Trimdas bērni un mazbērni Latvijā (41)

Palielināt / Enlarge

Valda saņem atzinības rakstu no LR ārlietu ministra Edgara Rinkēviča. FOTO Laura Celmiņa, Ārlietu ministrija.

Pirmo reizi ar Valdu tikos jau 2003. gadā viņas darba vietā Finanšu ministrijā, kad arī pati tur vēl strādāju. Viņa strādāja kādā Eiropas Savienības projektā, un par viņu es uzrakstīju vienu no saviem rakstiem sērijā Es mājās... Tagad mēs sazināmies ar epastiem.

Kopš tā laika Valdas dzīvē daudz kas ir mainījies, jo tagad viņa strādā Luksemburgā, bet saiknes ar Latviju ir palikušas tikpat stingras un dzīvas, kā tas bija pirms 16 gadiem. Tagad viņa uz Latviju dodas vairākas reizes gadā, jo Latvija no Luksemburgas ir daudz vieglāk sasniedzama nekā no Austrālijas, un katru reizi Latvijā esot, viņa šo likteņa pavērsienu tiešām novērtē. Valda Liepiņa ir dzimusi un uzaugusi Melburnā, viņas vecāki ir latvieši, un tādēļ Valda vienmēr cilvēkiem, kas viņu nosauc par austrālieti, paskaidro, ka viņa ir Austrālijā dzimusi latviete. Arī tagad, strādājot Luksemburgā, viņai allaž jāizskaidro sava nonākšanu Eiropas Savienības (ES) iestādē, jo visiem interesē viņas austrāliešu pieskaņa izrunā. Kādreiz cilvēki viņai saka, ka neizklausās pēc latvietes.

Te gribu pieminēt, ka Valdas mamma Brigita bija mana klases biedrene Pinebergas ģimnāzijas pēdējā klasē. Valda stāsta, ka bijusi ļoti aizkustināta, kad ar mani iepazinās un uzreiz zvanījusi mammai uz Austrāliju. Viņa jau agrā bērnībā ir vesta uz visiem latviešu sarīkojumiem, gājusi latviešu skolā, un latviešu valodu ir mācījusies vidus un augstskolā, un pat pie profesora Fenneļa. Tāpat viņa ir bijusi aktīva koklētājos, koros, tautas dejās, mācījusi latviešu skolā. Jaunībā arī viņai ir bijis jāpārdzīvo apzīmējums sarkans, jo septiņdesmito gadu vidū ir piedalījusies Vispasaules Latviešu Jaunatnes kongresā (VLJK) Florefā, kur pirmo reizi ārpus Latvijas tikās Latvijas kultūras darbinieki (Peters, Seleckis, Zirnītis) ar ārzemju latviešu jauniešiem. Mūsu sabiedrība tajā laikā bija pārliecināta, ka no Latvijas ārā tika tikai čekisti, un tādēļ visi, kas ar viņiem tikās, automātiski kļuva par komunistiem un čekas pakalpiņiem. Pirmo reizi Latvijā Valda ciemojusies 1977. gadā kopā ar tūristu grupu, un to viņa uzskata zināmā mērā par pagriezienu savā dzīvē, jo tā bija tikšanās un sadraudzēšanās ar daudziem nacionāli noskaņotiem latviešu jauniešiem, kā arī ar Latvijas radiem. Dažiem skaļākiem vietējiem Austrālijas latviešiem tas nebija pieņemams, uzskatot, ka visi, kas Latvijā auguši, ir komunisti, un šī nostāja kopā ar Florefā piedzīvoto, Valdu uz laiku no latviešu sabiedrības daļēji izstūma. Septiņus gadus viņa bija precējusies ar Sidnejas latvieti, kurš izmisīgi bija meklējis latviešu meiteni, bet vēlāk izdomāja, ka tomēr labāk ir būt austrālietim. Valda ar to nevarēja sadzīvot, un tā laulība tika izbeigta. Arī šajā kopdzīvē pagrieziena punkts bija Latvijā notiekošā atmoda.

Melburnā viņa vienmēr latviešu sabiedrībā bija aktīva, bija klāt pie Tautas frontes nodaļas nodibināšanas, piedalījās tās kongresos Rīgā, Florefā vai demonstrācijās Helsinkos, Madridē, Vīnē vai Vašingtonā. Ļoti daudz Valda darīja arī ar humanitāro palīdzību, no sākuma vairāk ar grāmatu pārsūtīšanu, bet vēlāk tika sūtīts atbalsts skolām, bērnu namiem, mazturīgajiem, arī slimnīcām. Pirmais sūtījums bija diezgan trauksmains, jo gāja caur Maskavu un iekrita 1991. gadā, laikā, kad tur notika pučs. Tomēr tas beidzās veiksmīgi, un šis darbs turpinājās vairākus gadus.

Valda pārcelšanos uz Latviju uzskata par dabīgu procesu. „Cilvēkam, kas savu dzīvi pavada latviskā vidē un grib tur darboties, tikai Latvija ir vieta, kur to var pilnībā sasniegt,” domā Valda. Vecāku viņai vairs nav, jo tēvs miris jau 1999. gada martā, bet mamma – 2011. gadā. Sākumā viņai darbu atrast nebija viegli, kādu laiku strādāja divās skolās kā angļu valodas skolotāja. Vēlāk pieteicās vienam no Eiropas Savienības pirmsiestāšanās projektam, kas bija ļoti interesants, un, kur viņa pati daudz ko ir iemācījās. Pāris gadu Valda tur strādāja ar vienu no PHARE projektiem, kam sakars ar valsts aģentūrām, tad pie projekta, kas nodarbojas ar padomiem, kā iegūstami un izmantojami Eiropas Savienības struktūrfondi, pēdējais projekts bija par iepirkumiem. Eiropas Komisijas darbā, Valda atzīst, ka birokrātija tur ir gandrīz tāda pati kā Latvijā, taču viņa ir novērojusi, ka šodien tā ir daudz mazāka, nekā uzsākot darbu Luksemburgā. Lai gan tāls ceļš vēl ejams, viņa saprot, kādēļ šī birokrātija ir tik liela.

Arī Luksemburgā ir aktīva un interesanta latviešu sabiedrība. Te viņa ir daudz iepazinusies un iemācījusies no jaunāka gada gājuma kolēģiem un tautiešiem un viņu tiešām priecē viņu patriotisms un viņu aizrautība. Valda bijusi pie latviešu skoliņas dibināšanas 2008. gadā un 2011. gadā uzsāka vēlēšanu iecirkni Luksemburgā. Tāpat arī dzied korī, apmeklē interesantos sarīkojumus – un raksta par tiem latviešu laikrakstiem Austrālijas Latvietis un Brīvā Latvija. 2019. gada sākumā Valda no ārlietu ministrijas saņēma atzinības rakstu, galvenokārt par vēlēšanu iecirkņa vadīšanu daudzu gadu garumā, bet arī par citiem klusākiem darbiņiem. Un milzīgs pagodinājums bija no Luksemburgas latviešiem pirms pāris gadiem saņemt jauniedibināto Mārtiņa balvu par līdzdalību šajā sabiedrībā; tas varbūt pat izraisīja vēl lielāku aizkustinājumu, jo nav jau tik bieži, kad mūsu līdzgaitnieki pasaka šo skaisto paldies.

Luksemburgā Valdas darbs ir Eiropas Komisijas tulkošanas ģenerāldirektorātā. Pirmos septiņus gadus vadīja latviešu tulkošanas nodaļu. Tas bija patiesi aizraujošs laiks, jo Latvija bija iestājusies Eiropas Savienībā (ES), bija jāmeklē, kā labāk strādāt, lai efektīvi iekļautos lielajā mašinērijā, kas ir Eiropas Komisija (EK). Meklēja jaunu terminoloģiju (kas turpinās arī šodien), veidus, kā labāk sadarboties ar Latviju. Valdai izdevās noorganizēt konferenci tulkotājiem visās Eiropas Savienības iestādēs, un nu katru gadu Latvijā notiek šī konference.

Kad 2012. gadā meklēja nodaļas vadītāju angļu departamentā, Valdu aicināja to uzņemties, jo nodaļas vadītājam prasība ir zināt tā departamenta valodu dzimtās valodas līmenī. Tā Austrālijas latviete nonāca angļu departamentā, jo ir zināms procents dokumentu, kas tiek iesniegti franču vai vācu valodās. ES dalībvalstīm ir iespēja izteikties par dokumentu projektiem, vai arī atbildēt uz Komisijas uzdotajiem jautājumiem, savā valodā, un to arī lielākoties izmanto. Tādēļ angļu departamentā tiek pārtulkoti dokumenti no visām ES valodām. Neskatoties uz smago Breksita jautājumu, angļu valoda paliks kā darba valoda. Šī valoda ir ieņēmusi spēcīgu vietu Eiropas Savienības darbā un to nevar tik vienkārši izskaust. Te nu valoda tiek atdalīta no pašas dalībvalsts. Darbs ir aizraujošs, prasīgs. Ir daudz administratīva darba, bet Valdai visvairāk patīk tiešais darbs ar cilvēkiem, kur allaž meklē veidus, kā uzlabot darbu un kā pielāgoties jauninājumiem tehnoloģijā.

Vēl arvien Valda saka, ka viņas izvēle pārcelties uz Latviju ir bijusi pareiza. Latvijā viņa jūtas ļoti labi, un, kad 2006. gadā viņai piedāvāja darbu Eiropas Komisijā vadīt latviešu tulkotāju nodaļu, viņa saprata, ka darbs ir jāpieņem, taču tas bija grūts lēmums. Bija atbraukusi uz Latviju uz palikšanu, bet dzīve bieži ievieš savas korekcijas. Viņa aizbrauca uz Luksemburgu ar apņemšanos arī tur turpināt savu latvisko stāju un uzskata, ka to ir arī darījusi. Patīkami samērā bieži dzirdēt pateicības vārdus par skoliņas iedibināšanu, par vēlēšanu iecirkņa izveidošanu un vadīšanu, par rakstiem par mums Luksemburgā. Bieži ir dzirdēti jautājumi, īpaši pirmajos gados, kad latviešu nodaļas cilvēkiem dzima bērni, kā viņa savu latviešu valodu un latvietību bija uzturējusi Austrālijā. Daudz viņa stāstīja par saviem apbrīnojamiem vecākiem un par pašaizliedzīgo latviešu sabiedrību Melburnā. Skarbāks cilvēks varbūt teiktu, ka viņa savu sirdsapziņu nomazgājusi ar šādām atziņām. Un tagad Valda saka, ka laikam ir tā, ka mums katram ir dota kāda iespēja stiprināt savu un līdzgaitnieku latvisko apziņu.

Viņai gan vēl liekas nepareizi, ka mēs te esam visus nelatviešus, vai kā te ierasts teikt, krievvalodīgos salikuši vienā lielā kaudzē un nemaz nešķirojam viņus armēņos, baltkrievos, ukraiņos, poļos un citās tautībās. Valda ir pārliecināta, ka viņiem visiem ir sava kultūra, un tā ir liela bagātība. Pēc Valdas domām daudzkultūras politika te nav pārāk labi attīstīta; Latvijas pirmās brīvvalsts laikā tā bija spēcīgāka un niansētāka. Tagad valdība un masu mediji varētu darīt vairāk, un problēmas ar krievvalodīgajiem nebūtu tik lielas.

Valdai ir daudz draugu pat no tiem laikiem, kad te brauca tikai ciemos. Ar tiem viņai ir laimējies. Ir laimējies arī ar patīkamiem darba kolēģiem, ar kuriem ir nodibinātas jaunas draudzības. Ik pa laikam tomēr ir labi ar Austrālijas draugiem satikties un iedzert kafiju, jo tad var sarunāties brīvi un vienkārši, nav jādod paskaidrojumi, kā tas īsti tai Austrālijā ir bijis. Viņai patīk arī tas, ka te ir izteiktāki gadalaiki, kā tas ir pierasts Austrālijā. It sevišķi pavasarī viss tirgus ir pilns ar ziedu smaržu, vasarā meža zemenes, ko var ēst bez apstājas, uz rudens pusi braucieni pa zvejnieku ciemiem, kūpinātas zivis!

„Bet citādi Latvija ir neiedomājami attīstījusies,“ turpina Valda. „Ir mazliet jāpadomā, kāda bija Latvija pirmajos neatkarības gados, un tikai tad var apjēgt, kas Latvijā ir panākts.“ Viņa noteikti apzinās, ka toreiz izlēmusi pareizi, jo katrā gadījumā pārcelšanās uz Latviju viņai devusi daudz interesantu un daudzveidīgu iespēju. Lai gan Austrālija viņai ir ļoti tuva, tur ir uzaugsi un tur pastāvošā iekārta viņai ļāva būt latvietei un arī aktīvi darboties Latvijas labā, bet Eiropa ir Eiropa... Ar visu to, ka sākums šeit Valdai bijis smags, it sevišķi kārtojot lietas ar dzīvokli un darba sameklēšanu, viņa pārcelšanos uz Latviju nenožēlo.

2003. gadā es Valdai pajautāju, kas viņai Latvijā patīk tā sevišķi. Tovasar tie bija Jaunatnes dziesmu un deju svētki. „Tā bija tāda nedēļa, kad visa Rīga pilnīgi izmainījās, tajā bijā ienākuši trīsdesmit pieci tūkstoši latviešu jaunieši, koncerti bija brīnišķīgi, jauniešu atdeve bija brīnišķīga, un jauniešu uzvedība bija „superīga“, un es domāju, ka ja mēs varētu visu to salikt savās dvēselēs un ar to dzīvot, mēs varētu dzīvot daudz saticīgāk un veidot labāku Latviju.“ Tā Valda domāja toreiz, 2003. gadā, un tā viņa domā vēl šodien. Tagad Valda man no Luksemburgas starp citu ir atrakstījusi šo rindkopu: „Tagad esam Latvijas simtgades noskaņās, un es atzīstu, ka 2018. gads bija pilns ar pārdzīvojumiem. 2016. gada nogalē Austrālijas Latviešu Kultūras dienas, kur dziedāju korī ar saviem Austrālijas dziesmu draugiem, bet tad lielie Dziesmu svētki, kur dziedāju ar savu Luksemburgas kori „Meluzīna”, piedalīšanās lielajā korī „Lāčplēša“ jaunuzvedumā, dziedāšana Parīzes Dorsē muzejā – tik daudz to lidojumu brīžu! Un gadu agrāk, Dziesmu svētki Eslingenā ar visu trimdas bērna pievienoto „emocionālo bagāžu“. Latvija aug, veidojas. Diasporas sabiedrība dzīvo visam līdz. Mēs visi pamazām meklējam savu vietu pasaulē.”

Man šī rindkopa liekas labas beigas vēl viena trimdas bērnu bērna dzīves stāstam, un esmu priecīga, ka man bija izdevies vēl tuvāk iepazīt vēl vienu īstu, superīgu latvieti.

Astrīda
Laikrakstam „Latvietis“