Redakcijā

Sveicināti, lasītāji!

„Katrai lietai ir savs nolikts laiks, ... Savs laiks piedzimt, savs laiks mirt,...“ (Zāl.Māc. 3:1-2) – tā rakstīja Zālamans mācītājs pirms pāri par 2200 gadiem. Diemžēl, tā ir sanācis, ka tieši tagad ir miršanas laiks pārāk daudziem pazīstamiem latviešiem.

Katrs zaudējums ir arī zaudējums visai latviešu tautai, sevišķi, ja cilvēks ir pāragri aizgājis. Varoņbaritons (Heldenbariton) Jānis Vēgners, jeb John Wegner, nebija sasniedzis 70 gadu vecumu, kad aizgāja mūžībā 17. novembrī. Viņa dziedāšanas karjera sākās Austrālijā, kur jaunībā uzstājās latviešu sarīkojumos, bet vēlāk kļuva par pieprasītu operdziedātāju Eiropā.

Mūzikas lauks 29. novembrī zaudēja pasaulslaveno diriģentu Marisu Jansonu, kurš 1. decembrī aizgāja mūžībā 76 gadu vecumā.

Zaudējums ir vēl sāpīgāks, ja aizgājēji ir personīgi pazīstami. Akadēmiķis Jānis Stradiņš atcerējās manus vecākus no pirmskara laika, kad pats bija bērns. Viņa atmiņa bija fenomenāla, un vēl visā 85 gadu vecumā aktīvi piedalījās akadēmiskā dzīvē. 29. novembrī noslēdzās viņa dzīves gaita.

Ģimenes draugs Haralds Norītis bija iecienīts gleznotājs Austrālijas sabiedrībā un arī mākslas galerijas īpašnieks, Latvijā arī pazīstams kā hokeja veterāns. Viņš aizgāja mūžībā 28. novembrī 92 gadu vecumā.

„Mūsu dzīvības laiks ir septiņdesmit gadi un, ja kāds ļoti stiprs, astoņdesmit gadi, un mūža ieguvums ir grūtums un bēdas. Tas paiet ātri, un mēs aizlidojam kā ar spārniem.“ (Ps 90:10).

Cilvēks tomēr dzīvo cerībās uz kaut ko labāku, un lieli cilvēki ne tikai paliek tautas atmiņā, bet arī ar saviem darbiem atstāj aiz sevis ko paliekošu.

GN
2019. g. 3. dec.