Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Saknes meklējot (1)

Kā tas bija

Laikraksts Latvietis Nr. 570, 2019. g. 9. dec.
Vera Volgemute Rozīte -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Tā bija 1988. gada saulaina vasaras diena. 30. jūnijs, ja nemaldos. Katrā ziņā diena, kad manā mazdārziņā Grobiņā, netālu no Liepājas, kur tolaik dzīvoju, bija nogatavojušās zemenes.

Kā parasts, aizbraucu uz turieni ar vilcienu.

Vasaras vidus. Viss zaļo un zied, un gaiss pilns putnu dziesmām un vīterošanu.

Absolūti nekas neliecināja par to, ka šī diena visu manu dzīvi pagriezīs absolūti neiedomājamā virzienā.

Kad biju jau pielasījusi pus groziņu ar zemenēm, debesis pēkšņi, ļoti pēkšņi satumsa – tā, it kā kāds aizvilktu debesīm priekšā tumšu aizkaru. Tikpat pēkšņi sacēlās briesmīgs vējš, kas kā ar varenu elpas pūtienu ietrieca mani dārza būdiņā, kur glabājās lejkannas, lāpstas un citi dārza piederumi.

Durvis ar blīkšķi aizcirtās, un pret jumtu sāka dārdēt milzīgi krusas graudi. Granda pērkons un zibeņoja. Kā šausmu filmā. Pēkšņi radās sajūta, ka būdiņa, kura drebēja un kratījās, tūlīt, tūlīt pacelsies gaisā...

Mani pārņēma visīstākās nāves bailes. Tas ir virpuļviesulis, – es sapratu. Lai nenotiktu ļaunākais un mani neaizrautu pa gaisu un nesašķaidītu, es nometos ceļos un sāku lūgt Dievu. Un šajos izmisuma pilnajos šļupstos es izdvesu nez no kurienes nākušu apsolījumu: „Ja Tu mani atstāsi dzīvu, es visu savu turpmāko mūžu veltīšu tam, lai bērniņus pie Tevis vestu.”

Kāds absurds solījums! – es pati no tā it kā satrūkos, – jo ir taču padomju varas laiks, ateisma vara, nu kaut kas absurds!...

Taču vēl lielāks pārsteigums bija, kad pēc šī solījuma, momentā viss apklusa. Es piecēlos, atvēru durvis un ieraudzīju, kā biezais mākoņu pārklājs gluži kā aizkars atkal atveras, un mani apspīdēja ļoti spoža saules gaisma. Tik dzidra un viegla sajūta, it kā ķermenis vispār nebūtu, un es absolūti neapžilbstot, laimīga ieskatījos tieši saulē. Kopš tās dienas es varu skatīties saulē tāpat, kā todien.

Bet tad es pavēros apkārt un ieraudzīju, ka viss, kas tik koši zaļoja dārziņā, ir sadragāts un sašķaidīts tumšā masā. Šur tur vēl mētājās neizkusušie milzu krusas graudi, un krūmiņi bez lapām sagriezti kūlīšos kā slotas. Mans zemeņu groziņš sašķaidīts, zemenes satriektas dubļos.

„Es te vairs neatgriezīšos,” kā no citas pasaules ieskanējās manā apziņā.

Ejot atpakaļ uz vilcienu, redzēju, ka virpuļviesulis skāris tikai mūsu dārziņu. Apkārt varēja redzēt tikai dažus krusas sadragātus ziedus vai sapluinītas lapas ar caurumiem.

Bet kaut kur sirds apvidū tāda neizsakāmi priecīga, dzīva liesmiņa.

Bez šīs pieredzes nav izskaidrojams tas, kāpēc riskējot ar savu dzīvību, nenogurstoši, bet ļoti mērķtiecīgi sāku Latvijā veidot svētdienas skolas, braucot ar autobusu pa draudzēm un iedrošinot bērnu vecākus meklēt ceļu pie Dieva.

Šī dzīvā, ne ar ko nesalīdzināmā iekšējā gaismiņa...

Katra mēneša beigās salīmēju autobusa biļetes uz papīra lapas un iesniedzu Konsistorijā. Tā laika arhibīskaps Kārlis Gailītis deva rīkojumu atmaksāt man ceļa izdevumus.

Bet, kā par brīnumu, es drīkstēju turpināt skolā strādāt par skolotāju. Un tas nudien bija brīnums, jo padomju varas likums paredzēja līdz 7 gadu cietumu par bērnu iesaistīšanu reliģiskās darbībās.

Tā ir mana vislielākā bagātība – šī dzīvā pieredze, kad nav neviens, kas tevi apskauž vai ierobežo par to, ka tu dari ko labu – Dievam par godu. Jo toreiz jau visi bija vienlīdz nabagi. Cilvēkiem nekas nepiederēja, izņemot paša dzīvību, jo viss piederēja valstij. Un baznīcai arī nekas nepiederēja. Nebija ne miņas par īpašumu atgūšanu vai kādiem starptautiskiem sponsoriem. Baznīcas pustukšas un aukstas. Pat Luterāņu Baznīcas Konsistorija atradās visparastākā dzīvokļa mājā, toreiz Engelsa ielā, ko vēlāk, pēc Valsts atgūšanas, nosauca par Stabu ielu, – ar kaķu un dzērāju piečurātu koridoru, kas smirdēja ne vairāk, kā citās mājās.

Kad cilvēki redzēja, ka čekisti mani nav sagrābuši un turklāt turpinu strādāt skolā un Pedagoģiskajā institūtā par metodikas pasniedzēju, bērnu vecāki iedrošinājās. Dievs iedrošināja arī draudzes priekšniekus un pat mācītājus aicināt bērnus uz dievnamiem.

Bet man nebija nekādas teoloģiskas izglītības. Biju izlasījusi tikai Bībeli. Reliģiska satura grāmatas toreiz bija ar likumu aizliegtas.

Bet es turpināju braukt pa draudzēm, tikos ar cilvēkiem un runāju tā, ka pati sevi dažreiz pieķēru pie domas: kā es to varēju zināt?!

Ar laiku Konsistorijā piektdienās man jau arhibīskaps Gailītis norīkoja pieņemšanas stundas, kad cilvēki brauca pēc padoma. Konsistorijas koridors bija mana pieņemamā telpa. Cilvēki sēdēja rindā abās pusēs koridoram.

Un arī cilvēkiem, kuri nāca, tāpat kā man, nebija nekādu priekšstatu par teoloģiju. Varētu teikt, ka aklais aklo māca, – bet tā nebija! Tolaik īpaši dzīvs un klātesošs bija Dieva Gars! – kad it kā kāda klusa, maiga balss aicina un priecājas kopā ar tevi par to, kas Dievam par godu izdarīts.

Ja es tagad – pēc tik ilgu gadu dažādām pieredzēm Baznīcā – salīdzinu, kā cilvēki un arī es pati domāju par Dievu vai piedzīvoju dzīvā Dieva klātbūtni, es uzdrošinos teikt – tieši tāpat un tikpat dažādi. Gan teoloģiski it kā augsti izglītotie, gan pavisam vienkāršie, no Baznīcas pat tālu stāvošie cilvēki, ir vienlīdz dažādi savās izpratnēs par sevi un Dievu. Teologiem dažkārt klāt gan vēl nāk teoloģiskā augstprātība.

Interesanti, ka pēc 2000. gada, kad, pārceļoties uz dzīvi Vācijā, aptaujāju tolaik vēl dzīvos, gados vecos draudzes locekļus, mēģinot saprast viņu priekšstatus par Dievu un sevi kā garīgu būtni, pārsteigums bija lielāks, nekā varēju iedomāties. Jo tie bija cilvēki, kuriem Latvijā brīvvalsts laikā bija pieejamas Svētdienas skolas, reliģiskā literatūra, skolās tika mācīta ticības mācība. Un Vācijā – dievkalpojumi, Bībeles stundas, – visas iespējas garīgi augt un pilnveidoties, bet...

Un cits piemērs – 1990. gadu sākumā, kad atjaunotās Teoloģijas fakultātes studenti nāca praksē uz Rīgas 1. kristīgo skolu, studente Ieva Pušmucāne manā vadībā veica pētījumu par bērnu reliģisko priekšstatu veidošanos un to ietekmi uz viņu turpmāko dzīvi. Tolaik Latvijā nebija pieejama tāda veida pētnieciskā literatūra, tāpēc viņa brauca uz Zviedriju, meklējot avotus tur. Izdarītie secinājumi būtu noderīgi un tie ir tikpat aktuāli arī šodien.

Daudz tiek runāts un diskutēts arī par tā saucamajām kristīgām vērtībām. Lai būtu teoloģiski apstiprināta skaidrība, par ko tad strīdēšanās pat valstiskā līmenī notiek, uzaicināju 10 augstākā ranga teologus un Baznīcas amatpersonas no dažādām konfesijām – no Latvijas un ārpus Latvijas, nosaukt vārdā šīs kristīgās vērtības, grupējot nozīmīguma ziņā. Pēc īsāka vai garāka laika atsaucās 6 no uzrunātajiem. Un atbildes bija ļoti dažādas. Aptuvenas. Un rakstīts tā, it kā tas neattiektos vispirms uz sevi pašu... Viens no rakstītājiem lūdza viņu nekur publiski necitēt. Un es to respektēju.

Bet jautājumi paliek.

Kas ir tā pārliecība, par kuru es stāvu kā klints un esmu gatavs savu dzīvību par to atdot?

Cilvēki meklē atbildes, un pateicoties informācijas pieejamībai, dzīves uzlabotāji un dārgie koučingi attīsta savus personīgos biznesus...

Bet Kristus ir teicis: Par velti esat saņēmuši, par velti dodat! Viņš ir teicis arī: Debesu Valstība ir jūsu vidū... Vai mēs to sajūtam? Visi uz šīs planētas mēs esam tikai ciemiņi uz īsāku vai garāku laika sprīdi. Un visi esam vienoti Radītājā, vai to gribam, vai negribam, vai noliedzam.

Vera Volgemute Rozīte
Eslingenā, 2019. g 25. novembrī
Laikrakstam „Latvietis“

Turpinājums sekos



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com