Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Cesvaines vidusskolai 100

Turpinājums – laika posms no 1929. līdz 1945. gadam

Laikraksts Latvietis Nr. 552, 2019. g. 4. aug.
Daiga Matroze -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Dziesmu diena Cesvainē 1932. gada 17. jūlijā. Virdirigents Teodors Reiters. FOTO no Cesvaines muzeja arhīva.

1932 .gada 17. jūlija Dziesmu diena. FOTO no Cesvaines muzeja arhīva.

Cesvaines ģimnāzijas absolventi un skolotāji ap 1932. gadu. FOTO no Cesvaines muzeja arhīva.

1939. gads. (Foto no Cesvaines muzeja arhīva). FOTO J. Dickals.

Pirmā daļa LL535.

„Apzinoties, ka tur vairs nonākt nespēšu, es paturu Cesvaini atmiņā tādu, kādu to redzēju pēdējo reizi 1943. gadā, kad izstaigājis parku no mazā avotiņa līdz „Kamčatkai“, apstājies pie Bučiņu tilta, pakavējies pie Prāta gravas un raudzījies, kā Smieklu priedē lēkā vāveres un čivina sīļi, pamāju ardievas Cesvaines pilij ar klusu vēlējumu: „Turies un pastāvi, mana mīļā skola““ – Nikolajs Ozoliņš, Austrālijā 2002. gads.

Neskatoties uz Cesvaines valsts vidusskolas panākumiem, laikā no 1927. gada līdz 1934. gadam bija jāpieliek lielas pūles, lai to saglabātu. No 1928. gada līdz 1934. gadam Cesvaines vidusskolas direktors ir Arveds Smilga. 1932. gadā no skolu virsvaldes nāk ierosinājums pārvērst divas provinces ģimnāzijas: Vidzemē – Cesvaini un Zemgalē – Zaļeniekus par lauksaimniecības vidusskolām. Cesvaines sabiedrība uz šo ierosinājumu ātri reaģēja un izteica protestu. Skolu virsvaldes ierosmi atbalstīja tikai vietējā sugas lopu audzētāju sabiedrība, pamatojoties uz to, ka Cesvaines un apkārtnes pagastos ir priekšzīmīgas saimniecības, bet Madonas apriņķī ir trīs ģimnāzijas un nav nevienas lauksaimniecības vidusskolas. Sugas lopu audzētāju delegāti pat apmeklēja skolu departamenta direktoru, apstiprināja savu vēlēšanos un atbalstu izveidot Cesvainē lauksaimniecības skolu.

1932. gadā skola bija labi apmeklēta. Kaut gan bija paaugstināta skolas nauda, ģimnāzijā mācījās 145 audzēkņi. 30. gadu sākumā tā pēc skolēnu skaita bija lielākā no esošajām lauku vidusskolām. Direktors Arveds Smilga lauku vidusskolas dabīgās priekšrocības izklāsta Brīvās Zemes slejās: Cesvaines ģimnāzijai jāpaliek. Viņš uzsver, ka Cesvaines ģimnāzija ir joprojām iecienīta tālu aiz apriņķa robežām un savu lomu saglabās, kamēr vien pastāvēs veselīgi uzskati par lauku ģimnāziju nepieciešamību.

1934. gada 19. janvārī lauksaimnieku biedrība Cesvaines pagasta padomē atkal ierosina dibināt lauksaimniecības skolu. Aizsāktā cīņa turpinās. Pagasta padome, ņemot vērā, ka Jaungulbenes lauksaimniecības skola ir ērti sasniedzama, nolemj tomēr pilī atstāt ģimnāziju. Izglītības ministrijai tiek iesniegts iesniegums ar 107 parakstiem, piesaistot populārus cilvēkus kā K. Skalbi, Latvijas Republikas Saeimas Izglītības komisijas priekšsēdētāju, lūdzot atstāt Cesvainē parastu humanitāru vidusskolu. Trīsdesmito gadu vidū Latvijas izglītības sistēmā, tāpat kā sabiedriskajā un ekonomiskajā dzīvē notiek pārmaiņas. 1934. gadā ģimnāziju kursu pagarina no 4 līdz 5 gadiem. Skolēnu skaits ģimnāzijās samazinājās. Arī Cesvaines ģimnāzijā 1922./23. māc. g. mācījās 308 skolēni, bet 1934./35. māc. g. tikai 131 skolēns. Beidzot katru vidusskolas klasi, ik gadu bija jānokārto noteiktie pārcelšanas eksāmeni. Trīsdesmitajos gados vidusskolas mācību darbā tiek ieviesta jauna kārtība, kārtojot absolvēšanas un augstskolu iestāšanās pārbaudījumus reizē. Skolas, kas šādu eksperimentu izvēlējās veikt, pieprasīja atļauju Izglītības ministrijai. Cesvainē uz eksāmenu, pēc ģimnāzijas ziņām arhīvā, ieradās arī Izglītības ministrijas pārstāvis, Latvijas Universitātes asistents Muravskis. Rakstu darbu temati eksāmenam tika nolasīti pa radio.

Pārlasot tā laika vidusskolas absolventu atmiņas par to, kas tad ir bijis galvenais, kas palīdzēja izveidoties un pastāvēt vidusskolai ar tik stabilām tradīcijām un labu prestižu, tad kā galveno absolventi min skolas direktorus, kas bija visas skolas dzīves darbības centrā kā personības un paraugi gan skolēniem, gan skolotājiem. Laika posmā no 1919. līdz 1944. gadam direktori bija Alberts Vītols, Jānis Saujiņš, Aleksandrs Bārda, Arveds Smilga, Valfrīds Skulte, Voldemārs Tauriņš, Kārlis Būmanis. Augstas inteliģences cilvēki, kas ar savu smalko takta izjūtu noteica un vadīja visu lielo kolektīvu. Skolas iekšējie kārtības noteikumi īpaši netika nolasīti, bet gan skolotāju un vecāko klašu audzēkņu uzvedība un savstarpējā izturēšanās bija tas spogulis un regulators visiem, kas iestājās Cesvaines ģimnāzijā. Telpās valdīja augstas kultūras atmosfēra. Te nedzirdēja durvju klaudzoņu, skaļas balsis, nevajadzīgu drūzmēšanos. Domāju, ka pie labas disciplīnas radināja skolotāju laipnais tonis, nevainojamā stāja, apģērbs. Skolēniem bija obligātās formas tērps. Skolotāji audzēkņus jau no mazām klasēm uzrunāja uz Jūs, un tas bija labs audzināšanas līdzeklis cieņai vienam pret otru. Skolēnam skolotāji bija jāsveicina tik reizes, cik to dienā satika. Zēniem, paceļot cepuri (ārpus pils), meitenēm palokot galvu.

1935. gada 21. augustā Cesvaines vidusskolas vadību pārņem jauns direktors – Valfrīds Skulte. Viņš velta lielu uzmanību skolas labiekārtošanai un dažādu saimniecisku jautājumu risināšanai. Par saimniecības pārzini tiek pieņemts diplomēts agronoms. Rezumējot mācību darbu, būtiskas izmaiņas salīdzinājumā ar sākuma gadiem nav notikušas. Ģimnāzijā joprojām varēja mācīties tie, kas sekmīgi nokārtoja iestāju eksāmenus latviešu valodā un matemātikā. Skolā bija pieci klašu komplekti un sagatavošanas klase. Klašu nosaukumi bija latīņu valodā – kvinta, kvarta, terca, sekunda un prīma, no tām zemākā bija 5. klase.

1930. gadu absolventi uzskata, ka skolotāju kvalifikācija bija ļoti augsta. Zināšanas vērtēja objektīvi, nākamajā klasē nepārcēla ar nesekmīgām atzīmēm. Cesvaines valsts vidusskola, organizējot mācību darbu atbilstoši Izglītības Ministrijas programmām, parādīja, ka lauku vidusskolā skolotāji ar augstu profesionālo līmeni izveido savos audzēkņos stingras pamatzināšanas gan mācību, gan audzināšanas jomā. Pēc audzēkņu atmiņām, liela vērība tika veltīta darbaudzināšanai. Parka apkopšana bija viens no skolnieku pienākumiem katru rudeni un pavasari. Tāpēc visi rūpējās, lai apkārtne un apstādījumi tiktu sargāti.

Latvijas skola starpkaru periodā bija nacionāla skola. Skolotāji, skolēnu acu priekšā lika ideālu – Latvijas valsti, kuras labā viņiem jāmācās. Jau skolas gados sākās aktīva darbošanās savas zemes labā. Izzinot Latvijas un sava novada vēsturi, skolotāji centās audzēkņiem parādīt saprotamu latviešu tautas attīstības ceļu. Jaunās paaudzes sagatavošanu sabiedriskajai darbībai sekmēja dažādas jaunatnes organizācijas, kas darbojās skolās – skauti, gaidas, mazpulki, Latvijas vanagi, Latvijas jaunatnes Sarkanā Krusta pulciņš. Cesvaines 42. skautu vienība, ko vadīja skolotājs Kārlis Būmanis, īpaši aktivizējās pēc 1934. gada. Skautiem centās ieaudzināt mīlestību pret dzimteni, savu tautu, dabu un cilvēkiem; bija jāuztur kārtībā un no jauna jāierīko tiltiņi, soli, galdiņi parkā. Sanāksmēs tika organizētas tautiskās rotaļas un dziedātas tautas dziesmas un ievērotas dažādas tradīcijas. Kopš 1920. gadu sākuma skolā darbojās arī meiteņu kustība – 19. gaidu pulciņš, ko vadīja skolotāja Marija Bērzkalne. Meitenēm bija jākopj pilskalns un kultūras biedrībai jāpalīdz Karātavu kalna sapošanā. Gaidām mācīja uzvedības kultūru un sanitāri higiēniskās iemaņas. Cesvaines vidusskolā aktīvi darbojās arī mazpulks – lauksaimnieciska rakstura jaunatnes apvienība, ko atbalstīja mazpulku virsvadonis, Valsts prezidents K. Ulmanis. Mazpulcēnu galvenā darbība bija individuālais darbs lauksaimniecībā un lopkopībā. Cesvaines mazpulku vadīja skolotāji – Gustavs Vītiņš, Herta Vītiņa, Jānis Bulders. Cesvaines vidusskolā darbojās arī Latvijas vanagi, ko vadīja skolotāja E. Grāvele. Vanagos darbojās gan zēni, gan meitenes. Mērķis un devīze: Stāvēt stipri par Latviju! Šajā organizācijā uzņēma tikai latviešu tautības jauniešus. Vanagi katru gadu rīkoja salidojumus, kuros demonstrēja savas iegūtās zināšanas un fiziskās spējas. Skolā darbojās arī Latvijas jaunatnes Sarkanais Krusts, kas 1933. un 1939. gadā apvienoja vairāk nekā 40 jauniešu. Liela nozīme skolas kolektīva labajām tradīcijām bija skolēnu ārpusklases darbam, un viens no tiem teātris. Lielu ieguldījumu šajā jomā dod latviešu valodas skolotāja Marija Kronberga, kura ir daudzu izrāžu režisore. Tiek iestudētas tādas lielas lugas kā R. Blaumaņa Ugunī, Skroderdienas Silmačos, Trejmeitiņas, Princese Gundega un karalis Brusubārda, No saldenās pudeles, Senlatviešu kāzas u.c. Dekorācijas visām izrādēm, kā arī grimēšanu, veica mākslinieki, zīmēšanas skolotāji – E. Volfeils, I. Medenis. Muzikālo noformējumu uzņēmās O. Amoliņš, M. Īvāne. Mūzikas skolotāji: E. Vītola, J. Stūrītis, O. Amoliņš, O. Zariņš, M. Jansons ticēja savai kultūras darbinieku sūtībai – tuvināt cilvēkiem patiesu mākslu, un šī ticība izpaudās viņu aktīvajā darbībā. Muzicēšanas rezultāti visuzskatāmāk bija redzami dziedāšanas tradīcijās Cesvainē.

No 1940. gada līdz 1941. gadam Cesvaines vidusskolas direktors ir Voldemārs Tauriņš. No 1941. – 1944. gadam skolu vada Kārlis Būmanis.

1944. gada pavasaris. Zēnus iesauca armijā, bet pārējos skolēnus palaida mājās; beidzēju klasei izdeva tikai apliecību diploma vietā. Kara laikā pilī mājoja vācu karaspēka štābs un atradās lazarete, bet skola tika izvietota pa vairākām ēkām Cesvainē. Lai arī bija kara laiks – grūts pārbaudījumu laiks, bet skola tāpat saglabāja savas tradīcijas, kas bija veidojušās kopš skolas dibināšanas laika.

Pirms neilga laika Cesvaines muzejam tika nodots albums, kuru veidojis Cesvaines vidusskolas 1943. gada absolvents Tālivaldis Dzenis. Albums ar īpašu vēsturi, kas izbraukājis teju vai visu pasauli un atgriezies atpakaļ Cesvainē. Tālivalža Dzeņa Cesvaines albums bija viņa dārgums, ar kuru viņš nešķīrās ne kara laikā, ne gūstekņu nometnē Vācijā, ne ASV latviešu armijas daļā. Albums, kā vislielākā atmiņa par viņa skolas un jaunības gadiem Cesvainē, pavadīja viņu arī darba gaitās ASV un līdz pat mūža galam. Albumu pēc Tālivalža Dzeņa aiziešanas mūžībā uz Cesvaines muzeju atveda viņa māsa Vija Dzene-Miezīte. Tā bija vēlējies Tālivaldis, jo Cesvaines ģimnāzijas gadi bija viņa skaistākie, bezrūpīgākie dzīves gadi.

Ai, skola, mana mīļā skola,
Kā šodien visas ilgas sauc.
Turp, kur ar vējiem sarunājas
Starp ziliem siliem tornis Tavs.
Kad Tavi senie kautrie zēni,
Kam skolotāja teica: „Tā kā puikas“,
Nu atgriežas kā sirmi vīri,
Kā kurais izkāvies ar savu dzīvi,
Un meitenes – ar svešiem vārdiem
Aiz satraukuma pietvīkušas.

Atis Oto Straume, 14. izlaidums, 1933. gads, advokāts, LLA docents, veltījums manai skolai 50 gadu jubilejā.

Paldies Jānim Putniņam, Ārijai Liepiņai, Sarmītei Dzenei un Mārai Evardsonei, kuri ir atsaukušies uz manu aicinājumu un dalījušies ar fotogrāfijām, materiāliem un atmiņu stāstiem. sagaidot Cesvaines vidusskolas 100 gadi. Joprojām ir iespēja dalīties ar savām atmiņām un fotogrāfijām Cesvaines pilī muzejā; epasts: daigamatroze@inbox.lv

Daiga Matroze
Cesvaines muzeja speciāliste

Rakstā izmantoti materiāli un fotogrāfijas no Cesvaines muzeja arhīva.

Cesvaines vidusskolas simtgades salidojums notiks 2019. gada 21. septembrī plkst. 12.00.



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com