Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Māra Branča skatījums

Šis mirklis kā mūžības daļa

Laikraksts Latvietis Nr. 556, 2019. g. 4. sept.
Māris Brancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

Edvīns Kalnenieks. „Ziema“. 2004. FOTO Māris Brancis.

Edvīns Kalnenieks. „Gadalaiki. Ziema“. 2019. Virsglazūras gleznojums. FOTO Māris Brancis.

Edvīns Kalnenieks. „Vecais galds“. 2008. FOTO Māris Brancis.

Vasaras nogalē divus mēnešus Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā skatāma gleznotāja Edvīna Kalnenieka 80 gadu jubileja izstāde.

Gleznotājs visu mūžu nodarbojies ar pasteļglezniecību, kļūdams par vienu no izcilākajiem meistariem šajā tehnikā.

Bet jubilejas skate ir visai netradicionāla. Mākslinieks nevēlējās to veidot ierastā kārtā kā pārskatu par savu daiļradi un izstādīt dažādu laiku labākos darbus. Jubilārs izvēlējās citu pieeju: izstāde drīzāk ir askētiska – katrai gleznai, ko izraudzījies izlikt apskatei, un to ir krietni mazāk nekā parasti, atvēlēts maksimāli liels laukums, lai katrs darbs elpo un brīvi atklāj savu emocionālo un garīgo spēku, nekā lieka, viss vērsts uz glezniecību.

Pārskats par Edvīna Kalnenieka daiļradi tomēr ir gūstams – ir sagatavota slaidšovu programma, kurā skatītāju iepazīstina ar jubilāra gleznām kopš Mākslas akadēmijas beigšanas 1964. gadā. Viņš ir konsekvents pasteļglezniecības meistars, kurš tai ziedojis visu savu radošo mūžu. Taču svētku reizē viņš galveno akcentu licis uz eļļas glezniecību (savulaik arī diplomdarbs bija gleznots eļļas krāsām), kam pēdējā laikā atkal pievērsies, lai gan arī pasteļi nav aizmirsti; viens izstādes atzars veltīts veikumam šajā tehnikā, atklājot autora izcilo krāsu izjūtu, perfekto zīmējuma pārvaldīšanu un reālistisko pasaules skatījumu.

Gan eļļas un akrila, gan pasteļa glezniecībā Edvīns Kalnenieks pievēršas vieniem un tiem pašiem žanriem – klusajai dabai, ainavai, figurālajām kompozīcijām, portretiem un aktiem. Savukārt motīvus viņš rod dzīvē, neko neizdomājot vai neizfantazējot. Īstenības tonāls attēlojums viņam ir vistuvākais. Tajā pašā laikā jubilārs nekad nepievēršas sadzīviski skrupulozam realitātes attēlojumam. Būdams klasisko vērtību cienītājs un aizstāvis, viņš neļaujas negatīvām emocijām – mākslai jāsniedz pozitīvi pārdzīvojumi.

Vērojot Edvīna Kalnenieka darbus, vienmēr pārsteidz harmoniskais miers, kas valda viņa gleznās, pat niecīgākā kustība nav novērojama. Kustība ir iekšēja, garīga. Pat tad, ja kompozīcijā ir iekļauts lidojošs putns, rodas iespaids, ka tas ir sastindzis lidojumā. Nekad neparādās arīdzan dramatisms. Kompozīcijās par tēmu Atmiņas par lauku mājām, kurās parādās visvairāk ļaužu, vai arī skatā, kurā vīrs ar sievu kauj cūku, viņi strādā klusumā, pat īsti nekomunicējot – kā tēli saauguši ar dabu, tā viņi jūt viens otru. Viņi veic ierastus darbus, kas Edvīna Kalnenieka gleznā pārtop teju vai rituālā, kas nes mūžības dvesmu. Cilvēki dara savu darāmo, ko veikuši viņu tēvi un mātes un citi senči mūžības garumā. Jauna sieviete ir bērna gaidās – viņa turpinās dzimtu. Puikas piestājuši pie ābolu kastēm rudens dienā. Viņi redz ko vairāk, nekā mēs domājam. Arī viņi ir tautas un mūžības daļa, dzīvās dzīves daļa.

Vai laiks, ko Edvīns Kalnenieks attēlo, ir tagadne? Gribas atbildēt, ka noteikti, taču tūlīt māc šaubas – šis laiks ir ilgstamība: no mūžības līdz mūžībai, tagadne, mūsdienas ir starp tām.

Edvīns Kalnenieks ir klusuma gleznotājs. Viņa klusums gleznās ir ietilpīgs, visaptverošs, tas ir radīgs, kurā saplūst tagadne, dzīve, daba un gaiss. Un visu to veido krāsu attiecības. Tās ir pamatā telpai, materialitātei, gaismai, kas apņem visu dzīvo. Gaisma un tonis ir pašvērtība par sevi. Tie ir Edvīna Kalnenieka glezniecības pamatā, to viņš māca arī studentiem, pat dekorāciju iedvesmotājas Ā. Alunāna Jelgavas teātra iestudējumu vizuālajā iekārtojumā.

Parasti uzskata, ka cilvēki solīdā vecumā nespēj mainīties, viņi turpina iesākto, to, ko labi pārvalda. Taču Edvīna Kalnenieka gadījumā tā nav tiesa. Dēla, keramiķa Jāņa Leimaņa, ietekmē jubilārs pievērsies trauku apgleznošanai. Virsglazūras apgleznojumos mākslinieks turpina to pašu tēmu loku, ko figurālajā glezniecībā – cilvēka tuvība dabai, cilvēks un dabas mūžīgais ritējums gada garumā.

Radošs cilvēks meklē jaunus ceļus pašizpausmei. Edvīns Kalnenieks ir šīs tēzes pierādījums. Izstādes pēdējās dienās tiks atvērta viņa darbu grāmata.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com