Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Trimdas izskolotie (8)

Kristiāns Meidrops

Laikraksts Latvietis Nr. 580, 2020. g. 4. febr.
Astrīda Jansone -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Kristiāns Meidrops. FOTO no Kristiāna Meidropa personīgā arhīva.

Kristiāns ir Jura Gravas piemiņas stipendijas un vēlāk profesora Jāņa Gablika piemiņas stipendijas saņēmējs.

Juris Grava bija dzimis 1930. gadā Liepājā. Viņa trīs vecākie brāļi tika iesaukti leģionā, bet Juris nonāca Sudetijā un 14 gadu vecumā kļuva par strādnieku fabrikā, bet vēlāk viņam ar vecākiem izdevās nonākt bēgļu nometnē. Pēc kara ģimene nonāca ASV, kur Korejas kara laikā Juris pieteicās aviācijā un strādāja par radio operatoru lidojumos no Japānas uz Koreju. Atgriezies civilajā dzīvē, Juris studēja un strādāja IBM datoru firmā.

Jura Gravas piemiņas stipendiju nodibināja viņa vecākā māsa Edīte Zariņa. Par savu brāli viņa stāsta: „Dzīvē kopēju pienākumu un atbildības dēļ ar Juri bijām vistuvāk saistīti. Jurim patika būt anonīmam, viņš nerunāja par palīdzību, ko sniedza citiem. Reizēm to tikai uzzināju no kāda palīdzības saņēmēja. Zinu, ka Juris ļoti vēlētos atbalstīt studentus.“

Profesora Jāņa Gablika piemiņas stipendija tika dibināta 2014. gada augustā. Viņa mūžs – nenogurstošs darbs zinātnes jomā. Jānis Gabliks aktīvi darbojās Amerikas latviešu kopienā, un viņam allaž rūpēja viss, kas notiek Latvijā.

Viņa dzīvesbiedre Lilija Bune Gablika par savu lēmumu dibināt stipendiju saka: „Dziļi sirdī visas Jāņa domas bija par Latviju, viņas drošību, nākotni un labklājību. Jānis vienmēr uzsvēra, ka visdrošākais ieguldījums ir izglītībā – to tev neviens nevar atņemt. Tāpēc sadarbībā ar „Vītolu fondu“ ar Jāņa piemiņai veltītu stipendiju nolēmu atbalstīt topošo ārstu vai zinātnieku.“

Kad atnācis Kristiāns Meidrops, es lūdzu viņam, lai stāsta pats.

„Sākšu savu stāstu ar to, ka jau kopš bērnības mani vienmēr interesējusi daba un medicīna. Jau bērnībā es gribēju kļūt par ārstu, tomēr, laikam ejot, bija dažādas vēlmes un idejas. Pusaudža gados, kad lielā cieņā bija bizness un ekonomika, 10. klasē iestājos pašreizējā Rīgas Valsts 2. ģimnāzijā, ekonomikas virziena klasē, kur no dabaszinību priekšmetiem tika mācīts vien nedaudz.

Pusaudža gadi jau laikam ikvienam cilvēkam ir tāds kā sevis meklējumu laiks, kad prātā ir dažādas jocīgas idejas un domas; vismaz par sevi pilnīgi noteikti tā varu teikt. Nevarēju atrast savu vietu, nejutu īsti nekādu aicinājumu.

Bet tad 10. klases beigās nāca tāds kā apskaidrības moments – no jauna sapratu to, kas mani vienmēr ir interesējis un zināju, ka mans ceļš ejams medicīnas virzienā. Nolēmu likt punktu ekonomikas virzienam un ar pilnu sparu atgriezties uz sava ceļa. Nomainīju skolu – tā kā esmu no Jūrmalas, nolēmu 11. klasi turpināt Pumpuru vidusskolā tuvāk savai dzīvesvietai.

Vasaras laiku pēc 10. klases normāli tā vecuma skolnieki pavadīja atpūšoties pie jūras, baudot vasaras priekus vai piepelnoties, bet es pavadīju laiku, mācoties bioloģiju un ķīmiju – mācības, ko biju izlaidis. Un to darīju ar lielāko prieku, biju ļoti ieinteresēts, motivēts un fascinēts. Uz šī motivācijas viļņa, uzsākot mācības jaunā skolā, biju uzkrājis zināmu zināšanu handikapu, lai varētu uzreiz pilsētas bioloģijas un ķīmijas olimpiādēs iegūt godalgotas vietas. Satiku arī cilvēkus, kas mani ļoti atbalstīja – lieliski skolotāji, īpaši bioloģijas skolotāja Vēsma Vijupe. Ieguvu ļoti labus draugus. 12. klasē dabūju godalgotas vietas olimpiādēs un konkursos valsts mērogā.

Bez sevišķām problēmām iestājos Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātē. Pretstatā daudzu citu kursa biedru atmiņām par sarežģītajiem pirmajiem kursiem medicīnas fakultātē, pirmos gadus mācoties pavadīju svilpodams, jo biju pieradis sevi disciplinēt un uzkrātās zināšanas bioloģijā un ķīmijā ļoti noderēja arī augstskolas līmenī.

Augstskolas 3. gadā, pirmo reizi redzot sirds operāciju, sapratu – man ir jātiek rezidentūrā mācīties par kardioķirurgu jeb sirds ķirurgu. Pēc atļaujas saņemšanas no tolaik 21. nodaļas vadītāja un šī brīža Sirds Ķirurģijas centra vadītāja profesora Pētera Stradiņa sāku voluntēt Paula Stradiņa Klīniskās Universitātes slimnīcas Sirds ķirurģijas centrā, 21. nodaļā, iesaistījos nodaļas darbos, asistēju operācijās, centos pētīt dažādas ar kardioķirurģiju saistītas lietas.

Biju ārkārtīgi priecīgs, kad, pabeidzot universitāti tiku uzņemts kardioķirurģijas rezidentūrā. Esmu pēdējā – 5. gada rezidents un šogad ceru sertificēties. Savas rezidentūras ietvaros man palaimējies arī stažēties Vācijā, Drēzdenes kardioķirurģijas klīnikā un ceru arī nākotnē savas zināšanas papildināt kādā labā ārzemju klīnikā, tomēr strādāt gribētu palikt Latvijā un censties sevī ieguldītos līdzekļus un zināšanas izmantot Latvijas cilvēku labā.

Šobrīd es esmu arī Rīgas Stradiņa universitātes doktorants. Pētu endokardītu, kas ir sirds iekšējā slāņa, visbiežāk infekciozas dabas, iekaisums.

Runājot par citām dzīvē svarīgām lietām – pagājušajā gadā apprecējos. Mana sieva Lita arī ir rezidente, mācās oftalmoloģiju jeb acu slimības. Mums ir daudz kopīgas intereses un domas. Īpaši mums patīk ceļot un cerams, ka nākotnē to sanāks darīt arvien biežāk.

Par Vītolu Fondu uzzināju vidusskolas pēdējā klasē un nolēmu pieteikties stipendijai. Man paveicās, un savu stipendiju saņēmu jau kopš pirmā kursa medicīnā, un tā bija Jura Gravas piemiņas stipendija. Man bija liels prieks, ka saņēmu stipendiju, tā man ļoti noderēja, jo varēju daudz vairāk koncentrēties mācībām.

Stipendiju ziedoja Edīte Zariņa sava brāļa piemiņai. Ar Edīti es laiku pa laikam sazinos arī tagad. Viņa burtiski izstaro gaišumu, dzīves gudrību un mīlestību. Jūtu, ka lielā mērā esam arī līdzīgi domājoši cilvēki par daudzām lietām, kas man nozīmē ļoti daudz. Edīte vienmēr interesējusies kā klājas kopumā, paudusi savu viedokli un par dažām lietām ir pat arī pamudinājusi rīkoties.

No 5. medicīnas studiju gada saņēmu profesora Jāņa Gablika piemiņas stipendiju, ko ziedoja viņa sieva Lilija Gablika ar ģimeni, bet kontaktu uzturu vairāk ar viņu meitu Ingu Dankers. Ar Ingu esmu ticies arī klātienē divas reizes Latvijā, kas bija ārkārtīgi jauki un interesanti, un ceru, ka arī turpmāk vēl tiksimies.

Esmu ļoti pateicīgs cilvēkiem, kuri man ir devuši šīs stipendijas, atbalstot mani, kā arī Vītolu Fondam, kas šobrīd Latvijas jaunatnei un līdz ar to mūsu zemes nākotnei ir devis ārkārtīgi daudz.

Astrīda
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com