Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Ziemassvētki

Lai pasaulē vairojas labestība, mīlestība un prieks!

Laikraksts Latvietis Nr. 572, 2019. g. 23. dec.
Vera Volgemute Rozīte -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
Ziemassvetki_Eslingena_1

Ziemassvētki Eslingenā. FOTO no Veras Rozītes personīgā arhīva.

Ziemassvetki_Eslingena_2

Ziemassvētki Eslingenā. FOTO no Veras Rozītes personīgā arhīva.

Ziemassvetki_Eslingena_3

Ziemassvētki Eslingenā. FOTO no Veras Rozītes personīgā arhīva.

Klusie, brīnišķie svētki – pilni maiguma un sirds siltuma. Tas neatkārtojami dziļais miers, kad zemi pārklāj pirmās vieglās sniega pārslas, katra tik atšķirīga viena no otras, bet visas svētlaimi un prieku nesošas. Tas ir kā gaišs sveiciens, kā mūžīgs atgādinājums no tās pasaules, no kurienes arī mēs, – tikpat dažādi, tikpat neatkārtojami, – esam šajā pasaulē ienākuši kā mazi, kusli bērniņi ar Dieva dāvātu mūžīgās gaismas dzirksti krūtīs.

Vai mēs maz to atceramies? Vai atceramies mūsu pašu bērniņus vai mazbērnus autiņos ietītus, viņu mirdzošās actiņas, priecīgos smaidus un smieklus?

Kāpēc mēs esam šeit uz zemes atnākuši? Katrs savā vietā uz pasaules piedzimis, katrs pavisam atšķirīgos apstākļos – viens karaļnamā, cits bēgļu nometnē, cits cietumā, cits modernā slimnīcā...

Nekad mēs to neuzzināsim. Tas pieder pie lielā noslēpuma, ko sevī glabā zvaigžņotā debess ar neaptverami tālām galaktikām un metagalaktikām, par kurām mēs par sevi kā garīgu būtni tikpat kā neko nezinām un droši vien arī neuzzināsim šajā eksistences formā uz zemes.

Ir lietas, kas ir ar prātu aptveramas un saprotamas, un ir lietas, kas nav tik viegli ar prātu izskaidrojamas, un tādos gadījumos mēs sakām: es ticu vai mēs ticam.

Mēs ticam, ka Jēzus piedzima un ienāca šajā pasaulē, lai liecinātu par patiesību, ka katrā cilvēkā ir šī siltā labestības un mūžīgās universālās Gudrības ļoti spēcīgā Gaisma.

Bet cilvēki gadu simteņiem un pat tūkstošiem to izpratusi atšķirīgi. Neskaitāmi citādi domājošie kristietības it kā patiesības vārdā ir kauti un mocīti, izsmieti un pārkliegti, atstumti un izsaldēti,... bet patiesības balss ir klusa, maiga, piedodoša, pacietīga, lēnprātīga...

„Mums šodien Pestītājs dzimis – Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs“ – šo prieka vēsti mācītāji skandina katrā Ziemassvētku dievkalpojumā.

Ko nozīmē Pestītājs? Kā es to ļoti personīgi saprotu? Ko tas nozīmē tieši man?

Ak, es jūtos kā atpestīts! Kā akmens no sirds novēlies! – šķiet, nebūs cilvēka, kurš reiz nebūtu šos vārdus teicis un patiešām piedzīvojis atvieglojošo sajūtu, kad sirds kļūst viegla un mierīga. Kaut kas nospiedošs, smags un nemieru nesošs ir dabūts no sevis ārā, un var atviegloti uzelpot.

Tātad, pestīt, atpestīt nozīmē atbrīvot no ļauna. Nevis pasargāt no ļauna – tad ļaunums atrastos kaut kur ārpusē, bet nē – atpestī – tas nozīmē lūgumu atbrīvot mani pašu no tā ļaunuma, kas ieperinājies manī pašā un izmanto manu Radītāja dāvāto, unikāli izveidoto ķermeni un prātu kā velna trauku, kā ļaunuma, nevis labuma nesēju.

Šīs pārdomas mani ved tālā pagātnē, kad gaisā vēl virmoja dzīvā Dieva Dēla klātbūtnes maigā elpa. Kad par Viņu runāja tie, kuri paši bija Jēzus vārdos klausījušies un savām acīm redzējuši Viņa starojošo klātbūtni. Šie vienkāršie cilvēki savās dzīvēs centās atdarināt Kristus jauno bausli: Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, no visas savas dvēseles, no visa sava prāta un no visa sava spēka. Un Tev būs savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu.

Diemžēl, maz kas ticis pierakstīts, jo izglītība tolaik bijusi ļoti dārga, tāpēc lasīt un rakstīt pratēju bijis maz. Un tie niecīgie rakstu gabali, kas saglabājušies no 1. vai 2. gadsimta no Apustuliskajiem Tēviem vai no apoloģētiem ir vai nu iznīcināti, vai arī rūpīgi slēpti. Tikai pēdējos gadu desmitos atklātībā nāk vēstījumi no tā laika un turpmākajiem gadsimtiem, kas atrasti koptu klosteros, alās un senu Baznīcu drupās.

Kāpēc tik maz kas mums zināms no tā laika kristiešu skaidrojumiem par cilvēku, jo viņi taču bijuši tādi paši, kā mēs. Atšķirība tikai tā, ka mainījušies vēsturiskie apstākļi, sociālās iekārtas, attīstījusies ražošanas industrija, mainījusies mode... Ārējie apstākļi mainījušies, bet cilvēks palicis vēl vairāk apmulsis visu daudzo iespēju un it kā brīvības priekšā. Noguris no pārinformētības, no negativitātes un vairāk nekā jebkad izslāpis pēc īstas mīlestības, mierinājuma un atpestīšanas, ne gaidot nezināmo pestīšanu pēc nāves, bet kā kļūt garīgi atvieglotam no ļaunā jau šodien un tagad, lai ciešanas un sāpes nenovestu līdz nāvei.

Lai pietuvotos atbildēm, vispirms nepieciešams saprast, ko man pašam nozīmē būt cilvēkam? Kas es esmu?

Sv. Gregors Teologs pārliecināts, ka pasaule ir radīta tikai tāpēc, lai, tās liktenim piepildoties, Dievs būtu visā un viss kļūtu Viņam līdzdalīgs caur iemiesoto Vārdu vai Dievišķo Saprātu.

Kritušajā pasaulē iemiesošanās parādās kā Izpirkšana, glābšana. Taču sākumā tā nebija gribēta kā glābšanas līdzeklis, bet kā radītās esamības atklāšanās vispār – kā tās pastāvēšanas attaisnojums un pamatojums. Dzīvības Gara, mīlestības Gara ienākšana radītajā pasaulē.

Sv. Maksims Apliecinātājs, līdzīgi Evagriosa Pontikos mācībai, skaidro, ka cilvēks ir tas, kurā atklājas Dievs. Cilvēkam viss ir jāsakopo sevī un caur sevi tas jāsavieno ar Dievu. Uz to cilvēks ir aicināts kopš radīšanas. Šajā aicinājumā slēpjas Dievcilvēka noslēpums. Cilvēks ir radīts kā mikrokosms – lielajā pasaulē mazais. Cilvēks ir Dieva attēls, un viņā noslēpumaini sakoncentrēti visi tie Dievišķie spēki un enerģijas, kas vien sastopami pasaulē.

Cilvēka uzbūve rāda, ka viņš ir aicināts uz dievišķošanu un uz to, lai tieši caur cilvēku notiktu visas radības dievišķošana, jo dievišķošanas dēļ tā izdomāta un radīta.

Pēc savas dabas cilvēka dvēsele nav atkarīga no miesas, tāpēc arī tā ir netrūdoša. Un tieši dvēselei piemīt eņģeļiem līdzīgā Dieva pazīšanas spēja. Dvēsele rodas un piedzimst kopā ar ķermeni.

Kristus nāca pasaulē kā patiess Dievs un kā patiess cilvēks. Viņa personā sakļaujas Dieva pilnība un radības pilnība. Kristus ar savu cilvēcisko gribu sekoja Dieva gribai, tā parādot katra, ikviena cilvēka pienākumu un iespēju, ka tas ir iespējams – sekot Dieva gribai. Ar atturību, pacietību un mīlestību Kristus atvairīja un pārvarēja visus kārdinājumus.

Iemiesošanās un dievišķošana ir savstarpēji nedalāmi saistītas, jo Vārds jeb Dievišķais Saprāts iemiesojas vienmēr un visā labajā, jo viss ir Dievišķā Saprāta atspulgs. Īpaši tas atmirdz cilvēkā kā Dievišķās svētības saņēmējā.

Vārda iemiesošanās noslēdz Dieva nokāpšanu pasaulē, kas rada atgriezeniskas kustības iespēju.

Dievs kļūst cilvēks, cilvēciskojas, pateicoties Savai cilvēkmīlestībai. Un cilvēks kļūst par Dievu, dievišķojas, pateicoties savai mīlestībai uz Dievu. Mīlestībā notiek brīnišķīga mijaprite.

Kristus – Dievcilvēks ir visas namturības sākums un gals, visu laikmetu un visas esamības viduspunkts un centrs.

Vārds tapa miesa ne tikai izpirkšanas dēļ. Reālajā vēsturē Dieva iecere īstenojas jau kritušajā un pagrimušajā pasaulē. Un Dievcilvēks izrādās Izpircējs, Upurjērs. Visa vēsture ir kritušās un no krišanas atjaunojamās pasaules vēsture, tās dziedināšana no ļaunuma un grēka.

Tāpēc Kristum Ziemassvētkos ir it kā jāpiedzimst un jāiemiesojas katrā dvēselē. Manī dzīvo Kristus – kā rakstīts Svētajos Rakstos Vēstulē Galatiešiem.

Interesanti, ka Apustulisko tēvu darbiem ir maz kopīga ar Apustuļa Pāvila uzsvaru uz taisnošanu ticībā. Šīs mācības centrā atrodas nevis nepelnīta žēlastība, bet gan drīzāk jauns dzīves veids, kuru mācīja Kristus, un kuru Viņš pats arī palīdz piepildīt. Kristus mums ir ļāvis iepazīt patiesību, lai mēs konsekventi saskaņotu savu gribu ar Dieva gribu, katru domu un katru savu rīcību kā uz svariem izsvērtu – vai tā domātu un rīkotos Kristus? Vai tā, kā es dzīvoju, domāju, rīkojos, manī var iemājot Dieva Gars, iespīdēt Dieva patiesības un mīlestības Gaisma? Cik daudz es pats izstaroju Dieva Gaismu savā ģimenē, darba vietā, draudzē, tautā, pasaulē, attiecībā pret dzīvo radību, dabu?

Origens teicis, ka tikai mūsu rīcība nosaka mūsu morālo ievirzi, nevis Radītājs. Dievs radījis un rada katru cilvēku kā godājamu būtni tad, kad viņš attīrījis sevi no visa sliktā. Un cilvēkam piemīt brīvā griba izvēlēties labo. Ļaunais kā tāds bez cilvēka iesaistīšanās nemaz nepastāv. Ļaunajam nepieciešams cilvēka prāts un cilvēka ķermenis.

Pirms Ziemassvētkiem mēs visi vairāk vai mazāk iztīrām mājas, rotājam savus dzīvokļus, pilsētas, ielas un laukumus, rakstām Ziemassvētku apsveikumus tuviem un tāliem draugiem un radiem.

Visa pasaule tad iemirdzas gaišā svētku priekā. Katrs cilvēks top par Dieva Gaismas vēstnesi. Un mēs tad sakām: Redz, Dievs no debesīm nolaidies pie mums. Mazais, nevainīgais Kristus bērns saviļņojis pasauli gaišā mirdzumā!

Bet vai patiešām tā? Varbūt Ziemassvētkos mēs īstenībā apjaušam to lielo un svēto Kristus mācību, kuru viņš ar savām bezvainīgajām asinīm parakstījis: katrā cilvēkā mājo Dievs! – pilnīgi neatkarīgi no tā, cik nu kurš bagāts, nabags, slims vai vesels, liels vai mazs, jauns vai vecs... visi, visi mēs kā katra atsevišķā sniegpārsliņa savā unikālajā dažādībā ienesam šajā radītajā pasaulē mīlestību, saticību, mieru un labestību pret visu apbrīnojami daudzveidīgo un skaisto radību.

Un kā Kārlis Skalbe savā pasakā par Kaķīša dzirnaviņām teicis: Nepiemini ļaunu. Atdari ļaunu ar labu!

Lai pasaulē vairojas labestība, mīlestība un prieks! Tik klusi un maigi kā sniega pārsliņas Ziemassvētku vakarā, lai ar katru nākamo dienu mūsu sirds pasaule izgaismojas spēkpilnajā Kristus mirdzumā!

Vera Volgemute Rozīte
Eslingenā, 2019. gada Adventā
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com