daudzumu paziņoja katrai nedēļai atsevišķi, atkarībā no lauksaimnieku izpildītām nodevām.

Arī pēc tā pārtikas mazumiņa, ko uz taloniem varēja nopirkt, bija bieži jāstāv garās rindās.

Reiz gan māte bija apkalpota ārpus rindas, pārdevējai sakot, ka vakarā būšot jāiet skatīties māti teātri spēlējot. Rindā stāvētājas par to bijušas neapmierinātas.

Ja arī dabūja atļauju ierobežoto preču iegādei, piemēram, krekla vai zābaku iegādei, tad nebija nekādas garantijas, ka varēs veikalos ko piemērotu dabūt.

Mūsu zemi jau izlaupīja krievi pirmajā okupācijas gadā, un to tagad turpināja gan vācu civilisti, gan arī karavīri, kam bija visādas pirkšanas priekšrocības. Plauka spekulācija un melnais tirgus. Tirgū neesošas preces varēja iegūt vai nu tikai apmaiņas ceļā, vai arī maksājot nesamērīgas cenas. Mūsu ģimenes dārziņā bija labi padevušies burkāni, bet pilsētā bija kurpnieku ģimene, kuras trīs meitas cieta no vitamīnu trūkuma. Apmainoties ar burkānu koferi, uzreiz atradās mums tik vajadzīgās zoļu ādas.

Par degvīna šeinām varēja iegādāties mantas, kuras par naudu nepārdeva. Ja atmiņa neviļ, tad vienas 32% stiprā degvīna pudeles šeinas cena melnajā tirgū bija RM 50. Melno tirgu un spekulāciju stingri apkaroja, un sodi nebija no mazajiem.

Pastāvēja arī elektrības ierobežojumi, kas arvien kļuva stingrāki. Jēkabpilī dzīvokļos nedrīkstēja lietot vairāk nekā vienu 40 W spuldzi atsevišķā telpā, priekšnamos spuldzes nedrīkstēja būt lielākas par 10 W. Gan kara apstākļu dēļ, gan arī taupības nolūkos, ielas bija neapgaismotas.

Darba stundas bija garas. Iestādes strādāja pirmdienās no plkst. 7.30 līdz plkst. 17.30, no otrdienas līdz piektdienai no plkst. 7.30 līdz plkst. 16.30 un sestdienās – no plkst. 7.30 līdz plkst. 13.00.

Pat pilsētas iedzīvotāji bija aplikti ar visādām nodevām, dažas no tiem šķita pat diezgan kuriozas, piemēram, pilsētas robežās esošiem putnu turētājiem, no ik piecām vistām bija jānodod 2 olas mēnesī.

Par to cik draudzīgi daži vācu okupācijas varas darbinieki gribēja apieties ar saviem padotiem darbiniekiem, ilustrē 1942. gada 12. marta Jēkabpils Vēstnesī iespiestais paziņojums: „Saziņā ar Austruma apgabala reihskomisāru Galvenā dzelzceļa direkcija Nord pārcēlusi vietējo ierēdņu, darbinieku un strādnieku lietu kārtotāju ierēdni B. atpakaļ uz viņa iepriekšējo darba vietu dzimtenē. Minētā dienesta persona darba disciplīnas pacelšanai bija izdevusi nepārprotamu rīkojumu par savu laiku pārdzīvojušu sodu ievešanu vietējiem dzelzceļa darbiniekiem, kas met nelabu ēnu uz latviešu-vācu labām attiecībām.“ Minētais ierēdnis bija sācis pielietot miesas sodus. Cik zinu, tad sodīšana bija notikusi Krustpils stacijā. Vainīgais ierēdnis tika atlaists no darba tikai pēc divām nedēļām. Miesas sodi netika ieviesti.

Jēkabpils apriņķa valdē strādājošo vidū diezgan brīvi cirkulēja parodija par augšējo notikumu ar nosaukumu H. Lohse Atzīšanās. Nezinu, kas bija parodijas autors. Bet varbūt esmu vienīgais, kas parodiju atceras. Mēģinu uzrakstīt pantmērā.

H. Lohse Atzīšanās
Mēs iesākām uz Eisenbān jums dot pa mugur un pa sān,
Bet kad kāds taisīj lielu bunt, mēs iztaisīj to liet par štrunt.
Mēs aizsūtij uz Grosdeičland to vīr ar to sitēj hand,
Bet atpakaļ nāks vis tie vīr, kad jūs no buntavčik būs tīr.
Tagad mēs ar jums darīs tā, kas mums jau sen ir padomā,
Mēs grib, lai jūs izklīst uz vis to pus, kur slikt jums būs.
Uz Krēvij kur šauj boļševik, uz Deič­land, kur krīt čugun pik.
Tamdēļ mēs vervē brīvprātīg uz Austrum front, Ukrain, Krim.
Jūs Mēdchen brauc uz Hamburg, Keln, kur naktī bumb met engliš veln.
No visiem tiem maz paliks dzīv, tie vis būs miroņ aukst un stīv.
Bet Augustiņ no jūs paš taut, kas kūkum met un rīko raut,
Tie lai dzīvo iekš vien mier, un baro mūs kā taukos nier.

Guntars Saiva
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com