Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Meistarklase latviskiem cepumiem Pertā

Divas šefpavāres no Latvijas

Laikraksts Latvietis Nr. 552, 2019. g. 4. aug.
Jānis Purvinskis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

No kreisās: Inese Riška un Mudīte Dombrovska cep un vāra, bet Līva Ulmane mums tulko. FOTO Jānis Purvinskis.

Sanāca gan lieli, gan ne tik lieli, bet daudz. FOTO Jānis Purvinskis.

Bija brokoli maizītes un bija arī kliņģeris un citi cepumi, kuri mums pildīja vēderus. FOTO Jānis Purvinskis.

Meistarklase_4

Kliņģeris. FOTO Jānis Purvinskis.

Latvijas mākslinieki un politiķi savos braucienos apskatīt Austrāliju vai sniegt savu mākslu Austrālijas latviešiem, gandrīz nekad neatrod laiku apciemot arī Pertu. Parastais aizbildinājums ir, ka Perta ir vai nu par vēlu plānota, vai par tālu tur tikt. Man šis aizbildinājums ir jau apnicis, kaut gan esam tikai trīs stundu lidojumā no Adelaides, un tomēr Perta vēl ir par tālu. Toties šoreiz plānotāji ir tiešām atcerējušies, ka arī Pertā dzīvo latvieši, un par to tiem lielu lielais paldies no Pertas latviešiem.

Ceturtdien, 27. jūnijā, jau laikus devos uz Pertas lidostu sagaidīt mūsu meistaršefus, kuras ceļoja pie mums, no mūsu kaimiņpilsētas Adelaides, tikai ap 3000 km un 3,5 stundu lidojuma attālumā, un lidmašīna pienāca tieši laikā. Es sēdēju pie lidmašīnas pasažieru izejas un gaidīju, kad nāks divas dāmas, bet par pārsteigumu, man priekšā nostājās jauka, smaidīga blondīte un teica: taču Jānis?! Es esmu Inese. Tā nu mēs sapazināmies ar Inesi Rišku, bet Mudīte Dombrovska jau bija man pagājusi garām un pie bagāžas karuseļa gaidīja bagāžu. Ilgi nebija jāgaida, un drīz vien saņēmām viešņu čemodānus un somas, un mēs varējām doties uz manu automašīnu. Jau laikus mani brīdināja, ka būšot divi smagi koferi, kuru svars mani pārāk neuztrauca, jo es vairāk raizējos, lai tie nebūtu pārāk lieli, kurus tad manā mazajā Korola Hečā es nevarēšu ielādēt. Viss bija labi un abi lielie (nu nemaz tik milzīgi lieli tie nebija) koferi tur sagāja un somas aizmugurējā sēdeklī, un mēs bijām ceļā uz naktsmājām.

Pa ceļam vēl nobraucām gar Latviešu Centru, bet nolēmu, ka to kārtīgi rādīšu darīšu vairāk nākamās dienas ekskursijā, jo tagad steidzīgi bija jādodas uz Dienvidpertu, kur mūsu ciemiņiem bija sarunāts dzīvoklītis. Tā kā es šo rajonu labi nepazīstu, gribēju tur tikt, kamēr vēl gaišs. Tomēr mēs tik un tā apmaldījāmies divas vai trīs reizes, un, braucot vairākas reizes riņķu riņķiem, beidzot atradām Waterside dzīvokļu ēku. Nu tas drusku atdzīvināja mūsu attiecības, un bija kaut kas par ko pasmieties. Otrais uzjautrinājums mums radās tūlīt, kad mēģinājām piereģistrēties, jo mēs nezinājām, uz kāda vārda mani ciemiņi bija reģistrēti, jo uz ne viena no viņu abiem vārdiem reģistra rezervācija nebija. Dabūjām zvanīt Janai, kura man teica, ka esot laikam uz viņas vārda. Bet viņa pati ne brauca, ne arī tur bija apmetusies. Tā kā beidzot savus ciemiņus no lidostas tomēr dabūju mājās, un nu jau pavēlā vakarā es varēju doties uz savu stundas brauciena patālo māju, Mandžurā.

Piektdiena bija mana diena pavadāt mūsu ciemiņus un parādīt kaut ko no Pertas apkārtnes. Kā bija sarunāts, jau desmitos esmu atkal Dienvidpertā Ineses un Mudītes noīrētajā dzīvoklītī. Manas meitenes ir izgulējušās un gatavas braukt skatīties skaisto Pertu. Starp citu, šī pilsēta nav nekāda Pērta, bet gan Perta. Neviens mūs nav un arī turpmāk nepērs, bet to, ka jūs Latvijā neprotat mūsu pilsētu pareizi nosaukt latviski, to mēs saprotam, jo arī mūsu vārdus jūs neprotat pareizi izteikt jeb iztulkot.

Uzbraucam lielajā pilsētas kalnā Ķēniņ Parkā, kur Perta ir kā uz delnas. Nu taču nemaz tik maziņa Perta tomēr nav. Nu, jā, Rietumaustrālijā ir tikpat daudz cilvēku kā visā Latvijā – 2,5 milj. un no tiem 1,5 milj. dzīvo Pertā. Tā nu šorīt mūsu pirmais brauciens bija uz slaveno Ķēniņā Parku (Kings Park), kurš ir tieši virs mūsu pilsētas un no tā var pārskatīt lielāko daļu no Pertas apkārtnes. Diemžēl Indijas okeānu no šejienes nevar redzēt, bet tālie kalni, pilsēta, galvenais lielceļš un tas milzu ūdens plašums, kurš rodas no divu upju saplūšanas kopā tieši šeit, ir kā uz delnas. Nevienai lielpilsētai Austrālijā nav šāds parks tieši pilsētā, kā Pertai.

Izbraucot no Ķēniņparka braucām tieši gar slaveno Rietumaustrālijas universitāti, kur daudzi latvieši ir svīduši studentu sviedrus, kaut gan es pats to darīju drusku tālāk Ģimnāzijas Skolotāju institūtā un tikai vēlāk Murdoka Universitātē. Pēc universitātes braucām pa Stirlinga lielceļu uz Fremantles ostu, kur drīz pa ceļam varējām saredzēt arī Indijas okeānu, bet ostā vispirms apskatījām manas ģimenes vārda ierakstu lielajā iebraucēju sarakstā Jūras muzejā (Maritime Museum) un tad arī apskatījām ostu. Tā kā tuvojās pusdienas laiks, tad no muzeja devāmies taisni uz manu ciematu Mandžurā uz pusdienām manā klubiņā.

Manā Austrālijas aviācijas dienesta atvaļināto ciematā var paēst pusdienas katru dienu un var arī piedzert klāt vīnu, alu vai arī kaut ko stiprāku. Tā nu pasūtījām katrs pēc savas izvēles, un vēl ar glāzi vīna, iznāca brangas pusdienas. Tad devāmies uz manu dzīvokli, kur vēl vajadzēja nokārtot dažas lietas sakarā ar rītdienas meistarklasi, un es varēju parādīt, kur un kā es dzīvoju un strādāju arī Latvijas labā, jo šeit ir arī mans darba birojs. Vēl taču bija jānokārto tā obligātā kāju slapināšana Indijas okeānā, kuru veicām, kad mēģinājām vēl kaut kur aiz tālā apvāršņa saskatīt Dienvidāfriku. Bijām apbraukuši un apskatījuši Pertu, Fremantli un pat Mandžuru un tā kā diena jau gāja uz beigām, savus ciemiņus vedot mājās, bija vēlreiz jāuzbrauc Ķēniņparkā un noteikti jāparāda, kāda Perta izskatās no turienes, kad tā ir naktī apgaismota, jo tas ir tiešām vienreizējs skats. To nu arī veicām, un tad nolēmu, ka vienai dienai bija pietiekoši liels maršruts, un šoreiz es neapmaldījos un piebraucu pie mūsu ciemiņu dzīvokļa tā kā vajag. Tad varēju atsveicināties un nu atkal doties uz savu māju atpakaļ, uz tālo (70km) Mandžūriju.

Sestdiena jau bija mūsu meistarklases cepšanas un mācīšanās diena, galvenais mūsu ciemiņu braukšanas iemesls, bet man tur nebija ko maisīties, tas jau bija Līvas Ulmanes un Janas Bradokas rokās, bet man tikai vēlāk mūsu viešņas būs jānogādā uz Latviešu Radio interviju. Tā es šorīt devos uz meistarklases demonstrāciju jau laikus, jo arī tai vietā vēl nebiju bijis, bet to apkārtni pazinu daudz labāk, jo agrāk tur tuvumā, bija strādājusi mana sieviņa. Zināju, ka pavāres ar palīdzēm jau būs agrāk, jo viss vēl bija jāsakārto tā kā bija vajadzīgs viesiem un demonstrācijai.

Jau tikai nedaudz pēc desmitiem sāka sarasties cilvēki – gan lieli, gan ne tik lieli, un viņi nāca un nāca, un vēl nāca. Beidzamā laikā uz latviešu pasākumiem ne visai daudz ļaužu sanāk, bet tā kā biļetes jau vajadzēja iegādāties agrāk, tad arī zinājām, ka cepšanas skolnieku mums netrūks. Kad es ierados, jau daži bija man priekšā un pavāres jau bija mīcījušas mīklu un gatavoja cepumu pildījumus, viss gāja uz priekšu. Drīz vien Mudīte jau sāka rīkoties ap kliņģeri, jo tā gatavošanai esot vajadzīgs vairāk laika: rullēja garas mīklas desas, kuras tad pildīja ar visādiem labumiem.

Kliņģerim vajadzīgas trīs šādas garas, mīklas desas, kuras tad Mudīte sapina vienā lielā, garā bizē, kura beidzot pārvērtās kliņģera figurējumā. Inese visu laiku tur grieza visādus labumus, ar kuriem tad pildīs visus tos citus cepumus. Un tā kā mums bija vairāki latviski nerunājoši skolnieki, tad Līvai bija tas darbs visu, ko mūsu pavāres stāstīja, atkal atstāstīt angļu valodā. Tā tiem kuri prata abas valodas, informāciju dabūjām dubultīgi. Drīz kliņģeris bija gatavs cepšanai, vai pareizāk sakot, atpūtai, cepšana nāks vēl vēlāk. Tagad visi mācījāmies, kā miltu mīkla tiek rullēta tādās garās desās, kuras tad tiek sagrieztas līdzīgās daļās un tad mīklu uz galda rullē bumbiņās, kuras tad top, vai nu par pīrāgu, vai smalkmaizīti.

Arī es šo lietu pamēģināju, bet diemžēl man ar to rullēšnu nemaz neveicās, es tikai varēju to mīklu ierullēt bumbiņā savās rokās, bet uz galda virsas – nē un nē; palika tikai plakana bieza pankūka. Tā nu pēc vairākiem mēģinājumiem es uzdevu to lietu sieviešiem, tām tomēr veicās, bet man – nē un nē. Nezinu, kā tās mūsu pavāres zināja, kad pilnās pannas jāliek krāsnī un kad jāņem ārā, jo nekādi zvani neskanēja, un viss darbs tikai gāja uz priekšu: te kliņģeris krāsnī, te pīrāgi, te cepumi, un šie cepumi jau gatavi, un tie jau iet krāsnī. Nu viņām laikam dators ielikts galvās, viņas tikai strādā, pagriežas pie krāsns: tas iekšā, tas ārā un uz tās paplātes atkal pildās citi cepumi. Kas par slīdošo lentu??

Tā nu drīz ēdām kliņģeri, pīrāgus un brokoli cepumus un brīnījāmies, kā tas viss iegāja krāsnī, iznāca ārā un mutē iekšā. Pīrāgi gan ilgi uz paplātes nepalika, tik pat ātri cik paplāti pildīja ar pīrāgiem, tik pat ātri tie no paplātes arī pazuda. Paldies mūsu cepšanas māksliniecēm, vēderi mums bija pilni, esam galvās sabāzuši daudz gudrības, kuru nu mājās būs tūlīt jāizmēģina. Tā nu pateicāmies Ilzei un Mudītei ne tikai par to, ko viņas mums uz šejieni atveda, bet arī par to, ka pie mums uz citiem nesasniedzamo Pertu viņas tomēr vispār atbrauca. Tad, kā jau latviešiem nākas, vēl noskandinājām pa kādai jautrai dziesmiņai, lai ir vieglāk šķirties, un visi braucām mājās.

Tā kā tieši šodien ir sestdiena un Latviešu Radio Stunda, man bija jāiegaumē, ka manas meitenes man jāved uz Ziemeļpertu, kur viņām bija paredzēta intervija. Tā pēc cepšanas un vārīšanas un mazas atpūtas mēs ieradāmies radio stacijā ar trīs minūtes pirms sākuma. Esmu pārliecināts, ka mūsu radio Vucēnu Jānis jau laikam bija nobažījies, ka tik es neesmu kaut kur nomaldījies. Tomēr viss izgāja labi: Jānis izprašņāja, Mudīte atbildēja, Inese izspruka no runāšanas, un visa stunda pagāja, ar ko tad arī mani lielie pienākumi bija beigušies. Vēl aizvedu savas viešņas uz viņu dzīvokli, viņas vēl mani pacienāja ar vakariņām, un es atkal devos uz savu Mandžūru, kur nokļuvu vēl stipri pirms pusnakts.

Diemžēl, pa šo pusi nedēļas mans konsulāta darbs bija pavisam atvaļinājumā, un nekas netika veikts. Labi, ka nekas steidzīgs arī nebija. Svētdien vēl Līva pārņēma ciemiņu vadāšanu un gādību, bet pirmdienas agrā rītā (plkst.5.30) Mudīte un Inese, Jānas gādībā, bija atceļā uz Rīgu un uz saviem veikaliem, Tā nu pēc visiem satraukumiem un raizēm un daudzajiem neparastiem piedzīvojumiem varēja atgriezties pie normālas dzīves, bet liekās, ka Austrālijas tūri viņas tik ātri neaizmirsīs. Saku viņām – mīļu paldies!

Jānis Purvinskis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com