Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Zēna odiseja no Viļakas Latvijā līdz Blombergai Vācijā

Dēkains pārtraukums ģimnāzista izglītībā (8)

Laikraksts Latvietis Nr. 554, 2019. g. 17. aug.
Niks -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Fronte 1945. gada 15. maijā. FOTO US Army Map Service.

Septītais turpinājums. Sākums LL546, LL547, LL548, LL549, LL550, LL551, LL553.

Amerikāņu gūstā pie Šverīnas

Mums liek soļot tālāk bez viena pavadoņa vai sarga. Šverīnā ir haoss. Ceļmalā mētājās munīcijas kastes, izdeguši vraki un dažāda tipa vācu armijas spēkrati.

Daži no tiem ir apgādes vāģi, kuros vēl atrodas pārtika, cigaretes, vīns un konjaks. Tos izlaupa no sargiem atbrīvotie strīpainie cietumnieki, kuri, izsalkumu apmierinājuši, un konjaku sadzērušies, iereibuši streipuļo un rēc.

Arī mēs izmantojam gadījumu un pievācam, kas vēl palicis pāri. Ievēroju arī atstātu vācu armijas kasiera automašīnu, kurā atrodas grēdas reihsmarku zīmes, bet neviens tām neķeras klāt – reihsmarkas taču nomainīs kāda okupācijas spēku nauda, vai ne?

Uz vakara pusi nonākam lielā, neiežogotā laukumā, kurā ir nepārredzams pūlis gūstekņu un daudzas vācu armijas automašīnas. Tumsā spīd neskaitāmi ugunskuri. Sēžam pie ugunskuriem un ēdam salaupītās desas, maizi un citus produktus. Naktī, daži guļ mašīnās, bet citi armijas personālās trīsstūra teltīs (Dreiecks Zeltbahn), kam tās vēl saglabājušās.

3. maija rīts uzaust saulains un silts. Iesēdies kādas lielas armijas kravas automašīnas kabīnē, ziņkārīgi pētu daudzos paneļa instrumentus un slēdžus un lūkoju iedarbināt dīzeļa motoru. Daži gudrinieki pūlas izdabūt degvielu no automašīnu tanka; tas esot jēlspirts, vajagot tikai izkāst caur biezu drānu, mazliet atšķaidīt un dzira uz ūsiņu!

Otrā dienā visi sastājamies uz lielceļa un kilometru garā kolonā soļojam dienvidrietumu virzienā. Kad nosoļoti kādi 25 km, mūs sadzen lielā atklātā laukā vai pļavā ārpus Hagenow pilsētiņas un liek taisīties uz palikšanu. Lauka malā tek strautiņš, kur var noskalot seju, skūties un izmazgāt veļu. Laiks ir kļuvis lietains un vēss; vajadzīgs kāds aizsegs. Teltis ir samērā nedaudziem. Mēs, pārējie, improvizējam. Pa diviem vai trim izkašājām zemē seklu bedri un izklājam to ar salmiem un no salmu kūļiem izveidojam sienas, jumtu un durvis. Šādā būdā var sēdēt un gulēt un patverties no lietus un vēja. Esam atgriezušies akmens laikmetā!

Līst jau trešo dienu. Mūsu salmu būdas nav gluži ūdensdrošas – viss ir mikls un drēgns. Kaltējamies pie ugunskura. Tikko biju apēdis beidzamo kumosu paša apgādātās pārtikas, kad, beidzot, saņemam pirmo gūsta iztiku: katram amerikāņu armijas bundžiņu gaļas konservu un pusduci biskvītu. No laukos noplūktām skābenēm, nātrēm un labības asniem vāram katliņā zupu – trūkst tikai sāls!

Kad laiks ir uzlabojies, visiem liek stāties rindā un virzīties garām grupai amerikāņu sargu, kuri pavēl katram iztukšot kabatas un nodot nažus, šķērītes un pulksteņus. Kad visi esam saskaitīti un aptīrīti, liek saformēties simts vīru vienībās, kā kādreiz seno romiešu armijā. Priekšā nostājās kāds amerikāņu virsnieks, kurš vācu valodā pasludina, ka mēs viņam riebjamies, jo esam naciķi ϟϟ uniformās un ar mums apiesies nežēlīgāk, nekā ar parastiem vācu armijas kareivjiem. Tas, protams, mūsu omu neuzlabo.

15. maija rītā uz lielceļa sarindojas armijas kravas mašīnas. Sakāpuši tajās, braucam kādus 20 km dienvidaustrumu virzienā. Visiem liek izkāpt pie kādas nometnes pāris kilometru ziemeļos no Ludwigslust (40 km dienvidos no Šverīnas). Nometne sastāv no augsta dzeloņdrāšu žoga ieskautām vienstāvu ķieģeļu barakām līdzenā klajumā. Žogā ir sargu torņi un vieni vārti. Tā, šķiet, ir tikko evakuēta koncentrācijas nometne (KZ Wöbbelin) – daži, strīpainās drānās ģērbti, bijušo iemītnieku līķi vēl guļ nenovākti šur un tur. Barakas ir garas, durvis katrā galā, logi sānu sienās, iekštelpa tukša, nesadalīta, klona grīda pārklāta ar svaigu smilšu kārtu. Sega vai mētelis, uzklāta uz smilšu kārtas, simulē palaga klātu matraci.

Ēdiens ir trūcīgs – dienā 0,7 l šķidra sakņu zupa un 4 līdz 6 biskvīti bez pavalga. Daudz guļam, lai taupītu enerģiju un aizmirstu izsalkumu. Pēc dažām dienām, mazām gūstekņu grupiņām ļauj, sarga pavadībā, iziet ārā no nometnes. Mans pirmais mēģinājums tikt laukā neizdodas,– pieceļos par vēlu. Nākamā dienā pieceļos vēl pirms saules lēkta un steidzos uz nometnes vārtiem. Tur jau daži priekšā! Drīz izveidojas tīri gara gaidītāju rinda. Astoņos no rīta ierodas sargs/pavadonis, noskaita kādu duci vīru rindas galvā un atver vārtus. Es esmu starp tiem! Soļojam uz kāda zemkopja lauku, kur lauka malā ir grēda kāļu un biešu, apsegta ar salmiem un plānu zemes kārtu. Ar skubu ievācam sakņaugus, cik vien var panest, un stiepjam laupījumu atpakaļ uz nometni. Nu kādu laiku var vēderu uzpildīt ar biezu sakņu zupu!

27. maijā mūs pamodina pirms rītausmas un liek savākt savas mantiņas. Sešos no rīta, sastājušies kolonā, soļojam kādu kilometru uz tuvāko dzelzceļa staciju. Tur mūs gaida garš preču vagonu vilciens. Braucam rietumu virzienā cauri Hagenow, Ratzenburg, Bad Oldesloe, un Schwartzenbek līdz Hamburgas priekšpilsētai Bergedorf, kur visiem liek kāpt laukā. Uz šosejas stāv gara rinda angļu armijas transporta mašīnas un angļu armijas šoferi un pavadoņi. Sakāpjam mašīnās, un garais konvojs sāk kustēties uz dienvidiem cauri Lüneburg, Winsen un Soltau līdz lielai nometnei ārpus Bad Fallingsbostel.

Mums liek sastāties ārpus nometnes liela laukuma vidū, grupās pa 50 cilvēku. Ir jau vakars, un nakti pārlaižam turpat uz lauka.

Niks
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com