Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Redakcijā

Vēstures falsifikācija

Laikraksts Latvietis Nr. 580, 2020. g. 4. febr.
Gunārs Nāgels -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Balsošanas rezultāti.

Sveicināti, lasītāji!

Latvijas vēsturi falsificēja Padomju Savienība jau no okupācijas pirmās dienas, un to tagad turpina Krievija. Kā Latvijā cīnīties pret vēstures falsifikāciju?

Latvijas Krimināllikuma 74.1 pants, Genocīda, nozieguma pret cilvēci, nozieguma pret mieru un kara nozieguma attaisnošana nosaka: „Par genocīda, nozieguma pret cilvēci, nozieguma pret mieru vai kara nozieguma publisku slavināšanu vai īstenotā genocīda, nozieguma pret cilvēci, nozieguma pret mieru vai kara nozieguma publisku noliegšanu vai attaisnošanu – soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar piespiedu darbu.“

Sakarā ar Krievijas prezidenta Vladimira Putina jaunākajiem apgalvojumiem, ka Polija bija atbildīga par Otrā Pasaules kara sākšanu, Saeima 16. janvārī pieņēma lēmumu par Latvijas okupācijas 80. gadskārtu un Otrā pasaules kara vēstures sagrozīšanas nepieņemamību. Lēmums atzīmēja, atgādināja, uzsvēra un pauda pārliecību, un beigās aicināja „Krievijas Federāciju kā bijušās Padomju Savienības tiesību un saistību pārņēmēju atzīt Latvijas okupācijas un prettiesiskas aneksijas faktu, kā arī attiekties no politiski motivēta revizionisma un vēstures sagrozīšanas.“

Debatēs bijušais LR izglītības un zinātnes ministrs Vjačeslavs Dombrovskis, tagad Saskaņas deputāts, uzskatīja par svarīgāku runāt par degvielu cenām un apšaubīja Molotova-Ribentropa pakta lomu Otrā Pasaules kara izraisīšanā. No viņa teiktā varēja saprast, ka Krievija ir labs, miermīlīgs kaimiņš, un Putina piesaukšana notiek tikai iekšpolitikas dēļ.

Saskaņas deputāts Nikolajs Kabanovs amizanti filozofēja: „Varbūt ar šo deklarāciju jūs gribat palielināt subsīdijas Latvijas vēsturniekiem, lai vairotu grāmatu skaitu, lai doktoranti strādātu arhīvos“.

Saskaņas deputāts Sergejs Dolgopolovs arī nesaredzēja nekādus draudus Latvijai no Krievijas un ieteica sākt ar Indriķa hroniku.

Beigās lēmumu pieņēma ar 69 PAR balsīm un nevienu PRET vai ATTURAS. Visi Saskaņas deputāti tēloja, ka nav klāt, un nepiedalījās balsošanā.

Saskaņas deputāts Nikolajs Kabanovs gan bija pareizi norādījis: „Es nesaredzu no priekšlikuma konkrētus secinājumus, kas ir jādara Latvijas valstij, kas ir jādara Saeimai.“ Vēl arvien okupācijas fakta noliegšana nav ekspresis verbis aizliegta, un prokuratūrai jāmēģina pielāgot jau minēto Krimināllikuma 74.1 pantu.

Bet vai tā ir laba lieta – ar likumu noteikt vēstures interpretāciju? Te vairs nav tās samērā skaidrās līnijas, kuras noteiktas Krimināllikumā. Krievija ir jau gājusi šo ceļu, un nekautrējas pieņemt Padomju Savienības laikā izplatīto vēstures traktējumu.

Jāatdala faktus no interpretācijas. Fakti ir vienkārši: 1940. gada 15. jūnija rītausmā Padomju Savienības bruņotie spēki šķērsoja Latvijas–PSRS robežu un uzbruka Latvijas robežposteņiem. Bija kritušie abās pusēs. Nākamajā dienā, 16. jūnijā plkst. 14.00, PSRS deva ultimātu Latvijai, kuram bija jāatbild līdz tās pašas dienas plkst. 23.00. Ulmanis nolēma padoties, un 17. jūnijā plkst. 9.00 Jonišķu dzelzceļa stacijā Latvijas armijas pulkvedis Otto Ūdentiņš tikās ar Sarkanās armijas pārstāvi ģenerālpulkvedi Pavlovu, un plkst. 13.00 parakstīja Latvijas armijas kapitulācijas aktu. Tajā pašā laikā, plkst. 13.00 pirmie Padomju tanki iegāja Rīgā.

Vai jāsoda kādu, kurš apgalvo, ka šī nav okupācija? Vai jāsoda tādu, kurš apstrīd faktus, piemēram, ka nebūtu bijis uzbrukums Latvijas robežposteņiem?

Ja būtu runa par seno vēsturi bez tekošām sekām šodien, tad liktos mazliet pārspīlēti sodīt kādu par, piemēram Zobeņbrālu ordeņa darbības sagrozīšanu. Bet Padomju okupācijas noliegšanai ir sekas šodien – ja nebija okupācijas, tad Latvija ir līdzvainīga visos bojājumos un zaudējumos, ko izraisījis Padomju okupācijas militārais un civilais garnizons.

Krimināllikuma 158. pants, Goda aizskaršana un neslavas celšana masu saziņas līdzeklī nosaka:

Par tīšu goda aizskaršanu vai neslavas celšanu masu saziņas līdzeklī – soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz vienam gadam vai ar arestu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz trīsdesmit minimālajām mēnešalgām.

Latvijas okupācijas fakta noliegšana ir Latvijas valsts goda aizskaršana. Vai būtu jāizmanto šāds modelis likumā par vēstures viltošanu?

Tas ir vēl arvien grūts un neviennozīmīgs jautājums.

GN
2020. g. 4. febr.



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com