Pārdzīvojums, izrādi „Kabarē de Rīga“ skatoties

Palielināt / Enlarge

„Kabarē de Rīga“ izrāde Melburnas Latviešu Ciemā. No kreisās: Lija Veikina, Ojārs Greste, Linda Ozere, Pēteris Saulītis, Sandra Birze, Roberts Birze, Jānis Čečiņš. FOTO Ingrīda Biezaite.

Palielināt / Enlarge

„Kabarē de Rīga“ izrāde Melburnas Latviešu Ciemā. No kreisās: Jānis Čečiņš, Andrejs Mačēns, Roberts Birze, Ojārs Greste, Andris Kariks, Pēteris Saulītis, Sandra Birze. FOTO Ingrīda Biezaite.

Palielināt / Enlarge

Sandra Birze izrādē „Kabarē de Rīga“ Melburnas Latviešu Ciemā. FOTO Ojārs Greste.

Palielināt / Enlarge

„Kabarē de Rīga“ izrāde Melburnas Latviešu Ciemā. No kreisās sēž: Sandra Birze, Linda Ozere, Lija Veikina. Stāv Jānis Čečiņš. FOTO Ingrīda Biezaite.

Palielināt / Enlarge

„Kabarē de Rīga“ izrāde Melburnas Latviešu Ciemā. „Brāļi Laivinieki“ – no kreisās: Pēteris Saulītis, Ojārs Greste. FOTO Ilze Nāgela.

Svētdien, 19. maijā, Sidnejas Latviešu teātris (SLT) ar izrādi „Kabarē de Rīga“ viesojās Melburnas Latviešu ciemā. Lielā zāle bija pārpildīta, izrāde bija ļoti labi apmeklēta. Pēc izrādes lūdzu Laimu Lindiņas kundzi uzrakstīt laikrakstam savus iespaidus pēc redzētā.

Kā lai apraksta kādu simtprocentīgi izdevušos notikumu – izrādi Kabarē de Rīga  – uz papīra lapas?

Jā, aktieri bija labi, viss noritēja gludi, bet kā aprakstīt izsauktās atmiņu emocijas uz papīra tādiem kā man, kas dzīvoja tai laikā un dzīvoja Rīgā? Tā laika mūzika, skati uz ekrāna dvēseli no krūtīm rauj laukā... Kā atzīties, ka skatoties uz ekrāna, asaru dziedzeri spēcīgi darbojas (muļķi tādi!), jo bija daži – vismaz viens, kas to laiku piedzīvoja – priecājās un pat vēlākos gados staigāja lambetwalk un aizrautīgi dejoja tango...

Ak, kā šī laika paaudze zaudē to sajūtu – skaista mūzika – takts un grācija. Tagad sanāk bars kopā un kratās – krata miesas un visi vienā čupā bļauj. Vai tie pazīst romantiku?

Skaistu mūziku ar melodiju un deju partneri, kas iekļauj Tevi rokās un vada komplicētos dejas soļos pa parketa grīdu un saldi čukst kādus niekus ausī, piespiež vēl ciešāk pie krūts (ai, ai, cik jauki!), un tai pašā laikā kājas darbojas taktī un sper pareizos dejas soļus (ak, kaut neuzmīt dāmai uz kurpītes... vienīgā bēda!) Un visur ir takts – vai valsis, tango, vai fokstrots!! Vai atceraties polonēzi? Vadītājs izsauc franču valodā – à droite puis à gauche– etc.

Tas nu par ballēm, tērpiem frizūrām, bet piepalīdzēja tie skati uz ekrāna; ilgi skatījām Vērmanes dārza skatus, Rīgas kanāls, Pulvertornis, Benjamiņa māja... nav iespējams visu aprakstīt.

Mana gadu gājuma skatītāju bija maz, un tie paši nebija no Rīgas. Kā aprakstīt Vērmanes dārzu kādam, kas tur nav bijis, nav sēdējis uz soliņa, vai nu jūsmojis, vai skumis savā nodabā un skatījies apkārt... kaut kas tāds tikai Vērmanes dārzā varēja būt. Bija jau citi parki un daudzi, bet neviens tik centrāls... te Konservatorija, Merķeļa iela, Kr. Barona iela, Valsts Universitāte, Latviešu biedrības nams un galā – Tērbatas iela, tad Elizabetes ielas sākums, Brīvības bulvāris, pretī pareizticīgo katedrāle ar zelta krustu galā, un vēlākos gados Brīvības piemineklis piedzima un armijas kareivju goda sardze; turpat kanāls, Pulvertornis un Iekšrīgas sākums.

AT kinoteātrī Kaļķu ielā toreiz, tikai sākot ar 16 gadiem drīkstēja tikt iekšā – pat prasīja pases parādīt pie biļešu lodziņa, bet bija gadījumi, kad nāca pārbaudīt iekšā... Tā toreiz bija – kārtība, disciplīna un goda prāts.

Nu redz, ko viena teātra izrāde visu izsauca... Cik laba tā bija? Sāk žēloties tie, kas nebija atnākuši.

Lai ilgi dzīvo, zeļ un darbojas Kabarē de Rīga! Jūs bijāt nepārspējami! Un Sandra Birze – vienreizēja! Lai dzīvo tā radītāji – izpildītāji un miljons paldies Sandrai, kas ne tikai tēloja, bet arī spēlēja Šopēnu un staigāja ar vienu kurpi rokā. Un, protams, režisoram Jānim Čečiņam, Pēterim Saulītim un visiem, visiem, kas izveidoja un piedalījās šai izrādē.

Laima Lindiņa 97
Laikrakstam „Latvietis“