Daina Dagnija

Daina Dagnija
15.03.1937.–4.12.2019.

„Māksliniekam taču visinteresantākā, visnozīmīgākā ir paša radošā domāšana. Tā var būt nebeidzama – tam vajag divus mūžus,“ reiz atzinās gleznotāja Daina Dagnija, kura 4. decembra vakarā aizgāja mūžībā, tur, kur norit mūžīgais Visuma ritējums un kur mītiskā spēkā norisinās dzīvības gaita, kas attēlota viņas Senču ezeros un citās gleznās.

Viņa turpināja: „Kaut gan es vairs otrreiz savai dzīvei iziet cauri negribētu – vienmēr jādzīvo uz iztikšanas robežas ar visām tās problēmām.“

Kā lielākajai daļai šīs paaudzes ļaužu, arī Dainai Dagnijai bija jāizdzīvo gan laimes stundas un laiks bērnībā brīvā Latvijā, gan jāizbrien asaru un ciešanu dūksnājs svešu valstu paspārnē. Viņas tēvs Rūdolfs Jēkabsons piedalījās Brīvības cīņās, pēc tām turpināja savu kalpošanu Latvijai kā virsnieks, kurš bija nosūtīts mācīties uz Varšavu, bet, kad mūsu tēvzemē iebruka padomju armija, no Litenes traģēdijas viņš paglābās, meitas vārdiem izsakoties, „Dieva vadīts.” Karam tuvojoties izskaņai, 1944. gadā Jēkabsonu ģimene ar divām meitām un dēlu devās prom no dzimtenes uz Vāciju, bet 1951 gadā uz ASV.

Tālāk notika tā, kā māte bija reiz pareģojusi: „Dainīte būs māksliniece, viņa labi zīmē.“ Viņa izglītojās mākslā Ņujorkas Mākslas studentu līgā (1954-1956), tad Mākslas un dekoratīvi lietišķās mākslas skolā Detroitā (1956-1959) un Chouinard Mākslas institūtā Losandželosā (1960). Tur viņa satika „skaistu, garu, blondu latvieti“ Juri Krūmiņu, kuram bija jādienē Japānā, un jaunā gleznotāja devās viņam līdz uz Okinavu. Tur Daina daudz gleznoja. Kad viņa atgriezās Amerikā, tās materialitātē centrētā dzīve dziļi iespaidoja Dainu Dagniju, un radās Imigranti un citi figurāli darbi, kas tika radīti spēcīgās krāsas, noteiktos laukumos, ap formām velkot krāsu līnijas. Vēlāk tapa Govju cikls, kurā ielikta sirds un latvietes pasaules izjūta.

Jauns periods Dainas Dagnijas dzīvē sākās, kad satika gleznotāju Sigurdu Vīdzirksti, kurš saprata viņu un kuru viņa uztvēra kā neordināru mākslinieku. 20.gs. 80. gadu beigās radās Burtnieku ezers, kas vēstīja par to, cik liela nozīme viņas dzīvē bijusi Latvijai – patiesībā viņa, pat būdama citā kontinentā, visu laiku kaut vai domās mita dzimtenē. Tādēļ bija dabiski, ka 2001. gadā Daina Dagnija pārcēlās atpakaļ uz dzīvi Latvijā.

Blakus glezniecībai māksliniece nodarbojās ar tekstilkolāžām, uzburot dažādu tautu princeses, pēc kurām ilgojas ikviena meitene un jaunkundze.

Kopš 20.gs. 60. gadiem viņa piedalījās Kultūras fonda un dziesmu svētku izstādēs. 1974. gadā ģenerāļa K. Goppera fonds piešķīra balvu par gleznu ciklu Latviešu dzīve, Daina Dagnija atkārtoti saņēmusi Ņūdžersijas valsts stipendiju glezniecībā (1980, 1985), 1993. gadā PBLA Kultūras fonds piešķīra viņai Goda balvu vizuālajā mākslā, bet Valsts Kultūrkapitāla fonds viņai piešķīra mūža stipendiju.

Glezniecība bijusi visa Dainas Dagnijas dzīve. Māksliniece atzīstas: „Krāsas spriedze nozīmē dzīvību. Man glezniecība vienmēr bijusi primārā. Padodos glezniecības plūdumam, kādam spēkam, kas ir manī. Tas ir bijis liktenis un absolūta vajadzība. Mūsos ir garīgs spēks, kas mūs vada. Tas mani arī atgrieza Latvijā. Es jūtu, ka esmu atkal atradusi savu zemi.“

Bet tagad Latvija ir uz mūžu paņēmusi gleznotāju un tekstilmākslinieci Dainu Dagniju savā siltajā klēpī.

Izsakot līdzjūtību dēlam Rolandam un citiem tuviniekiem, –

Māris Brancis un laikraksts „Latvietis“