Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Pārmaiņas...

Janča pārdomas

Laikraksts Latvietis Nr. 538, 2019. g. 5. martā
Jancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Pēdējos pāris mēnešus man tāda jocīga dūša. Tā kā gribētos raudāt, kā smieties... Tā kā vecmāmiņas būtu žēl, bet kumpelis Krišs nemaz... Reizēm prāts nesās uz dziedāšanu, reizēm gribās ēst tomātus... Itin bieži ieritinos mīkstā krēslā un īdu kā mazs kucēns...

Saprotu, ka kaut kas nav kārtībā. Sēžu savā iemīļotā problēmu risināšanas vietā – uz sola, zem krūma un domāju, domāju, domāju...

Un pēkšņi, bez kādas steigas, bez kāda trokšņa – galvā ataust: PĀRMAIŅAS!!!

Cilvēkam vajadzīgas pārmaiņas! Ja dienu no dienas cilvēkam jāatkārto viens un tas pats, viens un tas pats, viens un tas pats, TAD CILVĒKS VAR PALIKT TRAKS! Vai vismaz zaudēt prātu...

Es jau septiņus gadus, kopš iznācu no slimnīcas, daru vienu un to pašu. Katru dienu vienu un to pašu. No rīta līdz vakaram – baigi.

Uzcelies. Paēd brokastis. Sēdi. Paēd pusdienas. Sēdi. Paēd vakariņas. Sēdi. Tad guli.

Pārmaiņas!!! Steidzīgi vajag pārmaiņas, pirms nav par vēlu.

Es neesmu paradis tūļāties. Ja kas jādara, daru. Vispirms mierīgi, bez steigas pieceļos no sola zem krūma un atpakaļ neskatīdamies aizeju. Nav vajadzīgs! Lai paliek putniem, ko lietot kā mazmājiņu. Sākuši jau ir. Fui! Galu galā sols jau nav man pie pakaļas pieaudzis, varu gluži labi iztikt bez tā. Eju iekšā Aprūpes namā un uz savu istabiņu, bet pēkšņi apstājos. Tur taču es eju katru dienu. Bieži pat sešreiz dienā. (Tur gan tās ēdienu reizes vainīgas.)

Bet tomēr. Pietiek! Man vajag pārmaiņu.

Bet istabiņā tomēr vajadzēs tikt .Tur taču visas manas panckas un papīri. Pēkšņi palīgā nāk mans asais prāts un gudrā domāšana. Es taču varu iet istabiņā ar pakaļu pa priekšu, to nekad neesmu darījis; tātad – Pārmaiņa.

Nu man amats rokā! Turpmāk viss notiek ačgārni. Cilvēki gan tā aizdomīgi sāk uz mani skatīties – sak', vai tas vecis ir pie pilna prāta? Bet man tas ir pilnīgi vienalga, galvenais – ir pārmaiņas.

Protams, gadās jau arī šādas, tādas problēmas. Tā, piemēram, iešana uz labierīcībām. Ar iespītēšanos un turēšanos pretim – te nekā nepanāksi. Dabūsi tikai lieku reizi veļu mazgāt. Izmēģinājos lēkt iekšā vannas istabā uz vienas kājas – kritu un gandrīz pārlauzu gūžu. Kad apsēdos tur, kur ķeizars sēž, un tad, lai būtu pārmaiņas, pavadīju tās darīšanas ar dziedāšanu: Vēlreiz, draugs, nāksi tu un pēc brītiņa – Aizver actiņas un smaidi... Palika tā kā vieglāk.

Ar gulēšanu ar posts. Kad kādas trīs naktis, pārmaiņu dēļ, nebiju gulējis, tad viss sāka rādīties tumšās krāsās un man palika bail. Tik tiešām bail. Laikam tie putniņi, ko katru dienu apbrīnoju, sēžot uz sola zem krūma, ir ņēmuši mājvietu manā galvā.

Citu izskaidrojumu tam, kas notiek, nevaru atrast. Pietiek! Man pietiek! Labāk lai paliek viss pa vecam! TĀ! NORUNĀTS!

Jancis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com