Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


„Mana Latvija“

Sandras Kalnietes uzruna Amerikas Latviešu apvienības kongresā

Laikraksts Latvietis Nr. 543, 2019. g. 23. maijā
Sandra Kalniete -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Godātie Amerikas Latviešu apvienības vadītāji, godātie delegāti, godātie viesi, draugi!

Paldies par man izrādīto pagodinājumu uzrunāt Amerikas latviešu kopienas vadītājus un cienījamākos pārstāvjus. Īpaši tādēļ, ka šodien, 4.maijā latvieši visā pasaulē svin Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas svētkus, ko Latvijā un svešumā bijām spiesti gaidīt piecdesmit gadus. Tikko esam krāšņi nosvinējuši Latvijas simtgadi, taču ir skaudri apzināties, ka no mūsu valsts pastāvēšanas 100 gadiem tikai puse patiešām ir piederējusi mums. Pārējie pagājuši zem svešas varas. Arī 50 brīvības gadi ir bijuši smaga darba un trūkuma gadi, jo mūsu tautai trīsreiz ir nācies atjaunot izpostīto valsti - pēc Pirmā un Otrā pasaules kara un pēc neatkarības atjaunošanas. Tātad Latvijas cilvēki ir piedzīvojuši labi ja pāris desmitgades atelpas, kad beidzot iespējama vairāk vai mazāk normāla dzīve, kādu daudzas citas valstis ir pieredzējušas gadu desmitiem. Ir liels atvieglojums zināt, ka šodien, drošāk nekā jebkad agrāk, mūsu tauta var skatīties nākotnē: nu jau ir pagājuši 15 gadi kopš esam atgriezušies Eiropā un mūs sargā NATO drošības vairogs.

Ir sācies mūsu valsts 101. gads, Latvijas varonības gads. Iepriekšējā gadsimtā sveši kari un svešas varas atkal un atkal daudziem cilvēkiem atņēma dzīvību vai salauza dzīvi, kāda tā būtu varējusi būt. Tā cita, kurā iesvieda, bija nežēlīga, bet daļai – arī necilvēcīgu ciešanu pilna. Un tomēr, daudzi ne tikai izdzīvoja, bet prasmīgi izmantoja katru mazāko iespēju, lai izrautos no citu lemtās bedres. Tā bija ikdienas varonība. Tie ir nepadošanās stāsti, kas atkal un atkal jāstāsta, lai tie iedvesmo mūsu bērnus un bērnu bērnus. Mēs neesam bāreņu un sevis žēlotāju tauta ! Mēs esam sīksti izdzīvotāji – čakli, strādīgi un gudri. Un par mūsu tautas dziļākās būtības saglabāšanu un nodošanu tālāk, vislielākā pateicība pienākas mūsu vecākiem un vecvecākiem. Lai kur arī dzīve viņus būtu aizvedusi – Vācijā, ASV, Sibīrijā, vai atstājusi Padomju Latvijā – viņi sargāja un kopa savos bērnos latvietību.

Es esmu dziļi pateicīga saviem vecākiem, jo kaut arī dzimusi Sibīrijā, es vienmēr esmu zinājusi, kur piederu un kur iederos. Es piederu Latvijai. Es iederos Latvijā un Eiropā. Šī apziņa mani vienmēr ir pildījusi ar milzīgu lepnumu un saviļņojusi līdz asarām. Kopā ar tūkstošu tūkstošiem es esmu dziedājusi Dziesmu svētkos un raudājusi par bez vainas nomocītajiem Sibīrijā un pazemotajiem Vācijas bēgļu nometnēs. Kopā ar tūkstošu tūkstošiem es esmu atdzimusi cerībai un brīvībai. Kopā ar visu tautu es esmu gavilējusi atgūstot mūsu valsti. Mūsu Latviju!

Es sevi uzskatu par īpaši laimīgu cilvēku, jo liktenis man vairākkārt ļāvis piedzīvot un piedalīties izšķirīgu vēstures pagriezienu veidošanā. Lai arī es biju lemta nebrīvei, taču vēsture to izkārtoja citādi. Četrdesmit gadus pēc atgriešanās no Sibīrijas man bija tā laime būt starp Latvijas Tautas frontes vadītājiem un strādāt valsts neatkarības atjaunošanai. Balansējot uz naža asmens, Tautas fronte izdarīja neiespējamo – parlamentārā ceļā, saskaņā ar Padomijas vēlēšanu likumu un svešam karaspēkam piedaloties vēlēšanās, ieguva 2/3 Augstākās Padomes mandātu, kas bija nepieciešami, lai pieņemtu Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Tā bija laimīgākā diena manā mūža!

Ārlietu ministrijā es ienācu kopā ar LTF valdības ārlietu ministru Jāni Jurkānu, un šai LPSR ārlietu ministrijai nebija nekā kopīga ar īstas valsts īstu ārlietu ministriju. Mūsu uzdevums bija tādu radīt un panākt neatkarības starptautisko atzīšanu de facto.

Taču gluži kā 1918. gadā, pagāja vairāki gadi līdz Latvija tika atzīta starptautiski, tā arī pēc 4. maija Deklarācijas pat tās 54 valstis, kas nebija atzinušas Baltijas valstu aneksiju un inkorporāciju Padomijā, vilcinājās. Mums bija jāiespiež Baltijas jautājums starptautiskajā darba kārtībā, kurā dominēja atbruņošanās un Vācijas apvienošanas jautājums. Lielākā daļa Rietumu politiķu Baltijas valstu neatkarības centienus uztvēra kā draudu līdzsvarotajai bipolārajai pasaules kārtībai. Zīmīgi, ka pēc 1991. gada asiņainā janvāra prezidents Bušs esot teicis: „Es nevēlos, lai cilvēki pēc divdesmit vai četrdesmit gadiem atskatās un saka: Lūk, kur viss aizgāja greizi. Lūk, kur progress apstājās.“ Klausoties rietumnieku brīdinājumus nesteigties, aizdomas, ka baltieši kārtējo reizi var kļūt par sīknaudu lielvalstu interešu spēlē, tikai pastiprinājās.

Godātie tautieši,

Cik labi, ka pirms divdesmit deviņiem gadiem mēs neklausījām šos labvēļus! Jo mēs ticējām sev un Latvijas, Lietuvas un Igaunijas nākotnei! Tagad varam ar lepnumu teikt: „Pirms trīsdesmit gadiem trīs Baltijas sprīdīši paklupināja padomju Milzi Lutausi un padomju ļaunuma impērija sabruka!”

Līdz ar neatkarības atgūšanu sākās Latvijas atgriešanās ceļš Eiropā, ar to saprotot gan iestāšanos Eiropas Savienībā, gan NATO. Tas bija milzīgs process, kurā līdzdarbojāmies mēs visi, kā skudras pa krikumiņam vien, pa smilts graudiņam būvējot šo Latvijas sasniegumu.

Vēlos sirsnīgi pateikties ALA biedriem par lielo lobija darbu, ko jūs veicāt, atkal un atkal pierādot ASV administrācijai, valsts sekretāram un Prezidenta padomniekiem, ka Latvijas vieta ir NATO. Tolaik man bija uzticēts pienākums būt Latvijas vēstniecei un strādāt tuvu epicentram, kurā pēc Dzelzs priekškara krišanas Rietumeiropas ietekmīgākie politiķi sprieda, kādai būt jaunajai, apvienotajai Eiropai. Citiem vārdiem, kur būs ES un NATO nākamās robežas. Vai tai būt aiz Polijas vai aiz Baltijas valstīm? Tas, ka ES austrumu robeža tika novilkta aiz Baltijas valstīm ir liels Latvijas, Igaunijas un Lietuvas politiķu un diplomātu nopelns.

Sējumu sējumus var sarakstīt par tām aizkulišu spēlēm, kuru rezultātā Latvijai caur adatas aci izdevās sasniegt mērķi un 2004. gadā pievienoties NATO un ES. Man bija tas gods kā ārlietu ministrei piedalīties NATO Prāgas paplašināšanās Samitā un Atēnās parakstīt Latvijas Republikas pievienošanās līgumu Eiropas Savienībai. Ar šiem parakstiem simboliski noslēdzās Latvijas un mana atgriešanās Eiropā. Kad skatījos, kā pie NATO un ES mītnes uzvijās sarkanbaltsarkanais karogs, tad es zināju, ka mūsu tautai ir beidzies 2. Pasaules karš.

Godātie tautieši,

Šogad svinam 15 gadus kopš esam NATO un ES. Eiropas Parlamenta darba pienākumu dēļ daudzkārt esmu apmeklējusi Ukrainu, Gruziju, Moldovu, Armēniju un Baltkrieviju. Daudzkārt nācies būt arī Rietumbalkānu valstīs. Sabrūkot Dzelzs priekškaram, mēs bijām uz vienas starta līnijas. Šodien Latvija ir aizgājusi tālu priekšā, un tas palīdz saprast, kāda būtu varējusi būt mūsu valsts, ja mēs būtu palikuši ES priekškambarī, kā Rietumbalkānu valstis, kam 2003. gadā apsolīja integrāciju Savienībā. Vai arī, ja mēs būtu novērsušies no Eiropas ceļa un neizskaidrojamā prāta aptumsumā būtu iestājušies Krievijas dominētajā Neatkarīgo valstu savienībā. Tās konvulsijas un upuri, kas jānes Ukrainas tautai par savu ģeopolitisko svārstīšanos, ir pārliecinošs apstiprinājums, cik pareiza ir Latvijas izvēle un cik lielu ceļu mūsu valsts ir nogājusi kopš neatkarības atjaunošanas. Par to vēlreiz paldies jāsaka visiem Latvijas prātīgajiem un pacietīgajiem cilvēkiem, kas sakostiem zobiem izturēja integrācijas reformas un 2009. gada ekonomisko krīzi. Šodien Latvijā ir darbs un alga. Mēs gaidām tautiešus atgriežamies. Īpaši tos, kas Latvijas posta gados devās peļņā uz turīgākajām ārvalstīm.

Mani izbrīna un sarūgtina tas, ka Baltijas valstis nav starp pasaules politologu un ekonomistu pētījumu saistošākajiem tematiem, bet tam tā vajadzētu būt. Jo mūsu atdzimšana tik īsā laikā, lai arī ar trūkumiem un nepilnībām, ir brīnums, ko vērts pētīt un analizēt. Lai saprastu, kāpēc mums ir izdevies tas, ko gadiem mēģina sasniegt Rietumbalkānu valstis, bet ES austrumos – Ukraina, Gruzija un Moldova.

Godātie klātesošie!

2004. gadam, kad Latvija kļuva ES un NATO dalībvalsts, vajadzēja kļūt par robežšķirtni mūsu valsts un sabiedrības attīstībā, taču tas nekļuva. Izrādījās, ka bez ES institūciju spiediena un uzraudzības mēs nebijām gatavi uzņemties atbildību par savas demokrātijas, godīgas valsts pārvaldes un tiesiskuma kopšanu, jo pieņemt pareizos likumus un normatīvos aktus ir viena lieta, bet tos ieviest – pavisam cita.

Lai arī statistiski Latvijas izaugsmes rādītāji ir tik labi kā nekad agrāk, taču šī izaugsme neatspoguļo patieso tautas labklājības līmeni, jo bagātība arvien vairāk koncentrējas nelielas sabiedrības grupas rokās. Savukārt nabadzībai pakļauta arvien lielāka sabiedrības daļa. Sabiedrība ir nogurusi no skandāliem, nejēdzībām, korupcijas un šķietamas vai īstas nesodāmības. Cilvēkiem, kas godīgi dara savu darbu un audzina bērnus no savas pieticīgās algas, tas nav saprotams. Viņi alkst pārmaiņas, kas atjaunotu ticību taisnīgumam un valstij. To pārliecinoši atspoguļoja 13. Saeimas vēlēšanu rezultāti – vēlētāji Saeimā ir ievēlējuši vairāk nekā pusi jaunu deputātu. Tas bija protesta balsojums un skaļi pateikts līdzšinējiem politikas pīlāriem un tās taisīšanas paņēmieniem.

Uzticības krīzei padziļinoties, gluži kā padomju laikā, sabiedrībā ir iezīmējies dalījums viņi un mēs. Tikai toreiz padomju viņi bija svešie, kamēr mēs bijām savējie, un tas mūs atbrīvoja no morālas atbildības par svešo pastrādātajām nejēdzībām. Mūsdienu Latvijā visi it kā būtu savējie, jo valsts ir mūsu pašu, bet daļa savējo – politiskā elite, augstākā ierēdniecība, uzņēmēji – nu daudzu acīs kļuvuši par viņiem jeb svešajiem, kuri vainojami pie visām nebūšanām un grēku darbiem. Tikmēr mēs jeb tie godīgie un pareizie nejūtas līdzatbildīgi par tām nejēdzībām, kas valstī notiek.

Šis pilsoniskās iesaistes trūkums ir Latvijas demokrātijas Ahileja papēdis, kas atspoguļo ilgstošu vilšanos tiesiskumā. Tiesiskā nihilisma pārvarēšana ir Latvijas sabiedrības nākamās desmitgades uzdevums un es esmu pārliecināta, ka mēs to spēsim. Atcerieties, Mozus savu tautu vadāja četrdesmit gadus pa tuksnesi, lai izaugtu divas paaudzes, kas nav piedzīvojušas verdzību. Pēc desmit gadiem mēs būsim sasnieguši bībelisko četrdesmit gadu robežu, un Latvijā būs izaugušas divas paaudzes brīvā valstī dzimušu brīvu cilvēku. Viņus vairs nevajās totalitārisma ēnas, un viņi būs atvērti Eiropas un pasaules labākajai pieredzei. Tieši viņiem būs jāpārvērš Latvija par patiesi modernu valsti.

Ar ko 21. gadsimtā moderna nacionāla valsts atšķiras no 19. un 20. gadsimta redzējuma?

Saturā pārsteidzoši maz. Mums ir tie paši nacionālie svētumi – himna un karogs. Mūs vieno valoda, vēsture, kultūra un tradīcijas. Šodien, tāpat kā toreiz, mums jāprot apvienot Krišjāņa Valdemāra idejas par brīvas attīstības radītu pārticību un Kronvaldu Ata vīzija par patstāvīgu latviešu nāciju, kas celta uz savas īpatnas valodas un kultūras pamata. Vien 21. gadsimtā latviešiem ir jākonkurē daudz plašākā pasaulē nekā 19. gadsimtā.

Konkurētspēja nav iedomājama bez atvērtības pasaulei. Šis latviešiem ir liels izaicinājums, jo esam pārāk uzmanīgi, aizdomīgi un noslēgti. Ja gribam kļūt par modernu eiropeisku nāciju, mums ir jāmainās! Jāmācās pieņemt jauno, to iekļaut sevī, padarīt par savu, attīstīt tālāk, tajā pašā laikā nezaudējot neko no tā vienreizējā, kas veido latvisko un kas mūs atšķir starp citām tautām. Tieši latviešu prasme sadarboties, atvērties noteiks Latvijas nākamo vietu Eiropā un pasaulē.

1862. gadā Pēterburgas Avīzēs Valdemārs uzsvēra, ka latviešiem vajadzīgas trīs lietas: pirmām kārtām – skolas, otrām kārtām – skolas un trešām kārtām – skolas. Un 160 gadus vēlāk tieši šīs pašas trīs lietas būs latviešu panākumu – vai panīkuma – pamatā. Mūsdienu pasaulē konkurētspēja nozīmē zināšanas un izcilību. Padarīt Latviju par globāli konkurētspējīgu valsti ir mūsu eksistenciāls uzdevums, kas var vienot visu sabiedrību, visas partijas un politiķus. Tā sasniegšanai būtu jāpakārto Latvijas turpmākā attīstība: tautsaimniecība, finanses, zinātne, izglītības sistēma, jāmazina sociālā nevienlīdzība. Citādi modernas rītdienas Latvijas nebūs.

Godātie tautieši,

Latvija nav vientuļa sala, kas peld okeānā, bet gan Eiropas Savienības Austrumu robežvalsts, kurai ir tieša sauszemes robeža ar Krieviju un Baltkrieviju, kurās valda autokrātiski režīmi. Viens no tiem ir agresīvs, un diemžēl daļa Latvijas iedzīvotāju dzīvo Putina režīma dezinformācijas un manipulāciju telpā. Dalība Eiropas Savienībā un NATO ir mūsu valsts pastāvēšanas jautājums. Atšķirībā no ES centra valstīm, Latvija un pārējās Baltijas valstis nekad nedrīkst atļauties riskantus politiskus eksperimentus ar populismu un radikālismu. Tas mūs atsvešinātu no ES kodola un apdraudētu valsts demokrātiju. To dziļi un pamatīgi ir jāapzinās Latvijas pilsoņiem kā Tēvzemē, tā pasaulē, lai kas arī viņi būtu – uzņēmēji, intelektuāļi, tiesneši, studenti, lauksaimnieki, strādnieki, Saeimas deputāti vai valdības locekļi. Mūsu ģeopolitiskā situācija nosaka mūsu valsts politiskās, ekonomiskās un drošības izvēles. Tāpēc es no sirds vēlos, lai otrajā Latvijas gadsimtā mūsu tautas izvēles būtu gudras, izsvērtas un tālredzīgas.

Es biju nolēmusi šogad beigt savu aktīvo politisko darbību un pievērsties rakstīšanai. Tomēr nemierīgā situācija Latvijas kaimiņos man lika mainīt savu lēmumu. Es piekritu atkal kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās, jo vēlos izmantot savu atpazīstamību un ietekmi, lai vērstos pret agresīvo Krievijas ārpolitiku, atbalstītu Ukrainu, kuras eiropeiskā nākotne ir svarīgs drošības atbalsts Latvijai. Ir ļoti svarīgi, lai EP ievēlētu Latvijai lojālus deputātus, nevis tādus, kas sistemātiski nodarbojas ar Latvijas kompromitēšanu. Tāpēc aicinu jūs, lūdzu, balsojiet EP vēlēšanās, lai novērstu to, ka prokrieviskās partijas iegūst nākamajā sasaukumā lielāku pārstāvniecību nekā līdz šim.

Man žēl, ka šoreiz neiznāca pastāstīt par manu radošo darbu. Manis sarakstītajām grāmatām. Rakstīšana man dod līdzsvaru, gandarījumu par taustāmu rezultātu. Politika ir ļoti grūta un iztukšojoša nodarbošanās. Reizēm ir sajūta, ka ieguldītais darbs ir kā smiltis, kas iztek starp pirkstiem. Bet tad, atskatos noietajā ceļā, un redzu, ka ir palikušas ceļa zīmes. Tas dod spēku turpināt.

Paldies par uzmanību. Es priecāšos par jūsu jautājumiem.

Sandra Kalniete
2019. gada 4. maijā, Denverā



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com