Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Lielozols no lugas „Lielpils pagasta vecākie“. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Brencis no lugas „Visi mani radi raud“. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Fuksis no lugas „Visi mani radi raud“. FOTO Māris Brancis.

Tie, kuri apmeklējuši Tērvetes dabas parku, atcerēsies, ka, klīstot pa šī daiļā dabas nostūra takām, laiku pa laikam ir uzdūries koka skulptūrām – Sprīdītim, Lutausim, Meža ķēniņam, rūķiem un Annelēm. To autors ir koktēlnieks Krišjānis Kugra (1904-1979), kuram šogad aprit 115 gadu, kopš nācis pasaulē, un 40 gadu, kopš guļ blakus saviem vecākiem netālu no Jelgavas – Igauņu kapos Salgales novadā.

Jubilejas reizē Ādolfa Alunāna memoriālajā muzejā Jelgavā līdz pat nākamā, 2010. gada janvāra vidum skatāma Krišjāņa Kugras jubilejas izstāde. Tuvojoties muzejam, pie nama, kur pēdējos divus mūža gadus pavadīja latviešu teātra tēvs Ādolfs Alunāns, apmeklētājus sagaida tēlnieka kokā izcirstais druknais Lielozols no lugas Lielpils pagasta vecākie.

Savulaik Krišjāņa Kugras popularitāte bija ārkārtīgi liela, viņa darbus visi vēlējās redzēt, pat iegūt savā īpašumā. Viņa tēli izcēlās ar ārkārtīgi spēcīgu vitalitāti, krietnu satīras un humora devu, tie bija ļoti izteiksmīgi un precīzi situāciju un raksturu attēlojumā. Tajā pat laikā šie koka tēli bija dzīvespriecīgi un nevienu neaizvainoja. Skatītāji, no vienas puses, priecājās par Krišjāņa Kugras aso skatu, vērojot un vērtējot notiekošo sabiedrībā un padomju okupācijas aplamības un zemo ētisko morāli, ko tā radīja un izplatīja. Zināmā mērā koktēlnieka darbos cilvēki guva apliecinājumu sava skatījuma pareizībai. Krišjānis Kugra radīja citu pasauli, kurā nepareizais, muļķīgais, ačgārnais, nelietīgais, nepievilcīgais tiek atklāts, izsmiets un parādīts skatītājam, līdz ar to viņš top redzīgāks, kļūstot par mākslinieka sabiedroto. No otras puses, izstāžu apmeklētāji pastarpināti ieraudzīja arīdzan atskaites punktu, pēc kā mākslinieks mēra notiekošo apkārtnē, un šis punkts ir Latvijas brīvvalsts, kad viss notika savādāk, godīgāk.

Tēlnieks ir autodidakts – viss, ko sasniedzis, ir paša centības, darbmīlestības un apsēstības sasniegts. Viņš ir Emburgas rentnieka Zolberga dēls, kam bērnu dienās paticis taisīt mālā visādus nieciņus. Tā kā nupat Latvijā atcerējās Pirmo pasaules karu un atzīmēja Neatkarības kara beigas, tad jāpiezīmē, ka Krišjānis Kugra tolaik kā zēns palīdzējis rakt tranšejas pie Olaines baznīcas. Kad nomira tēvs, zēns bija spiests mācīties profesiju iztikas nodrošināšanai. Viņš izvēlējās mūrnieka amatu, vēlāk, jau apmeties Rīgā, izmēģināja roku kokgriešanā. Pamazām šie sīkplastikas darbi kļuva arvien veiklāki un labāki. Latvisko piemiņas lietiņu konkursā 1936. gadā pat saņēma 3. godalgu. Cieņu un ievērību pirmās Latvijas brīvvalsts laikā Krišjānis Kugra guva ar Mērnieku laiku tēliem. Sevišķi populārs bija viņa Ķencis, kas piedzīvoja plašu atzinību. Pēc kara viņš darināja tēlus, kas kokā atdzīvināja latviešu tautasdziesmas, Annas Brigaderes, Ādolfa Alunāna, Viļa Lāča, Hašeka un citu rakstnieku darbu varoņus.

Tēlnieka nozīme mūsu pēckara kultūrā bija liela, viņam radās sekotāji, un uz laiku atdzima kokgriešana, kas mūsdienās ir pilnībā apsīkusi. Par Krišjāņa Kugras nozīmi liecina kaut vai tas, ka tālajā 1959. gadā, kad mākslas grāmatas bija retums, iznāca Jurģa Skulmes apcerējums par viņu. Tagad gan viņu sāk aizmirst, tāpat kā Mākslas vēstures institūta sagatavotās Latvijas mākslas vēstures V sējumā Krišjānis Kugra un lielākā daļa koktēlnieku ir apieta, šo tēlniecības atzaru diezgan nievīgi nosaucot par vernakulāro tēlniecību, tātad vietējo vai, citiem vārdiem, provinciālo, kas vērtējama kā zemākas kategorijas māksla.

Tomēr tauta domā savādāk, arī pasaules kultūrā tai ierādīta liela vieta, piemēram, lietuviešu un poļu tautas koktēlniecība ir godā: tāda amata pārvaldīšana, garīgā un emocionālā atraisītība ne vienmēr novērojama profesionālo tēlnieku darbos, sevišķi šodien.

Izstādē Jelgavā skatāmi arīdzan Krišjāņa Kugras darba rīki un rokraksti – 20.gs. 60.-70. gadu mijā tēlnieks uzrakstīja atmiņas par savu dzīvi un radošo darbību. Jāatzīst, ka viņš nerakstīja, kā šajos padomju okupācijas laika ziedu laikā bija pieņemts. Mākslinieks stāstījis tieši un bez aplinkiem, nepieglaimojoties kādam, bet skaidri un patiesi pavēstījis par savu dzīvi un uzskatus, un šīs atmiņas ir tikpat grodas un vienkāršas kā viņa tēlniecība.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“