Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Bērnības un pusaudža gadu atmiņas (4)

No kontrrevolucionāra līdz Saukas nacionālo partizānu cietumniekam

Laikraksts Latvietis Nr. 562, 2019. g. 16. okt.
Guntars Saiva -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Noslēgums. Sākums LL558, LL559, LL561.

Saukā

1941. gada pavasarī Hugo onkulim bija jāsaimnieko gan Māliņos, gan arī jaunajā saimniecībā. Mūsu zeme jau bija krietni izlaupīta. Atceros, ka pagastmājai netālajā veikalā cukuru pārdeva tikai pa puskilogramam. Reiz onkulis palīdzēja ienest veikalā cukura maisu. Tad gan bodnieks iesvēra veselu kilogramu.

Pavasarī pienāca laiks ziemā sacirsto būvkoku sazāģēšanai, lai tad, kad tie izkalstu, varētu domāt par mājas celšanu. Lai kokus sazāģētu, bija jārīko talka. Pēc darba beigām talcinieki bija jāpacienā ar kādu stiprāku malku. Mani sūtīja uz 11 km attālo Viesīti nopirkt divas pudeles degvīna un aiznest tas uz Loni. Tādam vienpadsmitgadīgam kā man degvīnu nepārdod. Viesītē uzmeklēju Hugo onkuļa māsu, kas to pirkumu izdarīja. Tā stāstīja, ka Viesītē esot satraukums; vairāki cilvēki esot apcietināti, bet neko tuvāku nezināja. Jau iepriekšējā dienā lokomotīvju vadītāji esot stāstījuši, ka Daudzevas stacijā (uz Jelgavas – Krustpils dzelzceļa līnijas) stāvot aizrestoti lopu vagoni un apsardzības rotas. Bija 14. jūnijs. Atpakaļ ceļā no Viesītes uz Loni gāju pa Viesītes – Neretas lielceļu; arī kādu 10 km gājiens. Ceļā redzēju trīs, varbūt arī četras smagās automašīnas ar apcietinātiem, kurus apsargāja tikai viens bruņots vīrs. Ja tie nelaimīgie būtu zinājuši, ka kara sākums ir tik tuvu, būtu varējuši sargu pārgrūst pār malu un paši mēģināt izbēgt. Vēl šodien gara acīm redzu tās automašīnas un tos nelaimīgos cilvēkus. Nodevis Lonē savu nesamo, gāju atpakaļ uz Māliņiem.

Pēc dažām dienām uz Sauku atbrauca vecāki mani apciemot. Abi bija norūpējušies par mūsu ģimenes likteni, jo padomju varas acīs nebijām bez grēkiem. Iespējams, ka pirmā izsūtīšana mums pagāja garām, pateicoties tam, ka 1940. gadā bijām mainījuši savu uzvārdu un dzīves vietu no Pļaviņām uz Jēkabpili.

22. jūnijā sākās ilgi gaidītais Vācijas – Padomju Savienības karš. Kādu dienu pēc tam mani ar māsīcu sūtīja uz Viesīti pēc kādām pļaujmašīnas daļām. Tur atskanēja gaisa trauksme. Bijām nobijušies, jo to dzirdējām pirmo reizi mūžā. Mums nebija nekādu šaubu, ka vācieši bumbos mazā bānīša staciju. Ne redzējām, ne dzirdējām vācu lidmašīnas, bet uztraukums bija liels. Iespējams, ka uzlidojums bija Krustpils lidlaukam.

Pēc kara sākuma Saša Ribāks mājās bija maz redzams. Īpaši naktis viņš nepavadīja mājās. Vienu nakti atskanēja šāviens, kas trāpīja Sašas logu. Loga stikli saplīsa, bet viņa mājās nebija. Visiem bija izbīlis un bailes par savu drošību. Gulējām uz grīdas. Tā kā dzīvojām bez radio, maz zinājām par kara norisi. Maz gan ticams, ka pa radio būtu ziņota patiesā kara situācija. Vienu pēcpusdienu gan dzirdējām, ka vācu lidmašīnas nometa divas bumbas pie Lones stacijas. Lai gan 6 km attālumā, lauku klusumā tas bija liels troksnis. Viena bumba bija trāpījusi aptieku, bet cilvēki nebija cietuši.

Vienu rītu mani sūtīja uz jau minēto veikalu pēc naglām. Man tikai vēlāk stāstīja, ka Ormaņkalna skatu tornī esot bijis redzams Latvijas karogs, bet ejot uz veikalu es to nezināju.

Ceļš veda garām Spridzānu mājām (sauktas arī par Zvanītājiem), Smiltaines kapiem, pāri tiltiņam pie ūdensdzirnavām, un pēc tam veikals un pagastmāja jau bija klāt. Redzu, ka pie pagastmājas uzvilkts Latvijas karogs un kādu duci vīrus ārpusē. Nemaz neaizgājis līdz veikalam, steidzos atpakaļ. Pusiedams, pusskriedams mēģinu svilpot Dievs, svētī Latviju. Kad tiku pie kapiem, mani uz velosipēda panāca ar šauteni bruņojies vīrs. Sekoja jautājumi, no kādām mājām esot? Kur esot vācieši? Atbildēju, ka esmu no Māliņiem un, ka par vāciešiem neko nezinu. Padzirdējis, ka esmu no Māliņiem, bruņotais vīrs mani ņēma aiz apkakles un veda līdzi uz pagastmāju. Tur mani pratināja par Ribāku un ieslodzīja pasta telpās. Saprotams, ka vienpadsmitgadīgam zeņķim uznāca arī raudiens. Mājās bijis uztraukums, jo puika nenācis atpakaļ. Kas bija noticis? Vecāmāte devusies mani meklēt. Un beigās mani atradusi ieslodzītu pagastmājā. Kad nu arī viņa nebija pārradusies mājās, Olgas tante devusies uz pagastmāju un nokļuvusi tur tieši tad, kad partizāni dziedājuši Dievs, svētī Latviju. Sekoja izskaidrošanās. Izskaidrojums bija tāds, ka partizāniem licies aizdomīgi, mani redzot dodamies atpakaļ. Kad noskaidrojies, ka esmu no Māliņu mājām, domājuši, ka skrienu dot Ribākam kādu ziņu. Iespējams, ja es būtu mēģinājis bēgt, tad partizāns būtu ar mani uz vietas izrēķinājies. Tik liels bija naids pret Ribāku, kuru turēja par atbildīgu izsūtāmo saraksta sastādīšanā. Noskaidrojās, ka mēs nebijām vienīgie Saukas pagastnamā aizturētie. Pēc kāda laiciņa mums visiem trim atļāva doties mājās. Tas varēja būt noticis 25. jūnijā.

Tā, tieši tad, kad nacionālie partizāni Saukā pārņēma varu, man bija dažas stundas jāpavada apcietinājumā.

Nekādu cīņu Saukas apkārtnē nebija. Neredzējām arī sarkanarmiju atkāpjoties. Īsi pirms vāciešu ienākšanas nošāva krejotavas vadītāju Liviju Sotaku, viņai pievakarē ar velosipēdu izbraucot no Bruģu jaunsaimniecības. Hugo onkulis ar tanti bija palīdzējuši viņu aizvest uz tuvējā kroga šķūni. Onkulis nākošajā dienā bija aizbraucis uz Viesīti pēc zārka un tad ar paša zirgu aizvedis noslepkavoto uz kapiem. Klusas bēres bija sarīkojusi piensaimnieku biedrība. Viss bijis jādara lielā piesardzībā, jo šāvējs bijis vietējais čekists Krasovskis. Vācu okupācijas laikā skolnieki Sotokas piemiņai viņas nāves vietā bija iestādījuši liepu. Šī liepa bija pārdzīvojusi visus padomju gadus.

Par notikušo ir arī cita versija. Sotokai esot bijušas intīmas attiecības ar Ribāku. Esot zinājusi visu vietējo komunistu varas vīru vārdus. Tamdēļ viņa bijusi jānošauj, lai nevarētu šos vārdus atklāt vāciešiem. Šai versijai vietējie iedzīvotāji gan neticēja.

Sašu Ribāku pēc kāda laiciņa noķēra pie Daudzevas un apcietināja. Viņš vai nu nebija paspējis aizbēgt līdzi citiem komunistu līdzskrējējiem, vai arī nebija gribējis to darīt. Neatceros, ka būtu kas noteikts zināms par viņa līdzdalību pie izsūtāmo sarakstu sastādīšanas. Tāpat nezinu neko par viņa citiem grēkiem. Viņš gan bija tantei atklājis, ka Būku saimnieki esot izsūtāmo sarakstā. Tante tad vēl bija paspējusi Būkas brīdināt. Pēc dažu mēnešu apcietinājumā vācieši Ribāku nošāva. Padomju varas laikā Saukas kapos viņam un citiem līdzīgiem līdzskrējējiem uzcēla pieminekli.

Visas šīs dienas neko nezināju par saviem vecākiem. Pēkšņi vienu vakaru redzu vecākus nākot pa celīti, kas gar Saukas baznīcas galu veda uz Māliņiem. Kas tas bija par prieka brīdi! Līdzko vilciena satiksme starp Jēkabpili un Neretu bija atjaunojusies, vecāki ar mazo bānīti bija atbraukusi līdz Ževaldu stacijai un tad atnākuši kājām.

Pēc vāciešu ienākšanas vismaz vēl nedēļu vietējā Saukas veikalā, palikušās preces esot negribīgi pārdotas par krievu rubļiem. Tās gan labprāt pārdotas par Latvijas latiem, kas vēl nedaudziem bija saglabājušies. Drīz vien Latvijas naudas lietošana izbeidzās, tāpat kā cerība uz Latvijas valsts atjaunošanos.

Jau 17. jūlijā, tikai desmit dienas pēc visas Latvijas teritorijas okupēšanas, Hitlers nodibināja īpašu ministriju okupētajiem austrumu apgabaliem ar Alfrēdu Rozenbergu (Baltijas vācieti, kas savā laikā bija studējis Rīgas Politehniskajā institūtā un sastāvēja Rīgas baltvācu korporācijā Rubonia.) kā tās vadītāju. Latvija, Lietuva, Igaunija un Baltkrievija veidoja Austrumzemi (Ostland) – administratīvo vienību, ko pārvaldīja Austrumzemes valsts komisārs H. Loze (Heinrich Lohse), kam savukārt bija pakļauti četri ģenerālkomisāri. Par Latvijas ģenerālkomisāru iecēla Dr. O. Drehsleru (Oto Heinrich Drechsler), kam savukārt bija pakļauti seši novadu (Gebiet) komisāri. Par Jelgavas novada komisāru (Gebietskommisar von Mittau) iecēla brīvkungu Valteru Eberehardu fon Mēdemu. Jelgavas novadā ietilpa Bauskas, Jelgavas, Jēkabpils un Tukuma apriņķis un Jelgavas pilsēta.

Atmiņā saglabājusies tā laika populārā parodija par H. Lozes, O. Drehslera un fon Mēdema ierašanos Latvijā.

Iekš Dīna stāv Šteiben, no tā izkāpj trīs vīr,
Tie braukuši uz Bauerland iekasēt īr.
Tas pirmais, kas izkāpj, ir Heinrich fon Los.
Tas domā, ka Lettland ir slaucama gos.
Tas otrais, kas izkāpj, ir baron fon Drek.
Tas dos mums prūš kultūr, mēs eier un špek.
Tas trešais grāf Mēdem ar hemeroid slims.
Tas domā, ka Kūrlandē prūši tik dzims.
Ak, latvieš taut, tas prieks un tas gods
Par septiņsimt gadiem jums atkal ir dots.
Jūs esat bešlāgnāmt un turiet sev Maul,
Mēs ēdīs to mīkstum, jūs grauzīs to kaul.

Šteiben bija kuģis, ar kuru Latviju atstāja vācu repatrianti.

Guntars Saiva
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com