Māra Branča skatījums

Grāmatas „Gunārs Zemgals. Uz un aiz skatuves“ vāks.

Nesen dienasgaismu ieraudzīja Daigas Brinkmanes, Ingrīdas Burānes un Ritas Melnaces grāmata Gunārs Zemgals. Uz un aiz skatuves. Šī iniciatīva ir īpaši apsveicama.

Pirmkārt, par tīrajiem scenogrāfiem vai dekoratoriem, kā šos māksliniekus sauca agrāk (vēl agrāk arī par skatuves gleznotājiem), šobrīd grāmatizdevējiem ir mazāka interese, ja nav kādi vareni aizstāvji un naudas devēji. Izņēmums ir Andris Freibergs, par kura grāmatu 2015. gadā parūpējās Neputns. Otrkārt, Gunārs Zemgals (1934-2018) jau ilgāku laiku pirms aiziešanas mūžībā no aktīvās mākslas dzīves bija aizgājis, kaut arī 2015. gadā bija sarīkojis izstādi, kurā eksponēja aktieru un citu pazīstamu cilvēku portretus.

Šodienas teātra apmeklētājs paspējis daļēji piemirst šo vareno skatuves mākslinieku, kura vai ikviena izrāde savulaik bija notikums. Tāpat uzmanības centrā viņš bija arī izcils kultūras plakātu autors, ierindodamies pie ievērojamākiem plakātistiem 20. gs. 60.-90. gados. Nedrīkst piemirst arī Gunāra Zemgala vārdu kā jauno scenogrāfu skolotāju Latvijas Mākslas akadēmijā, kura audzēkņi paši jau kļuvuši par klasiķiem un māca jau jaunāku paaudžu skatuves vizuālo pārvērtību meistarus.

Turpinādams sava skolotāja Arvīda Spertāla ierādīto ceļu, grāmatas centrālā varoņa dekorācijas allaž izcēlās ar savu gleznieciskumu. Viņš ar krāsu toņiem būvēja telpu un tās būtiskāko izpausmi – dziļumu. Bieži skatuves vizuālais tēls pieņēma monumentālu skanējumu, ievadīja skatītāju laikmetā un darbības atmosfērā. Gunārs Zemgals domāja par aktieri. Mākslinieks palīdzēja aktierim saplūst ar tēlu, ar darbību uz skatuves. Gunārs Zemgals, atšķirībā no Ilmāra Blumberga un citiem jaunāku paaudžu scenogrāfiem, neuzspieda izrādei savu neatkārtojamo redzējumu jeb koncepciju. Viņš bija kolēģis, sabiedrotais.

Dzīvē vairākkārt ir nācies ar mākslinieku sastapties. Vienmēr viņa gara spēks apņēma sarunu biedru, padarot viņu par ieinteresēto personu. Gatavojot Arvīda Spertāla izstādi Jelgavas muzejā, vēl pēdējo reizi tikāmies 2017. gadā. Neraugoties uz slimību, viņš joprojām bija pilns enerģijas. Varēja just, ka viņam ir daudz radošu nodomu, kuru īstenošanai nepieciešami vairāki gadi. Tomēr Lielais Liktenis lēma pēc sava prāta.

Varbūt arī tas bija likteņa pirksts, ka sastapās trīs radoši uzlādētas dāmas – teātra vēsturniece, ilggadēja teātra literārās daļas vadītāja tagadējā Nacionālajā teātrī Rita Melnace, mākslas zinātniece un Latvijas kultūras dzīves laba pārzinātāja Ingrīda Burāne un māksliniece Daiga Brinkmane, kura prot atrast katrai grāmatai neatkārtojamu vizuālo izskatu, kā rezultātā top krāšņi izdevumi, arī šis.

Grūti ir noformulēt tā žanru. Tā nav monogrāfija, kas pamatīgi aplūko mākslinieka dzīvi un daiļradi, to 1989. gadā uzrakstījusi Aija Nodieva un izdevusi izdevniecība Liesma. Tas nav arī katalogs, kas sausi dokumentē faktus. Tas, paldies Dievam, nav arī privātās dzīves apstāsts, ko daļa lasītāju, sevišķi sieviešu, mīl iepazīt. Tas nav arī virspusējs vēstījums, ar ko izceļas zināmu žurnālu latviskie varianti.

Kaut arī grāmatā izteikušies vairāki režisori kā Alfrēds Jaunušāns, Mihails Kublinskis, arī aktieri kā Lāsma Kugrēna, Valdis Lūriņš un daži citi, tostarp tehniskie darbinieki kā ilggadējais uzvedumu daļas vadītājs Vilnis Rozentāls. Teksts ir labi izrediģēts, kādēļ neatkārtojas viens un tas pats, kas atmiņu vēstījumos ir biežs viesis. Viņu sacītais atklāj kādu Gunāra Zemgala radošās darbības šķautni.

Taču pāri visam, arī fotogrāfijām, plakātu un tērpu skicēm, ir Ritas Melnaces trīs saglabātās burtnīcas ar dekorāciju metiem – no pirmajām iecerēm līdz gala variantiem došanai tehniskajiem cehiem izpildīšanai – 1992.-1993. gadā iestudēto izrādi Dziedoņi ērkšķu krūmā, 1996. gadā uzvestajai Zaļajai zemei, 2007. gadā publikai parādīto Princi un ubaga zēnu, pēdējo īstenoto Gunāra Zemgala dekorāciju. Grāmata mums lietiski, vizuāli un pat emocionāli atklāj mākslinieka laboratoriju, kurā esam nelegāli ievesti, dodot mums iespēju būt klāt radošajā procesā. Nekas tāds līdz šim nav atklāts mūsu mākslas cienītājiem, un tas ir unikāli neatkārtojami.

Grāmatas autori neapgrūtina lasītāju ar biogrāfiskiem datiem, lai sakoncentrētu uzmanību uz būtisko – nepieciešamos faktus gūstam Ingrīdas Burānes pamatīgajā bēru runā, atvadoties no Gunāra Zemgala. Ritas Melnaces apkopotais scenogrāfa radīto dekorāciju Nacionālajā teātrī saraksts atklāj padarītā darba grandiozitāti.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“