Ulda Siliņa stāsti par interesantiem cilvēkiem

E. Rirdanam savā laikā bija feļetons Letiņi nezudīs. Doma bija tāda, ka latvieši ir visur. Pat Āfrikā! Kur vien pagriezies, letiņš priekšā. Tā viens melno virsaitis saucis Rirdanam: „Ei, nešauj! Es no Džūkstes!“ Kas un kāpēc viņu taisījās mušīt, es vairs neatceros.

Varbūt, tāpēc nebūtu ko brīnīties, ka arī viens no ASV prezidenta Obamas padomdevējiem nes latviešu uzvārdu – Strautmanis. Viņa tituls ir Biroja vadītājs prezidenta palīgam starpvaldību attiecību un sabiedrības iesaistīšanas jautājumos (Chief of Staff to the Assistant to the President for Intergovernmental Relations and Public Engagement). Bet tad mūs gaida otrs pārsteigums – Maikls Strautmanis ir afroamerikānis. Kā viņš ticis pie latviešu uzvārda?

Maikla tēvs ir Juris Strautnieks, kas ieradies ASV kopā ar vecākiem, brāli Edvīnu, māsu Ināru 1950. gadā. Viņi apmetas Čikāgā. Juris grib mācīties dziedāt, Edvīns gleznot. Taču Juris profesionāla dziedātāja karjerai ātri atmet ar roku un pabeidz studijas psiholoģijā, psihoterapijā un pedagoģijā.

Pie mūzikas viņš atkal atgriežas 1960. gadu sākumā, kad kopā ar Albertu Legzdiņu, Ilmāru Dzeni, Jāni Rinkusu, Ģirtu Puriņu un Uldi Ievānu nodibina grupu Čikāgas piecīši. Nākamie pieci, seši gadi paiet koncertējot pa ASV un Kanādu, bet tad Juris pamet grupu, sāk studēt psiholoģiju un strādā kā skolotājs.

1970. gadā savā pirmajā darba vietā viņš satiek Sandru. Viņai ir 8 mēnešus vecs dēls Maikls. Sandra ir dzimusi Amerikā, bet viņas saknes ir Panamā un Jamaikā.

Darba vieta atrodas Kabrīnī-grīna (Cabrini-Green) sociālo māju rajonā, kas augstā noziedzības līmeņa dēļ ir bēdīgi slavens visā valstī.

1973. gadā, īsi pirms jaunākā dēla Stjuarta nākšanas pasaulē, Sandra ar Juri apprecas. Kad piedzimst Stjuarts, Juris oficiāli adoptē pieci gadi veco Maiklu.

„Es mēdzu teikt, ka vienā dienā ieguvu divus dēlus. Maikla dzimšanas apliecībā ir rakstīts, ka es esmu viņa tēvs. Mēs esam bijuši kopā visu laiku, un nevienu citu, kā savu tēvu, viņš nepazīst,“ stāsta Juris intervijā ar Tatjanu Žagari. Maikls par savu adopciju saka tā:. „Tā ir viena no labākajām lietām, kas ar mani dzīvē ir notikusi.“

Apprecoties ar nelatvieti, pie tam vēl no citas rases, Juris riskē nonākt vietējās latviešu kopienas melnajās grāmatās. Viņš gan neatceras gadījumu, ka puikām būtu nācies ciest kādus pazemojumus savas ādas krāsas dēļ. „Kad mēs mājās runājām par tām rasu lietām, jaunākais dēls Stjuarts reiz jautāja – kuri tad ir tie melnie un baltie?“

Kad Čikāgā viesojies tautas deju kolektīvs no Latvijas, viņš puikām teicis: „Jums jāredz, kā dejo latviešu tautas dejas!“, un visi trīs devušies skatīties uzvedumu.

„Aizgājām, satikām cilvēkus, viņi iepazinās ar bērniem. Kā parasti, neviens jau neko neizrādīja, bet es droši zinu, ka cilvēkiem bija visādi aizspriedumi, droši vien sauca mūs visādos vārdos,“ stāsta Juris.

Viņš neatceras, ka bērniem par Latviju kaut kas būtu īpaši mācīts. „Viņi kā bērni novēroja lietas, viņi ir ietekmējušies no Eiropas kultūras. Tomēr sešdesmito, septiņdesmito gadu Amerikā daudz aktuālāki bija jautājumi, kas saistījās ar cilvēktiesībām. Mēs ģimenē daudz vairāk runājām par vienlīdzību starp visiem cilvēkiem – baltajiem un melnajiem. Tas mums bija svarīgāk nekā mācīt par latviskumu.“

Paša Maikla atmiņas par bērnību saistās ar viņa latviešu vecmāmiņu un vectētiņu – oma un opa, kas dzīvojuši vienā mājā ar jauno Strautmaņu ģimeni. „Tas bija ļoti vienkārši aiziet pie viņiem vienmēr, kad man gribējās ēst. Mana oma bija ļoti sirsnīga un mīloša,“ stāsta Maikls. „Atceros, ka viņa strādāja dārzā un vienmēr kaut ko stādīja. Mans vecais tēvs jeb opa bija stingrāks. Viņš nekad neļāva man staigāt sakumpušu muguru un ar rokām kabatās. Kā amerikāņu bērns es nevarēju saprast, kāpēc nevar staigāt ar rokām kabatās? Tad tēvs man paskaidroja, ka Latvijā cilvēki, kuri staigā rokas kabatās sabāzuši, tiek uzskatīti par klaidoņiem. Ja tu strādā, tu taču neko nevari izdarīt, ja tev rokas kabatās.“

Vēl viņš esot bijis laimīgāks nekā citi amerikāņu bērni, jo viņam bijuši divi Ziemas svētki: „Manas mātes ģimenē svinības bija Ziemas svētku dienas rītā. Mana tēva ģimenē svinības bija Ziemas svētku vakarā, kopā ar omu un opu. Bērnam parasti gribas atvērt vismaz vienu dāvanu jau Ziemas svētku vakarā, man par to nebija jāuztraucas.“

Juris Strautmanis atceras, ka Maikls sācis mācīties arī latviešu valodu un klavierspēli pie vectēva, kurš bijis ērģelnieks un kormeistars Čikāgas Ciānas draudzē. Klavierspēle nav bijusi Maiklam pa kaulam. „Kaut ko jau es vēl atceros, bet es nebiju viņa labākais skolnieks,“ Maikls smejas. „Neizdevās iemācīties arī latviešu valodu.“

Tas, ka Maiklam interesē Latvija, esot omas, opas un tēva nopelns.

Kad Maiklam bija 10 gadu, vecāki vairs kopā nedzīvoja. „Es vēl biju ļoti jauns un nesapratu, kas notiek. Es paliku dzīvot kopā ar māti, bet tēvs veltīja lielas pūles un laiku, lai pārliecinātu mani, ka dzīvošana atsevišķi netraucē mums satikties. Par to es esmu viņam ļoti pateicīgs.“

Varbūt tieši šīs pieredzes dēļ Maikls savu ģimeni sargā no publicitātes. „Man ir trīs bērni – 13 gadus vecs dēls Maikls, 10 gadus vecs dēls Jori, kuram ir autisms, un nepilnus divus gadus veca meitiņa Nija (Nia). Viņi ir brīnišķīgi.“ Tas ir viss, ko viņš par ģimeni intervijā ir gatavs stāstīt.

Vecāki spieduši abus brāļus mācīties un vienmēr uzsvēruši, ka viņi ir talantīgi un apdāvināti, un ka viņu vienīgais pienākums ir šo talantu attīstīt. Kad Čikāgas ziemeļos izveido tā sauktās Magneta skolas talantīgiem bērniem no visas pilsētas, Maikls ir viens no pirmajiem audzēkņiem.

Jaunībā Maikls gribējis būt aktieris. Vienmēr esot bijis klases jokdaris un spēlējis ludziņās. Viņš pat iestājas Ilinojas universitātes Teātra fakultātē, taču pēc diviem gadiem to pamet, iegūst bakalaura grādu reklāmas nozarē un doktora grādu juridiskajās zinātnēs. „Es gribēju būt aktieris, bet es vienmēr esmu interesējies par politiku. Pat tad, kad es biju bērns, mums mājās vienmēr bija diskusijas par politiku. Es atceros laiku, kad Harolds Vašingtons kļuva par pirmo melnādaino mēru Čikāgā. Tas izraisīja asas diskusijas starp viņa piekritējiem un pretiniekiem. Man tas likās tik aizraujoši, jo Čikāga ap mani mainījās.“

Maikla karjera politikā veidojas visai tipiski: laba akadēmiska izglītība un aktīvs brīvprātīgā darbs politiskajās kampaņās. Jau kā tieslietu students viņš piedalās vairāku kongresmeņu kampaņās un palīdz atkārtoti ievēlēt Bilu Klintonu.

Ilinojā viņš strādā kopā ar Mišelu, nākamo Mrs. Baraku Obamu. Vašingtonā Maikla pirmais amats ir ģenerālkonsula speciālais asistents ASV starptautiskās palīdzības organizācijā AID (Agency of International Development). Viņš strādājis arī par demokrātu kongresmeņa Roda Blagojeviča juridiskā biroja vadītāju un bijis lobijs Amerikas Advokātu asociācijas vārdā.

Tad Baraks Obama Strautmani aicinājis par kampaņas organizatoru savās ASV senāta vēlēšanās.

2005. gadā pēc ievēlēšanas, sākot darbu ASV Senātā, Obama piedāvā Maiklam darbu savā birojā. Maikls Strautmanis kļūst par senatora Baraka Obamas galveno padomnieku.

Viņa uzdevumos ietilpst politisku padomu sniegšana, viņš atbild par tradicionālajām juridiskajām nominācijām, par attiecībām ar ievēlētajām amatpersonām Ilinoija štatā un sadarbojas ar svarīgākajām konstitucionālajām grupām.

Kad Obama kandidē par ASV prezidentu, Maikls darbojas vēlēšanu kampaņā par viņa padomnieku. „Es sniedzu senatoram politiskus padomus. Kampaņā tie bija afroamerikāņu politikas jautājumi. Dažreiz es ceļoju kopā ar senatoru, bet to es varēju atļauties darīt tikai nedēļas nogalēs, jo darbs Senātā paņēma lielāko daļu mana laika.“

Kad 2006. gada 7. jūnijā Vaira Vīķe-Freiberga uzstājas ASV kongresā ar uzrunu, Maikls noorganizē iespēju Amerikas latviešu organizāciju pārstāvjiem no Čikāgas to noklausīties. Artis Inka, viens no aicinātajiem viesiem, uzsver, ka tas bijis ļoti nozīmīgs notikums. „Tajā gadā Latvijas prezidente bija, ja pareizi atceros, trešā valsts galva, kurai dota iespēja uzrunāt kongresu. Mēs sēdējām galerijā, Maikls atrada sev stāvvietu un noklausījās prezidentes uzrunu. Pēc tam mēs kādu stundu ciemojāmies viņa birojā. Man liekas, ja Maiklam ir interese par Latviju, tad tas ir pateicoties viņa tēvam.“ Pats Maikls par to saka: „Mana biroja durvis Baltijas valstu pārstāvjiem ir vienmēr atvērtas.“

Jauki, ka mums ASV senātā ir savs cilvēks. Nē, sakiet, ko gribat, letiņi nezudīs!

Uldis Siliņš
Laikraksts „Latvietis“