Valoda, tauta un valsts

Daudziem Latvija ir dzimtene, bet mums latviešiem tā ir mūsu senču zeme. „Ir tikai viena Latvija un citas nav nekur.“ (Andrejs Eglītis). Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur latviešu valoda ir valsts valoda. Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur latviešu valodai ir iespēja augt un attīstīties. Valodai ir liela nozīme tautas dzīvības uzturēšanai, tautas pastāvēšanai. Un tas ir iemesls, kāpēc jārūpējas par valodas nākotni, kāpēc valoda ir jākopj, jāsaudzē un jāsargā. Vai mēs to spēsim? Ko tu vari un esi gatavs darīt lietas labā?

Mēs zinām, ka visos laikos un vienmēr lielākās tautas ir centušās pārtautot mazākās tautas. Šī problēma ir aktuāla arī šodien. Asimilācijas jautājums ir īpaši svarīgs latviešu tautai. Jau kopš sirmas senatnes svešas varas ir centušās mūs pārtautot. Izmantotie paņēmieni bija dažādi. Mēģinājumi pārtautot mūsu senčus tika veikti gan ar izglītības bremzēšanu, gan ar izglītības mudināšanu, gan ar pārvācošanu, pārkrievošanu un pārpoļošanu. Labs ierocis pārtautošanai bija skolas, baznīcas, prese. Vairāku gadsimtu garumā sabiedrības izglītotākie bija garīdznieki. Tie vadīja ne tikai garīgos pasākumus, bet arī daudzus laicīgās dzīves notikumus. Visa sabiedriskā dzīve toreiz noritēja galvenokārt mācītāju un baznīcu ziņā.

Daudzu gadu garumā evaņģēliski luteriskās Baznīcas darbību Latvijas teritorijā un pārējā Baltijas apgabalā pārvaldīja vācieši. Latviešu līdzdalība Baznīcas lietās bija maza. Trūka arī zinīgu laicīgo sabiedrisko darbinieku. Baznīca Latvijā, tātad, atradās pilnīgā muižniecības un garīdzniecības atkarībā. Mācītājus draudzēm izvēlējās vācieši, tas ir – muižnieki, un viņi iecēla amatos vācu mācītājus latviešu draudzēs. Sākotnēji mācītāju vairums bija vācu tautības. Laika gaitā stāvoklis nedaudz izmainījās, radās latviešu garīdznieki. Uz 19. gs. beigām, sevišķi Vidzemē, jau kāda puse mācītāju nebija vairs vācieši, tie tagad bija gan latvieši, gan igauņi, un tas vāciešiem sagādāja raizes par savu ietekmi nākotnē. Vācieši dažādos veidos pretojās latviešu nākšanai vadītāju lomās. Vācieši negribēja latviešu mācītājus latviešu draudzēs, jo jutās ar to apdraudēti. Īpaši sīva cīņa tajā ziņā bijusi Kurzemē. Tur tikai retais latvietis varēja iekļūt mācītāju aprindās. Ja latvietis, tad vai nu viņam vajadzēja būt tādam latvietim, kas bija pilnīgi vienaldzīgs latviešu centieniem, vai viņam vajadzēja pārvācoties. Un šī pārvācošanās parasti notika tā, ka viņš apprecēja vācu sievu. Tādam latviešu mācītājam tagad bija labas izredzes tikt nominētam uz latviešu draudzi. Un šādu puslatvisku mācītāju ģimeņu nebijis retums. Kurzemē bijuši pat gadījumi, kad izcēlās baznīcas kari, kur draudze gribēja latviešu mācītāju, bet muižnieks tam nepiekrita. Notika demonstrācijas, uz laiku daža baznīca tika pat slēgta, kamēr beidzot draudzē ieradās mācītājs, ko bija izraudzījis muižnieks. Un tas, protams, bija vācietis.

Kā tas bija Latgalē?

Latgales latvieši pārdzīvoja daudzas tādas grūtības, kādu nebija pārējo novadu ļaudīm. Iemesli: vēlāka dzimtbūšanas atcelšana, pastiprināta pārkrievošana, drukas aizliegumi un citi līdzīgi, latviešiem nelabvēlīgi nosacījumi un rīkojumi. Nozīmīgākie šī apgabala rusificētāji bijuši krievu garīdznieki, kas savās baznīcās pārkrievojuši latviešus.

Līdz 1772. gadam Latgale piederēja Polijai, un nereti latvietis pierakstījās par poli, jo polis ir muižnieks, bet latvietis ir vienkāršs zemnieks. Arī Latgalē mācītāji – poļu garīdznieki, baznīcās negribēja pielaist latviešu priesterus, jo tie sadumpošot latviešus. Ja statistika pirmās Latvijas brīvvalsts laikā uzrādīja, ka Latgalē bija samērā liels procents poļu tautības cilvēku, tad īstenībā tie nebija nekādi poļi, bet tie bija pārpoļoti latvieši. Pārtautošana notika dažādos veidos. Kā piemēru varu minēt kristības. Jaundzimušajam vārdu parasti izvēlējās vecāki, bet tā ka bērnus kristīja baznīcā, tad bērna vārdam bija jābūt tādam, kas atrodams katoļticīgo kalendārā. Ne visi tam piekrita, un bija gadījumi, kad bērnu veda uz vairākām baznīcām, lai to nokristītu vecāku izvēlētajā vārdā. Toronto pilsētā pazinu tautieti, kas tikai trešajā baznīcā tikusi nokristīta ģimenes izraudzītajā vārdā. Vīriešu kārtas jaundzimušajam ieteikti bija vārdi: Stanislāvs, tātad Stanis un slāvs, Bronislāvs, tātad Bronis un slāvs – atkal slāvs, Boleslāvs, Vladislāvs, Venceslāvs, Vaclāvs, Vjačeslāvs, Mečislāvs, Miroslavs, un tiem līdzīgi bērnu vārdi. Līdzīgi vārdi tika doti arī meitenēm. Vēl šodien sēru sludinājumos varam lasīt šos vārdus. Nebija arī liels retums, ka bērnu aizveda uz baznīcu ar vecāku izvēlētu vārdu, bet pēc kristībām mājās pārveda ar citu vārdu, ar vārdu, kādu bērnam bija devis garīdznieks. Un tas tā nebija tikai Latgalē.

Arī nelatviskie uzvārdi bija viens pārtautošanas paņēmiens, jo uzvārdu devēji bija vācu vai poļu muižnieki vai krievu ierēdņi.

Sekoja krievu varas laiki. Latgale bija vienīgais Latvijas apgabals, kurš visilgāk bija Krievijas politiskā uzraudzībā, līdz ar to šajā apgabalā notika lielāka asimilācija. Pārkrievošanās bija daudz iedarbīgāka nekā pārvācošana. Vācietis it kā gribētu latvieti pārvācot, bet tajā pašā laikā saka, nē, jo vācu tautība ir pārāka, un latvietis nav cienīgs būt par vācieti. Krieviem tādu aizspriedumu nebija. Būt cilvēkam, neatkarīgi no tautības, krievu uzskatā nozīmēja būt krievam. Latviešu studenti Pēterpilī un Maskavā un daudzi tolaik Krievijā strādājošie latvieši pārbrauca uz Latviju ar krievu sievām, kuras parasti necentās iemācīties latviešu valodu. Viņām nebija tas arī vajadzīgs, jo latvietis ātri pielāgojas apstākļiem.

Arī pašreiz Latvijā notiek nopietna pārkrievošana, kurai šoreiz labs ierocis ir televīzija. Lielumlielais vairums raidījumu ir krievu raidījumi, īpaši filmas. Sevišķi izteikti to izjūt Latgalē. Ir pat tādi, kas saka, ka latvieši jāatradina no tā, ka te būs latviska valsts. Ir citi, kas krieviem stāsta, ka latviešu valoda nav jāmācās, jo jau tuvākā laikā krievu valoda Latvijā būs oficiāla valsts valoda.

Amerikā arī daudzās vietās dzīvo pārsvarā ķīnieši vai meksikāņi, kas brīvi sarunājas savās valodās, bet neviens tāpēc nedibina papildus oficiālās valodas, tāda ir tikai viena un tā ir valsts valoda – angļu valoda.

Skolas, kas audzēkņus māca minoritāšu valodās, parasti nefinansē valsts. Tā tas, piemēram, ir Kanādā un ASV. Trimdas latvieši, nonākot dažādās patveruma zemēs, savus bērnus sūtīja mītnes zemes skolās, bet latvietības saglabāšanai paši par saviem līdzekļiem arvien uztur sestdienas vai svētdienas skolas.

Vai mazākumtautību skolas Latvijā audzina patriotus Latvijai? Reiz jautāju kādam poļu skolas darbiniekam: „ja būtu karš starp Poliju un Latviju, kurā pusē karotu jūsu audzēkņi?“ Atbilde izpalika.

Minoritāšu skolas un divplūsmu skolas bieži vien arī neaudzina studentus Latvijas universitātēm. Vairāki šo skolu absolventi mācības turpina Krievijā vai Polijā, un nereti tur arī paliek uz dzīvi.

Citiem pārtautošanas mēģinājumiem var pieskaitīt fizisku iznīcināšanu, tautas locekļu izklīdināšanu un svešinieku ieplūdināšanu tik lielā skaitā, ka vietējie nespēj tos vairs asimilēt. Un Latvijā tas ir jau noticis. Ne tikai fiziska iznīcināšana, bet arī dažādu paņēmienu pārtautošana ir noziegums, un tā rezultātā tauta beidz pastāvēt. Senatnē latvieši apdzīvojuši plašus apgabalus, kas tālu sniegušies pašreizējās Krievijas robežās. Gadsimtu gaitā latvieši pārkrievojās un tagad pat nezina savu izcelsmi. Kā bija ar Abreni? Un kas notika ar lībiešiem? 13. gs. lībieši bija 13% no visiem Latvijas iedzīvotājiem. Mūsdienās Latvijā dzīvo mazāk nekā 200 līvi! Lai šie skaitļi mums ir skaļš brīdinājuma signāls, jo vēl nav par vēlu! Lai nebūtu jāsaka: ak, cik žēl, latviešiem ir jākļūst pašlepnākiem, uzstājīgākiem, cītīgākiem savas valodas aizstāvjiem, jo citādi mēs neizdzīvosim. Valoda ir tautas dvēsele, un Latvijas valstij jēga ir tikai tad, ja tā pamatā ir latviska Latvija. Valodu neviens nevar mums atņemt, bet tā pastāvēs tikai tad, ja latviešu valodas mācīšanu sāksim ģimenēs, mācīšanu turpināsim skolās un Latvijā to lietos ikdienas sadzīvē. Latviešu valodai būt vai nebūt ir pašu latviešu ziņā. Tas nozīmē to, ka latviešiem savā zemē arī ar mazākumtautību cilvēkiem ir jārunā latviešu valodā un jāpastāv uz to, ka visi valsts iedzīvotāji publiskā sadzīvē lieto tikai valsts valodu. Tā tas ir visur pasaulē. Ja kāds iedzīvotājs 20 gados nav apguvis kaut minimālo valsts valodu, tad viņam būtu jājautā, kāpēc viņš nav to darījis.

„Ir tikai viena Latvija un citas nav nekur.“ (Andrejs Eglītis). Latvijai vēlēsim veiksmi! Latvijai vēlēsim, lai tās iedzīvotāji būtu lepni par savu valsti. Latvijai novēlēsim: būt vienotai, būt stiprai un pāri visam – mīlēt savu valodu.

Valoda katrai tautai ir lielākais un dārgākais mantojums. Diemžēl laika tecējumā ir pazudušas daudzas valodas. Neļausim šo likteni piedzīvot mūsu valodai! Kamēr dzīva būs valoda, dzīvos tauta, tāpēc sargāsim, cienīsim un kopsim savu valodu! Bez valodas nav tautas, nav valsts!

Vilis Mileiko
Laikrakstam „Latvietis“