Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Māra Branča skatījums

Iestājoties par cilvēces zaļo domāšanu

Laikraksts Latvietis Nr. 558, 2019. g. 18. sept.
Māris Brancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Grāmatas „Ziemeļzeme Svālbara“ vāks.

Sandra Eglīte. „Ziemeļzeme Svālbara.“ Autora izdevums, 2019., 240 lpp.

Kad šī gada pirmajā pusē Jelgavā redzēju divas Sandras Eglītes foto izstādes*, kas stāsta par viņas trim ceļojumiem uz pasaules tālo nostūri Svālbaru (internetā ir arī cita šī arhipelāga nosaukuma rakstība – Svalbāra) jeb Špicbergenu, kā mēs to agrāk pazinām, viņas fotogrāfijas un stāstījums par nesasniedzamās ziemeļu zemes vēsturi, dabu, dzīvniekiem mani bezgala apbūra, izsaucot nožēlu, ka gadu dēļ turp nekad nedošos un neredzēšu šo brīnumu vietu. Vienlaikus biju priecīgs, ka esmu sastapis cilvēku, kurš tik patiesi, dziļi un bezgala humāni ar šo pasauli mani iepazīstina. Šķita, ja es par to nekad nebūtu uzzinājis, mana planētas izjūta būtu krietni vien nabadzīgāka, neatklātu kādas īpašas krāsas tās smalkajā, tonāli niansētajā krāsziedā. Tagad, kad iznākusi viņas sarakstītā grāmata ar jūtīgu foto aci tvertajām ainām, varu šajā ziemeļzemē atkal un atkal atgriezties, dodoties virtuālā ceļojumā jebkurā brīdī.

Izdevums veic vairākas ļoti būtiskas funkcijas, uzdevumus.

Pirmkārt, Sandra Eglīte ir kā pamatīgs pētnieks, kurš izzina visu par ceļojuma galamērķi un kurš paralēli ar foto uzņēmumiem sīki izstāsta gan ziemeļu zemju apgūšanas vēsturi, gan par šī notikuma nozīmi vēsturiskā, ekonomiskā un filozofiskā skatījumā no tāda cilvēka viedokļa, kam nav vienaldzīgs planētas Zemes liktenis.

Viņas redzētā un pārdzīvotā izklāsts ir pasniegts tik grodā un tik emocionālā literāri krāšņā valodā, ka man, lasītājam, pat liekas, ka, paļaudamies uz autores iespaidu un vēstījuma patiesumu, šo ledus, sniegu un ūdens zemi vēroju pats savām acīm, pārdzīvoju ar saviem jutekļiem ziemeļu zemes atmosfēru, redzu balto ledus lāču parādīšanos un uzvedību, valzirgu laiskošanos, putnu dzīvi šajā pasaules malā, vēroju pēc mūsu priekšstatiem trūcīgo, bet vienlaikus neizprotami skaisto augu valsti.

Otrkārt, šī grāmata ir ne tikai izzinošs, bet arī mākslas izdevums. Kaut arī Sandra Eglīte ir diplomēta mākslas zinātniece, absolvējot Latvijas Mākslas akadēmiju, taču vienlaikus viņa ir prasmīga fotogrāfe. Aplūkojot viņas foto uzņēmumus, gribas teikt, ka viņa ir gleznotāja, kuras tehnika ir fotoaparāts, foto objektīvs. Ikvienā attēlā būtiska ir krāsa, precīzāk, jūtīgi tverts un fiksēts krāsu toņu kopums, toņu saskaņa. Kaut ko tādu esmu redzējis Eduarda Kalniņa jūras ainavās, kurās telpu, atmosfēru veido līdz simtdaļai tverta toņu simfonija. Tikpat svarīga Sandras Eglītes fotogrāfijās ir kompozīcijai, kas padara uzņēmumu par mākslas darbu. Skatot veiksmīgākos attēlus, šķiet, ka daba palīdz veidot teju vai katras bildes iekšējo kārtojumu. Niansēti pelēcīgā ainavā ar saules nojausmu biezajā miglā telpiskumu veido ledus josla priekšplānā. Citviet mākoņu horizontāles atkārto kalnāja ritmu vai ledus ritmu pieskaņojas sauszemes muguras izliekumam. Vai ik lappuse atklāj autores augsto profesionālismu un prasmi būvēt kadru.

Grāmatas veidotāja foto attēla nosaukuma vietā kā skrupulozs sausiņš fiksē ne tikai tā uzņemšanas dienu, bet arī stundu un pat minūti. Šāda matemātiskā precizitāte dažkārt palīdz veidot stāstu, bet, no cita skatu punkta ņemot, šādā veidā Sandra Eglīte parāda kā šī arhipelāga, tā planētas dzīvumu, tādējādi iestājoties par to, lai katrs cilvēks padomā par to, ka ļaužu vienaldzības dēļ pamazām iet bojā ne tikai Svālbara, bet visa Zemeslode.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“

* http://www.laikraksts.com/raksti/8779



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com