Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Puķītes zied, putniņi dzied...

Jancis par puķēm

Laikraksts Latvietis Nr. 565, 2019. g. 7. nov.
Jancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Gandrīz tā kā būtu pavasaris. Bet vakar taču salām kā ziemā. Un rītdienas laika pareģojums arī neko labu nesola, bet tā kā kalendārs arī saka, ka pavasaris esot klāt, tad jātic vien būs.

Arī mūsu bērzu birzītē var samanīt tādu kā zaļumu. Jā, mums te, Latviešu Ciemā, ir arī sava bērzu birzīte. Pastaigāties tajā gan nevar, bet birzīte paliek birzīte.

Kāpēc būtu jāstaigā? Nezinu, bet man liekas, ka pa birzītēm parasti pastaigājās.

Prātā nāk viena dziesmiņa par mācītāju jeb cienīgtēvu, kas pastaigājās bērzu birzītē. Viņam izgāja švaki; dabūja zilu aci. Tā kā nezinu dziesmiņas autoru, tad labāk to dziesmiņu necitēšu, bet pastāstīšu saturu galvenos vilcienos. Vienam cienīgtēvam sagribējās staigāt un viņš aizgāja uz bērzu birzīti, lai to staigāšanu izdarītu. Pretim nāca viena skuķīte. Cienīgtēvs jau ar nav no koka, un iznākums ir, ka viņš dabū zilu aci, vai dzejiski izsakoties, – Cienīgtēvam izsists logs. Un tas notika bērzu birzītē. Un vainīga bij daiļa skuķīte. TĀ! Tagad visam vajadzētu būt skaidram.

Kā jau teicu, pa mūsu birzīti nekāda staigāšana nesanāk, tāpēc nav arī nekāda šance dabūt zilu aci. Ne jau, ka kāds gribētu tādu dabūt, bet nevienam jau nebūtu nekas pretim parunāties ar daiļu skuķīti. Gadu skaita dēļ jau nav jāapstājas runāt. Kāpēc parunāšanai jābūt tieši bērzu birzei, tas man nav skaidrs. Bet man liekas, ka ir daudzas lietas, ko senči darījuši savādāk, nekā mēs šodien. Vai cienīgtēviem bija paradums staigāt pa birzēm un ķerstīt jaunas skuķītes, vai nē, to nezinu. Es gan būtu domājis, ka viņiem bija jābūt prātīgākiem. Ja nu tiešam bez ķerstīšanas nevarēja iztikt, tad vajadzēja ķerstīt to skuķīšu mammas, ne skuķīšus. Esmu drošs, ka mammas – taču pieaugušas sievietes – izrādītu vajadzīgo respektu cienīgtēvam. Un sekotu viņa norādījumiem un pavēlēm – vai lūgumiem. Kas zin, kā cienīgtēvi toreiz darījās. Un mammas ar. Un pašas daiļās skuķītes...

Vai man dieniņ' – piesmērēju veselu lapu gluži smuka un tīra papīra. Kas man daļas, ko cienīgtēvs ar daiļo skuķīti darīja. Vai gribēja darīt. Jāatzīstas, ka es jau par jauniem skuķīšiem vispār nebiju domājis rakstīt. Ir taču prātīgākas lietas, kas būtu apskatāmas un pārrunājamas. Bet uzkūlos uz to birzīti un to pastaigāšanos, un to cienīgtēvu... un tā nu sanāca...

Ienāca prātā tā dziesmiņa par cienīgtēva izsisto logu, un meldiņš ar', un tad jau, saprotiet, neko citu nevarēju darīt, kā ņemt rakstāmo rokā... un nu jau ir par vēlu!

Jancis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com