Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Zēna odiseja no Viļakas Latvijā līdz Blombergai Vācijā

Dēkains pārtraukums ģimnāzista izglītībā (1)

Laikraksts Latvietis Nr. 546, 2019. g. 13. jūnijā
Niks -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Mācību gads Viļakas valsts ģimnāzijā 1944. gada pavasarī beidzas neparasti agri. Man ir 17½ gadi, un es esmu bezprātīgi iemīlējies skaistā manas klases meitenē ar pelēkām acīm un brūniem, kupliem cirtainiem matiem. Šīs romantikas iespaidā ir katastrofāli sarukušas manas sekmes mācību priekšmetos, no otrā labākā skolēna klasē līdz mīlas apmātam antiņam, kurš priecājas, ka tomēr pārcelts uz piekto, beidzamo klasi.

Mūsu skaistajā, staltajā, baltajā ģimnāzijas ēkā ir ieviesusies okupējošās vācu armijas lazarete, un izlaiduma akts notiek pelēkajā, vienstāva, koka, katoļu mācītāja mājā, kur jau vairāk nekā gadu pārcēlusies ģimnāzija. Izlaiduma aktā parasto jaunības prieku un optimismu noēno apziņa, ka austrumu fronte nenovēršami tuvojas Latvijas robežām.

No divdesmit mūsu klases zēniem, esam palikuši tikai astoņi – pārējie ir aizrauti kara dienestā. Mums paziņo, ka tie, kuri pārcelti uz beidzamo klasi, drīkstēs atsākt mācības, tikai uzrādot apliecību, ka vasaras brīvlaikā strādājuši par izpalīgiem kādā lauku saimniecībā. Māte man jau sarunājusi šādu saimniecību Kurzemē. 26. aprīlī ar nožēlu atvados no radiem un no manas mājīgās bēniņu istabiņas Baznīcas ielā 2, mājā, kurā dzīvo mana vectēva māsa ar savu vīru.

Dzimtajā pilsētā pēc trim gadiem

Pēc klusās, provinciālās Viļakas, Rīga šķiet kā uzbudināts skudru pūznis. Uz galvenajām ielām drūzma: joņo spēkrati, vairumā vācu armijas, ietves ļaužu pilnas; daudzi no gājējiem ir uniformēti vācu armijas karavīri un virsnieki. Pēc trīs gadu prombūtnes, katrs Vecrīgas nams, Konventa un Jāņa sēta, Doma un Rāts laukumi, Pētera, Māras, Jēkaba baznīcas, bruņinieks Rolands uz pjedestāla Rātslaukumā (zobenu vienā rokā, atspiedies ar otru roku pret trīsstūrainu vairogu), Pulvertornis, Bastejkalns, kanāla apstādījumi, baltais Operas nams ar košo, ornamentālo puķu dārzu tā priekšā, smaržīgu liepu apskauts Brīvības piemineklis ar padebešos izslietajām trim zeltītajām zvaigznēm, liekas kā sen neredzēti draugi, ar kuriem gribās aprunāties un pakavēties atmiņās.

Mana pirmā ģimnāzija K. Valdemāra ielā pie kanāla stāv nemainīga, bet mani bijušie draiskulīgie klases biedri ir kļuvuši rāmāki, prātīgāki, augumā garāki, gandrīz jau pieauguši jaunieši. Mulsina lielā izklaides dažādība: daudzie kinoteātri sludina jaunākās vācu studijas UFA filmas, vilina lugas Dramatiskajā un Dailes teātrī un par Rīgas Operu pārdēvētā Latvijas Nacionālā Opera piedāvā Vāgnera operu uzvedumus. Kā protests šai ģermanizācijai izceļas Rīgas Brodvejs – Elizabetes ielas posms starp Valdemāra un K. Barona ielām – viena no pievilcīgākām vietām pilsētā, kuras iesauka it kā izsaka rīdzinieku vēlēšanos izrauties no vācu okupantu uzspiestā ielas nosaukuma – Wolter-von-Plattenberg-Ring – un kaut vārdā līdzināties Ņujorkas slavenajai, 8 km garajai tirdzniecības un izklaides ielai.

Rīgas Brodvejas vienā pusē ir virkne kinoteātru – Forum, Splendid Palace, Astoria, Rudzīša krogs, bet otrā pusē Esplanāde un Vērmanes dārzs. Krēslainajās pievakares stundās, kad iemirdzas kinoteātru ugunis, tā ir vienmēr čalojošu ļaužu pilna. Šeit pastaigājas Rīgas zelta jaunatne – puiši (čaļi) un meitenes (fidas) no dažādiem pilsētas rajoniem, dažādām skolām, lai iepazītos, ieskrietu kādā kafejnīcā vai Piena restorānā, noskatītos filmu vienā no daudzajiem kinoteātriem vai vismaz patīkami paklenderētu. Jauniešu vidū izceļas, tā saucamie vienaldzīgie – neparasti tērpti Brodvejas zēni – kā no žurnāla lapām izkāpuši Egīla Hermanovska zīmēti tēli: uzkrītoši piegrieztā uzvalkā, ar neparasti platiem pleciem, šauriem žaketes atlokiem, spilgtas krāsas oderi, ķīļveida biksēm un neticami biezzoļainām kurpēm (porgām). Tie staigāja glīti uzfrizēti, ar gludi skūtām, garlaikotām sejām, kurās nemanīja ne mazāko vēlēšanos smaidīt jeb skumt.

Izpalīga vasara

3. maijā sākas mana kalpa zēna vasara Virbu pagasta Blešķos. Tā ir 36 ha liela lauksaimniecība, pāris kilometru attālumā no Jaunpagasta stacijas uz Rīga – Ventspils līnijas, skaistā paugurainā vietā, netālu no Sabiles – Kandavas (Kurzemes Šveices). Īpašumu apsaimnieko pusmūža saimniece ar pusaudzi dēlu, kalponi un kalpa puisi. Piemājas darbi – sakņu dārza kopšana, govju slaukšana, ziedu dobju aprūpēšana – ir saimnieces un kalpones rokās. Lopus gana saimnieces dēls. Lauku darbus darām kalpa puisis un es. Man ir bail, ka zirgs man neiesper vai neiekož, tāpēc zirga iejūgšanu dara kalpa puisis, bet šādi sagatavotu zirgu vadīt ar grožiem, velkot ecēšas vai vieglu arklu, man veicas tīri labi.

Jūnijā ataru agros kartupeļus un apbrīnoju, cik veikli zirgs seko vagai. Vasara šogad ir silta un saulaina – jūlija vidū pļauj zāli, un dienas paiet, grābjot, kraujot vezumos un vedot uz šķūni sienu. Darba dienas sākās ar saules lēktu un beidzas agrā tumsiņā pēc saules rieta. Toties no sestdienas vakara līdz pirmdienas rītam esmu brīvs. Darbs ir bez algas, bet kopā ar saimi ēdu garšīgo un veselīgo lauku ēdienu, un saimniece ir apsolījusi, rudenī pirms mācību atsākšanas skolās, iedot saini ar visādiem lauku produktiem.

Gandrīz katrā lauku mājā ir pa izpalīgam, un katru sestdienas vakaru, kā naktstauriņi gaismas pievilkti, izmitinātie un vietējie jaunieši salasās kādā mājā uz ballīti. Nevajag ne deju orķestra, ne balles zāles – pietiek ar vienu vai diviem akordeoniem un lielāku istabu vai šķūņa klonu. Dziesmās un dejās aizrit nakts. Svētdienās ar vilcienu braucu izklaidēties uz Rīgu vai Jūrmalu.

Svētdien, 11. jūnijā, bariņš izpalīgu braucam ekskursijā uz Abavas senleju. Kāds sagādājis kravas mašīnu, un braucam – dažs stāvus, dažs sēdus, dziedādami un gavilēdami, skatīt Abavas rumbu, Velnakmeni un alu, Māras kambaru alas pie Rendas un citus dabas veidojumus.

Šīs vasaras Līgo vakars un Jāņa diena ir siltas un baltmākoņainas; nelīst kā pa Jāņiem. Vakarā visapkārt, no pakalna uz pakalnu, mirgo ugunskuri. Mēs, jaunieši, izpalīgi, klīstam bariņos, dziedādami līgo dziesmas, no lauku sētas uz lauku sētu, no ugunskura uz ugunskuru. Katrā lauku sētā mūs uzņem kā savējos, pacienā ar sieru un alu. Īsā Jāņu nakts un sekojošā diena paiet kā reibonī. Svētku prieks ir neparasti izcils, kā saule, kas spīd spilgtāk uz pamalē draudīgi satumsušā kara negaisa mākoņu fona.

Šis Līgo vakars un Jāņa diena ir vienreizēji; tādu nebiju piedzīvojis un, lai gan tad to nenojautu, tādas vairs nepiedzīvošu.

Jūlija vidū klīst baumas, ka sarkanarmija iebrukusi Lietuvā un pārgājusi Latvijas austrumu robežu. Šo baumu iespaidā 30. jūlija rītā steidzos vilcienā uz Rīgu, būt kopā ar māti. Tās pašas dienas vakarā atpakaļceļš uz Kurzemi ir slēgts – sarkanarmijas tanki ir pārrāvuši fronti pie Lietuvas-Latvijas robežas un izlauzušies līdz Ķemeriem. Lai gan iebrukumu drīz atsit un dzelzceļa satiksmi uz Kurzemi atjauno, nolemju palikt Rīgā.

Niks
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com