Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Izstādes ekspozīcija. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Alberts Pauliņš. „L. van Bēthovens“. 2018. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Uldis Zuters. „Pa ceļam. Ziema.“ FOTO Māris Brancis.

19. marts, kas ir visu Jāzepu diena, nu jau gan ir aiz muguras, taču gribas to tādēļ atcerēties, ka todien atklāja Jāzepa Pīgožņa balvas piekto izstādi Latvijas ainavu glezniecībā.

Šo balvu, kā zināms, iedibināja Preiļu novada dome, atbalstot Rīgas pilsētas pašvaldībai. Mākslinieka vārdadienā izstādi tradicionāli atklāj Rīgā, Sv. Pētera baznīcā, lai rudenī, kad pienāk viņa dzimšanas diena, tā pārceltos uz Preiļiem, kur tiek pasludināts galvenās balvas ieguvējs un 3000 eiro saņēmējs.

Šī balva kļūst arvien populārāka. Šī apgalvojuma pierādījums ir ārkārtīgi lielais iesniegto darbu skaits; žūrijai bija jāizvērtē 195 autoru 359 darbi. Žūrija, kuras priekšsēdētājs bija 2018. gada galvenās balvas ieguvējs gleznotājs Jānis Plivda un kurā uzaicināti Mākslas akadēmijas Latgales filiāles vadītāja Ilma Šteinberga, Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeja ekspozīciju un izstāžu kuratore Silvija Berezovska, Leontīne Pīgozne un mākslinieki – Jānis Anmanis, Jānis Strupulis un Agnija Ģērmane, bija ārkārtīgi barga, atlasīdama izstādei 88 autoru 110 ainavas.

Šie skaitļi nozīmē to, cik daudzi bija vēlējušies būt laimīgo vidū, taču laime pasmaidīja viņiem un aizgāja garām. Diemžēl, tas neapliecina, ka audzis izstādes mākslinieciskais līmenis, kas atkarīgs no vērtētāju profesionālisma. Diemžēl, ne vienmēr arī ticis ievērots balvas nolikums, kurā teikts, ka „Latvijas ainavu glezniecības izstādē aicināti piedalīties profesionāli mākslinieki, LMA studenti un mākslas skolu beigušie.“ Tā, piemēram, Ingrīda Anmane nav ieguvusi nekādu māksliniecisko izglītību un acīmredzami ir amatieris, taču iekļuvusi balvas pretendentu sarakstā. Tajā pat laikā ne viens vien profesionāls gleznotājs ar augstāko izglītību ir noraidīts, tātad nav sasniedzis pat augšminētās dāmas darba līmeni. Kā izskanēja TV intervijā Jāņa Plivdas sacītais, tad šoreiz noteicošais bija „cilvēcīgais – patīk vai nepatīk“. Kāds absurds! Tas liek domāt par žūrijas vērtību kritērijiem, par cieņu pret Jāzepu Pīgozni, arī par balvas prestiža krišanos un profesionālismu kā izstādes mērķi.

Kā pēdējos gados pieņemts, katrs no septiņiem žūrijas locekļiem ir izraudzījies savu favorītu un tātad apliecina, ka šis darbs un mākslinieks pretendē uz J. Pīgožņa balvas godu. Tie ir Nugzars Paksadze ar darbu Pārmaiņu vējš, Alberts Pauliņš ar ainavu L. van Bēthovenam, Agra Ritiņa ar gleznojumu Tur plūst pilsēta, Ilze Muceniece-Adamaite ar Sudrabojumu; (šie četri jau otro reizi nominēti balvai), Krišjānis Beļavskis ar Alus dīķi Mālpilī, Uldis Zuters ar darbu Pa ceļam. Ziema un Patrīcija Brekte ar Gaujas tiltu. Šī izvēle var pastāstīt gan par izstādi, gan par tās darbiem un autoriem, gan arī par žūrijas izvēles kritērijiem.

Pirmais pretendents ir ilgstoši Latvijā dzīvojošais gruzīns Nugzars Paksadze, kurš gan pats rīko plenērus Tērvetē un citur, gan pats labprāt glezno dabā. Pārmaiņu vējš izceļas ar ļoti enerģisku otas triepienu, autora iekšējo degsmi. Viņš nebaidās izmantot ļoti kontrastainas, spilgtas krāsas. Viņš pietuvojies abstraktajai glezniecībai: ja neiezīmētos saule darba centrā, par dabas tuvumu būtu grūti spriest. Liekas, ka redzēti daudz labāki N. Paksadzes gleznojumi – gan tuvāki dabai, gan kompozicionāli veiksmīgāki. Varbūt kāda žūrijas locekļa izvēlē še nospēlēja galveno lomu gruzīna kaislīgums?

Tukumnieks Alberts Pauliņš ar ainavu nodarbojas jau sen. Tā ir bijusi viņa prioritāte visu līdzšinējo daiļradi. Viņa gleznas vienmēr izceļas ar iekšēju spriedzi, dramatismu. Tā tas ir arīdzan šoreiz, kad, izmantojot nedaudz krāsu toņu un vienkāršu kompozīciju, mākslinieks cenšas vēstīt par savām dziļi slēptām, smagām emocijām, garīgajiem pārdzīvojumiem. Izjūtu sasprindzinājums panākts ar mākoņu cīņu attēlojumu debesīs, kas, viņaprāt, rada Ludviga van Bēthovena dzīves dramatismam un viņa sakāpinātu emociju piesātinātai mūzikai. Gleznotājaprāt, viss cilvēku jūtu atspoguļojums novērojams debesīs, tikai jāskatās un jāsaprot. Ar to Alberta Pauliņa glezniecība piesaista, ka tā ir patiesa, īsta, tajā nekad nav izlikšanās, rutīnas, kas tik bieži novērojama mūsdienu mākslā.

Agra Ritiņa piesaistījusi uzmanību ar gleznojumu Tur plūst pilsēta. Kur plūst pilsēta, īsti nav zināms. Varbūt tai spraugā starp meža horizontāli? Tā varbūt ir pilsētas zaļā zona – pilsētas plaušas – mežs, kas slīgst sniegā un krēslainā dienas pelēkumā. Gan sniega baltums un pelēkums, gan krūmāja zilpelēkais masīvs, gan arī pelēcīgās debesis ir tēlotas ļoti izsmalcinātā, saskanīgā toņu risinājumā. Ar savu izmeklēto tonālo krāsu pielietojumu viņa izceļas visās izstādēs, kurās nācies redzēt gleznotājas veikumu. Noskaņa, romantiskā gaisotne ir galvenais viņas gleznās.

Ilzes Mucenieces-Adamaites Sudrabojums, manuprāt, ir visai triviāla glezna. Mūsu skatam paveras kāds koku puduris, kas var būt meža mala ar gaismu, kas acīmredzot ir šis sudrabojuma iemesls. Koku stumbru ritmiku mazliet slāpē grafiski iezīmēti zari. Lielākā daļa šīs izstādes dalībnieku ir pārāki par viņu.

Kādu žūrijas locekli pievilcis visai panaivais Krišjāņa Beļavska darbs Alus dīķis Mālpilī. Jaunais cilvēks ir tikko sācis savu ceļu glezniecībā un jau pretendē uz balvu? Tas ir tik lielisks, unikāls, neatkārtojams, jau jūtamas lielās potences? Audekla lielāko daļu aizņem ūdens klajs ar virpuļiem, kas tālāk pāriet ainavas atspulgā un pašā krasta ainavā, kas ne ar ko īpašu neizceļas. Visai dīvaini, ka šādam darbam ierosināts piešķirt balvu. Bet – kas var zināt – tieši viņš šoreiz izpelnīsies šo godu.

Uldis Zuters izvirzīts par darbu Pa ceļam. Ziema. Gleznotājs ir viens no konsekventākajiem plenēra māksliniekiem, kādus nācies sastapt. Viņa darbi top galvenokārt vistuvākajā saskarē ar dabu, neraugoties uz to, ka viņa gleznās dominē zilie un zaļie toņi. Tās nav skices vai uzmetumi, pēkšņa ierosa vai untums. Šāda veida gleznas Uldim Zuteram rodas no skicēm, studijām, bet izstādes darbi ir pārdomāti, ar spēcīgāku kompozīciju, atmetot visu lieko, acumirklīgo. Pa ceļam. Ziema mēģina atainot ātrumu, ko skatītājs ierauga, skatoties cauri logam, fiksējot kustību. Starp citu, 2016. gada konkursa izstādē viņš saņēma Preiļu domes simpātiju balvu, tikai tas netiek minēts katalogā.

Balvas pretendenta godu izpelnījusies arīdzan Patrīcija Brekte un viņas Gaujas tilts. Tas ir reāls Siguldas tilta atainojums. Darbs ievērību, acīmredzot, izpelnījies ar Latvijas karogu rindu attēlojumam pāri tiltam, kas liek domāt par zināmu konjunktūru, mazāk par mākslu. Stilistiski īstenības visai precīzais attēlojums gan nesader ar krāsu notecējumiem un paviršiem otas vilcieniem vietvietām. Liek aizdomāties arī Latvijas simtgades zīme (Latvija 100) pie autores paraksta. Kā to saprast? Vai to, ka viņa to nav gleznojusi, bet gan Latvija svētku reizē?

Pārskatot izstādes darbus, rodas jautājumi, kāpēc nav pretendentu vidū izvēlēts Indulis Landaus ar viņa tonāli smalko figurālo darbu par lauku tēmu? Kāpēc ne Inese Mīlberga ar lielisko akvareli? Kāpēc ne Andris Vītols, kurš lieliski organizējis abstrahēto gleznu, bet tomēr jūtams, kas ierosa radusies no dabas? Un kāpēc ne Osvalds Zvejsalnieks, kurš konsekventi visu mūžu gleznojis Latgales ainavas un ir bijis Mākslas akadēmijas Latgales filiāles radītājs un ilgstošs vadītājs?

Šie vērā liekamie iebildumi rada intrigu, kā notikumi risināsies tālāk: kas iegūs galveno balvu 2019. gada J. Pīgožņa konkursizstādē Latvijas ainavu glezniecībā – viduvējība vai profesionālisms? Jāgaida septembris.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“