Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Mans Jaunzēlandes apciemojums (1)

Ziemeļu sala

Laikraksts Latvietis Nr. 576, 2020. g. 14. janv.
Jānis Purvinskis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Jaunzēlandes ārēs skats Ziemeļu salā. FOTO Jānis Purvinskis.

Vaitomo (Waitomo). Jānis un Irēna jāņ­tārpiņu alā. FOTO no Jāņa Purvinska personīgā arhīva.

Biju jau sen domājis apciemot un apskatīt Austrālijas kaimiņzemi Jaunzēlandi. Beidzot mana meita Irēna ieteica, ka arī viņa brauktu man līdzi, un nu mums tikai bija jāizvēlas datumi, kad un uz cik ilgu laiku mēs brauksim. Tā kā Irēna strādā skolā Kvīnslandē, tad varam braukt tikai pa skolas brīvdienām, un, lai mūsu plāni neievelkas, mums ir noteikti jānolemj datums jau tagad. Tātad, šī gada Lieldienu skolas brīvlaikā. Šis uzdevums nu bija uzlikts man: izkārtot mūsu braucienu, redzēt pēc iespējas vairāk un izbraukt pēc iespējas vairāk visu Jaunzēlandi, kura atrodas uz divām salām – Ziemeļu un Dienvidu.

Nu tad sēdos pie tūristu žurnāla un sāku pētīt, kur, cik tas tālu, cik ilgs brauciens un kā turp ceļot un ko redzēt. Jāsāk no Ziemeļu salas augšdaļas – tātad Salu Līcis (Bay of Isles), tad Auklande (Auckland) un no Auklandes uz Rotorua un lejā uz Velingtonu, kur man vēl jāsatiek latvieši, kuriem palīdzu ar Latvijas pilsonības reģistrēšanu. No šejienes mums jāpārceļas uz Dienvidu salu. Dienvidu salā no ostas pilsētas Piktonas uz Kraistčērču un tad lejā uz Kvīnstaunu, un tālāk uz Milfordas jūras šaurumu un atkal no Kvīnstaunas atpakaļ mājās. Tas viss mums ir jāveic 12 dienās; laiks, kas ir ļoti īss, bet vairāk arī nevaram izspiest, jo tāpat jau tiekam mājās tikai Lielajā Piektdienā, un Irēna Lieldienas grib pavadīt ar saviem dēliem, kuri arī būs tikai atbraukuši Kērnsas (Cairns) pie mātes ciemos uz Lieldienām.

Svētdien, 7. aprīlī, – Irēna – Kērnsā un es – Pertā – abi sēdāmies Air New Zealand lidmašīnās un lidojām uz Jaunzēlandi. Pēc sešām stundām es jau biju Auklandē. Irēnai pagāja tikai četras stundas, bet viņa izlidoja no Kērnsas daudz vēlāk par mani. Mans lidojums bija gluds un ērts un plkst. 17.30 jau biju Auklandes lidostā. Pēc kofera saņemšanas un ātras muitas pārbaudes jau varēju doties uz savu viesnīcu, kas atrodas netālu no lidostas. Uzzināju, ka no viesnīcas līdz lidostai varu viegli un ātri aizbraukt ar Dzelteno autobusu un daudz lētāk nekā ar taksometru, un arī biļetes varēju nopirkt tieši viesnīcā. Tad tūlīt pēc piereģistrēšanās viesnīcā, apbruņojies ar autobusa atpakaļbiļetēm, devos atpakaļ uz lidostu, lai sagaidītu Irēnu, kura arī drīz vien ieradās. Tā nu pirmais posms bija beidzies, abi nu bijām Jaunzēlandē un viesnīcā, – Auklandē.

Jau agri nākamā rītā, devāmies atkal uz lidostu, lai varam uzsākt savu Jaunzēlandes ceļojumu no Ziemeļu salas Salu Līča, kurp arī lidojām ar vietējo lidmašīnu un ar kādiem 50 tādiem pašiem tūristiem, kā mēs. Pēc kādas stundas lidojuma jau bijām mazā pilsētiņā Kerikeri.

Šeit noīrējām automašīnu uz trīs ar pus dienām, kuru mums būs jānodod jau Velingtonā, tātad, pēc visas Ziemeļu salas pārbraukšanas. Sapratām, ka mūsu maršruts mums tūļāties nekur neļaus, un mums ir stingri jāpieturas pie mūsu ceļošanas plāna, kurš tiek līdzēts ar to, ka mūsu pārnakšņošanas vietas ir jau nolīgtas, un tur tad ir jātiek laikus. Svarīgi bija arī tas, ka Jaunzēlandes ceļi mums ir pilnīgi sveši, bet mums pie auto jau bija pievienota ceļa kritiskā navigācijas ierīce (GPS), bez kuras mēs nekur nebūtu tikuši.

No lidostas tūlīt devāmies uz Jaunzēlandes iedzimto Vaitengi Līguma paraksta vietu, kura ir vēsturiski vissvarīgākā vieta Jaunzēlandē. Šeit tika parakstīts līgums starp iedzimto apdzīvotājiem un angļu iebraucējiem, kas norādīja uz kādiem norādījumiem jaunie iebraucēji varēja šeit apmesties. Liela, palielināta formāta Līgums šeit ir visiem lasāms. Iedzimto, maori, gids (par NZ $56,00) izvadā un izstāsta maori ļaužu ierašanās Jaunzēlandē vēstures stāstu. Tā kā diena bija skaista, saulaina un silta, mēs turpinājām braucienu vēl augstākā kalnā, kur mums tad pavērās slavenais Salu Līcis, skats ar zēģeļlaivām, kuģīšiem un daudzajām salām.

Tālāk braucām līdz mazai pilsētiņai Paihia, kur iepirkām jau pirmos suvenīrus un manu silto Jaunzēlandes vilnas žaketi. Pilsētiņa bija īsta tūristu pilsētiņa, kur varēja arī izīrēt lidojumus pāri lielajam līcim uz vietējām saliņām ar helikopteri, lidmašīnu vai kuģīti, bet varēja arī vienkārši pasēdēt siltajā saulītē, pludmalē. Diemžēl, mūsu laiks bija ļoti ierobežots, un mums bija jādodas tālāk.

Braucām pa ļoti kalnainiem, šauriem, līču loču celiņiem atpakaļ uz Auklandi, kur mums šonakt atkal naktsmājas. GPS mūs vadīja ļoti labi, un mēs vietām varējām jau palaist ar 150 km/h jaudu. Daži paziņas mani jau agrāk bija brīdinājuši par Jaunzēlandes vijīgajiem ceļiem, mēs tomēr nospriedām, ka ceļi šeit ir ļoti labi un visi ļoti labi apzīmēti. Tikai piebraucot tuvāk Auklandei, ceļa satiksme bija tā pieblīvēta un, saprotams, mums nepazīstama, ka mums bija pilnīgi jāpaļaujas uz GPS, jo bez tā mēs būtu gan aizmaldījušies. Tāpat jau es pateicos Irēnai, ka viņa mūs tomēr pieveda pie mūsu viesnīcas.

Auklandes rīts atkal uzaust jauks, saulains un silts, un pēc viesnīcas brokastīm mūsu brauciens turpinās dienvidu virzienā garām Hamiltonai un Cambridžai, un šodien uz Vaitirna alām. Kur tikām jau laikus, jo mums sarunāts gida gājiens plkst. 12.30, kur mūs nofotografēja dažādās pozās un fotogrāfijas vēlāk, iznākot no apskates, saņemam. Alas ir lielas un skaistas, un to griesti ir pārpildīti ar spīdošajiem jāņtārpiņiem, bet lai tos vislabāk redzētu, ir vajadzīgs pilnīga tumsa un klusums. Tad mūs pa šo alu pārvietoja laivās, kuras gida pa striķa taku vadītas, pa straumīti arī klusiņām slīdēja. Iznākot no alas, protams, atkal izdevām naudu jauniem suvenīriem.

Tad nu sēdāmies atkal savā Korolla karietē un turpinājām ceļu uz Rotarua, kur nokļuvām, kamēr saulīte vēl bija debesīs. Pa ceļam mūsu karietei bija jāiepilda degviela, kas man gandrīz izsauca sirdstrieku, jo tādu cenu vēl nekad nebiju maksājis: $2,17 litrā. Biju gan jau brīdināts, ka cenas ir augstas, tikai nezināju, cik augstas. Rotarua bijām apmetušies liela, skaista ezera krastā, Novotel viesnīcā. Vieta ļoti skaista un laba, blakus daudziem restorāniem un kafejnīcām. Vakarā abi ar Irēnu iegājām bārā, pasūtījām vieglas uzkodas un ļoti omulīgā atmosfērā pavadījām labu vakaru. Vēl mums laimējās tikties ar četrām jaunām skolotājām, kuras arī bija atbraukušas šeit no Austrālijas uz kaut kādu pedagogu sēdi. Tad mums arī iznāca laba kompānija, ar kuru pavadīt jauku laiku, ko arī atkārtojām nākošā vakarā, kad ar viņām atkal nejauši tikāmies vienā restorānā.

Tomēr tas, ko mēs šai viesnīcā visvairāk izbaudījām, bija viņu karstie peldbaseini un vingrotava, kura man bija ļoti parocīga un kuru arī kārtīgi izmantoju. Bet peldbaseini bija sildīti ar zemzemes karsto ūdeni(+41°C), kurā iekāpt vajadzēja ļoti lēni un uzmanīgi, jo ūdens bija tiešām ļoti karsts. Kopā bija liels peldbaseins un četri mazāki gan burbuļojoši, gan dažādu temperatūru baseini. Tad jau šeit varējām gandrīz kā mūsu pirtiņā: sakarsēties, pasvīst un arī ielēkt pavisam aukstā baseinā. Mēs šeit pavadījām vairākas stundas, jo neviens cits šeit neatnāca, un visa iekārta bija mūsu ziņā. Tā nu izbaudījām Jaunzēlandes karstā ūdens baseinus, nemaz nekur citur nebraucot un lielu naudu netērējot.

Nākošā rītā devāmies uz netālo Vai-o-Tapu Karstavotu Brīnumzemi, kur bija jābūt laikus, lai redzētu karstā ūdens geizeri, kurš pa laikam augstu gaisā (10-15 m) spļauj ārā zemzemes ūdeni. Šeit bija saradušies ļoti daudz tūristu, bet tā kā mēs bijām ieradušies laikus, bijām arī labā vietā un redzes lokā. Nu tātad, arī šo brīnumu labi redzējām. Tad braucām tālāk un staigājām gar dziļām aizām, alām un bedrēm ar verdošiem dubļiem. Jo sevišķi šos Irēna gribēja redzēt tieši tai mirklī, kad dubļu burbulis izsprāgst gaisā, kuru tika arī piedzīvojusi un bija ļoti priecīga. Pats gājiens bija 5 km garš, bet vērts katru metru, jo viss mainījās gan krāsās, gan ožā, gan smirdoņā, jo šeit var saost visdažādākos minerālus, kuri karstumā izgaro, ar ko arī ūdens maina krāsu – cits zaļš, cits oranžs, cits zils un cits balts, un visi ož citādi un sviež augšā karstos dubļu burbuļus. Pēc gājiena atkal iepirkām suvenīrus, iedzērām kafiju un devāmies ceļā uz Velingtonu.

Brauciens atkal bija savādāks, jo ik pa laikam viss dabasskats pilnīgi mainās: vienu brīdi tu esi starp milzu kalnu grēdām, tad dziļā ielejā, tad atkal kāp kalnā, tad – cik tālu acs redz – ceļš iet lejā, kur nemaz ielejas apakšu nevar saredzēt. Tad tiešām sajūti, cik tu, cilvēciņš, esi maziņš un niecīgs starp šiem pasaules milžiem, kalnu grēdām. To visu jo sevišķi izjūt, kad citu automašīnu nav redzes lokā, pat lielās kravu mašīnas, kuras bieži satikām, tālienē izskatījās niecīgas. Pēc vairāku stundu brauciena, braucam garām jau lielākām pilsētām, un skats mainās uz lieliem laukiem un uz vīna dārziem, un kalni no ceļa drusku atkāpjas. Pilsētas, kurām braucam garām, nu paliek lielākas; ir sajūta, ka tuvojamies lielpilsētai, un drīz arī esam Velingtonas satiksmes burzmā, kaut gan ne tik lielā kāda bija Auklandē. Diemžēl laiks arī ir pasliktinājies, un saulainā rīta diena nu ir palikusi par nejauku lietainu dienu.

GPS mūs noved pie mūsu viesnīcas un tikai ar mokām atrodam, kā tikt aiz viesnīcas, kur nolikt auto, lai varam to izkrāmēt un tad tūlīt arī aizvest un nodot īres firmai. Velingtona mūs nesagaida laipni: ielas liekās šauras, augstas, nepiemīlīgas daudzstāvu celtnes abās ielu pusēs man atgādina Ņujorkas debesskrāpjus, un iela patumša. Arī mūsu viesnīcas numurs ir maziņš, un apkalpe ne tik laipna, kā bija laukos. Kad bijām iekārtojušies, izgājām uz ielas, kur vēl līņāja lietus, bet turpat arī atradām ēdnīcu, kur paēdām vakariņas un nopirkām kādus produktus pašu nākamajām maltītēm. Tad sēdējām un skatījāmies televizoru un jaunākās ziņas.

No rīta bijām priecīgi, ka lietus nu ir rimies un saulīte dod pilsētai jau labāku, piemīlīgāku iespaidu. Tad, paēduši vieglas brokastis, gājām staigāt pa pilsētu. Mums ieteica, ka būtu jāredz Jaunzēlandes Nacionālais Muzejs. Tur devāmies kājām, jo likās, ka nebija tālu ko iet. To nu iesaku katram, kurš ierodas Velingtonā, ir jāapmeklē Nacionālais Muzejs. Tas ir tiešām vērtīgs un tur varētu pavadīt vismaz visu dienu. Ļoti interesanti ir eksponāti par mauri pirmo ierašanos no Dienvidu salām un kā viņi šeit vispār nokļuva un iesāka savu dzīvi. Arī daudz par viņu parašām un kultūras vērtībām. Ļoti vērtīgu ziņu izstādes un vēsturiskie stāsti. Vēlāk iegājām arī Velingtonas Muzejā, kurš arī bija mūsu gājiena vērts. Tad gājām atpakaļ uz viesnīcu, kur man bija atnākuši paziņas, kurus gribēju satikt, un tie mūs uzveda augstākajā Velingtonas skatu kalnā (Mt. Viktoria – 1986 m), kur pavērās skats uz visu pilsētu. Nu ar šo vareno skatu beidzās arī mūsu ciemi Velingtonā, jo jau agri no rīta devāmies uz kuģi, kurš tad mūs aizvedīs uz Jaunzēlandes Dienvidu salu.

Jānis Purvinskis
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com