Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


„Suņi un baloži gaismā“

Gaismas gleznas

Laikraksts Latvietis Nr. 537, 2019. g. 27. febr.
Pēteris Bormanis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Marta Jurjāne. „Skats pa logu“. Audekls, akrils, 100 x 140 cm, 2018.

Marta Jurjāne. „Siltā kafijas pauze“. Audekls, akrils, 100 x 90 cm, 2017.

Izstade_Jurjane_3

Marta Jurjāne.

Anna Laicāne. „Blooming“. Audekls, akrils, 100 x 120 cm, 2018.

Anna Laicāne. „ Conversation“. Audekls, akrils, 34 x 38 cm, 2016.

Izstade_Laicane_3

Anna Laicāne.

Februāra vidus Latvijā atnāca ar siltuma rekordu. Bet svaigu, pavasarīgu gaišumu nesa gleznotāju Annas Laicānes un Martas Jurjānes izstāde Suņi un baloži gaismā, ko Valentīndienā atklāja Jūrmalas pilsētas muzejā.

Runājot par saviem darbiem un izstādes nosaukuma izcelsmi, Marta Jurjāne stāsta, ka gleznās, lai kas tajās attēlots, viņu interesējot gaisma visdažādākajās tās izpausmēs. Ne gaisma impresionistu izpratnē kā mirkļa tvērums, bet gaisma kā ilgstošs process. Viņa vēloties paildzināt gaismu, kas ir kaut ko apspīdējusi. Gaismu un krāsu viņa pētot un gleznojot.

Iemūžinot gan Latvijā, gan ārzemju ceļojumos gūtos iespaidus, vairums gleznu esot tapušas speciāli šai izstādei. „Manas gleznas,“ viņa saka, „var raksturot arī kā atmiņas, kā atmiņu gabaliņus par dažādiem dzīves notikumiem, tās ir kā tādi atmiņu un gaismas nospiedumi.“

Bet Anna Laicāne glezno kā gaismu, tā tumsu. Viņai patīk lietas tuvumā, flīžu, trotuāra vai bruģa faktūra tuvplānā. Kad cieši ieskaties kādā lietā, redzi kāda tā ir būtībā. Bet esot grūti kādu vienu tēmu gleznot ilgstoši. Piemēram, baložus viņa gleznojot vairākus gadus un katru reizi tajos ieraugot kaut ko citu. Cik daudz pelēku toņu tiem ir! Viņasprāt, baloži esot it kā bezjēdzīgi putni, no kuriem pilsētnieki grib izvairīties. Bet pilsēta bez baložiem vairs neesot pilsēta. Reiz Ķīnā no dārziem esot patriekti strazdi, un nekas labs nav sanācis. Tāds radījums kā balodis, tāds dzīves pielikums raisa apbrīnu.

„Mūsu ikdienā,“ saka māksliniece, „sastopamas ne tikai filozofiskas lietas. Bet tās var kļūt par tādām. Redzot suni, pa pusei gaismā, pa pusei ēnā, to var nosaukt par Svarīgo Suni, jo suns taču domā, ka ir ļoti svarīgs. Galvenais, kā jūtas tie suņi. Vai suņiem piemīt melanholija? Ir ļoti aizkustinoši suņus vērot, kad tie skumst. Ko suņi domā, ko jūt, kad ir mierīgi, pavisam klusi?“

Ik pa brīdim viņa uzgleznojot kādu cilvēku. Cilvēku vidē, pie jūras, pludmalē. Tādos brīžos liekas, ka dzīve ir pilnasinīga. Kad cilvēki ir pie jūras, jādomā, tur kaut kas notiek. Vai arī nenotiek, un valda tāds miers – bērni ir priecīgi, pieaugušie guļ un ne par ko neuztraucas, it kā atrodas ārpus laika. Arī kādas darbības, sarunas, zvejošanu, visu, kas dzīvs, īsts, nesamākslots viņa gleznojot. Viņai patīkot makšķernieki un zvejnieki, jo tajā, ko viņi dara, varot sataustīt tādu kā dzīves faktūru.

Paildzinātās gaismas atklātās pasaules ikdiena visās tās izpausmēs izstādes gleznās ir tik spilgta un izteiksmīga, ka jūras, lauku un parku ainavās tēlotais šķiet vērots klātienē. Izstādei kopumā šā paildzinājuma efekts piešķir īpašu gaišumu, kas atspoguļojas skatītāju acīs un raisa optimistisku garastāvokļa pacēlumu.

Gandrīz pirms pusotra gadsimta, 1874. gada aprīlī Nadāra fotosalonā Parīzē tika atvērta kāda cita izstāde. Tā bija Parīzes salona – tā laika ievērojamākajā izstādē noraidīto mākslinieku, vēlāk par impresionistiem nodēvēto gleznotāju pirmā izstāde. Kopumā tajā piedalījās 30 mākslinieku, arī viena sieviete – Berta Morizo (Berthe Morisot), kura drīz vien kļuva par vienu no impresionistu lielajām dāmām.

Abām latviešu gleznotājām, kuru darbi tagad aplūkojami Jūrmalas muzejā, slavenās parīzietes veikums ir labi zināms, pieredze un tehnika iepazīta. Arī klasisko glezniecību viņas apguvušas līdz pamatiem.

Anna Laicāne ir beigusi Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolu, bet bakalaura un maģistra grādu mākslā ieguvusi Latvijas Mākslas akadēmijā. Māksliniecei jau bijušas personālizstādes Latvijā, Dānijā un Portugālē, viņa regulāri piedalās grupu izstādēs. Jūrmalas pilsētas muzejā gleznotājas darbi jau bijuši eksponēti konkursizstādē Marīna 2017.

Marta Jurjāne mācījusies Rīgas Mākslas skolā, Latvijas Mākslas akadēmijā ieguvusi maģistra grādu glezniecībā, bet Latvijas Kristīgajā akadēmijā – teoloģijas bakalaura grādu ar specializāciju mākslā. Ar molbertu un krāsu kasti plecos viņa pabijusi Beļģijā, Īrijā un Itālijā. Kopš 2003. gada aktīvi piedalās vietējās un starptautiskās izstādēs un projektos, ir sarīkojusi vairākas personālizstādes.

Pastiprināta interese par gaismu satuvinājusi abas mākslinieces kopīgajā maģistra studiju laikā Latvijas Mākslas akadēmijā pie profesoriem Alekseja Naumova un Kaspara Zariņa.

Savstarpēji papildinoties, tagad viņas, ja tā varētu teikt, kļuvušas par saskanīgu glezniecisku duetu, skates atklāšanā teica muzeja ekspozīciju un izstāžu kuratore Guna Kalnača. Viņa atzinīgi novērtēja mākslinieču lielo profesionālo izaugsmi pēdējos gados un pateicās par gaišumu un optimismu, ko eksponētās gleznas sniedz skatītājam.

Mūsu valsts pastāvēšanas jēgu saskatot skaidrā garīgā pašidentitātē un nacionālajā kultūrā, Latvijas Mākslinieku savienības Jūrmalas nodaļas priekšsēdētājs Andrejs Ģērmanis uzsvēra, cik svarīgi uzturēt augstā līmenī gan izstāžu kultūru, gan akadēmiskās glezniecības tradīcijas. Viņš pateicās autorēm kā par izstādi, tā arī par aktīvo līdzdalību regulāri organizētajās plenēra gleznošanas sesijās Liepājas pusē, Sēlijas novados un citās Latvijas skaistākajās vietās.

Salīdzinājumā ar Bertas Morizo laiku, kad impresionistu pulkā viņa bija vienīgā sieviete, mūsdienās sieviešu gleznotāju, jādomā, ir ne mazāk, varbūt pat vairāk nekā gleznotāju vīriešu. Bet gleznu sižetos, atskaitot pa kādai specifiskai laikmeta parādībai vai priekšmetam, tematiski maz kas ir mainījies.

Annas Laicānes un Martas Jurjānes gleznās vairs nav redzamas auklas ar žāvēšanai izkārtu veļu, mainījies dāmu cepuru fasons, dižciltīgos gulbjus nomainījuši demokrātiskie baloži, parādījušās citas suņu sugas un tos vairs nelutina klēpī. Bet tāpat kā Bertas Morizo tēlotajās ainās, cilvēki strādā laukos, atpūšas pie ūdeņiem, brauc ar airu un buru laivām, bērni rotaļājas, dārzos un parkos zied puķes.

Radošā brīvība abu mākslinieču darbos izpaužas ne mazāk intensīvi kā Bertas Morizo glezniecībā; ikdienas dzīves ainas un tās šķietami vienkāršo lietu sakarības ar patiesu meistarību pasniedzot klasiskās glezniecības labāko tradīciju garā. Nav brīnums, ka izstādē gūtos iespaidus gribas paildzināt tāpat kā paildzināta gaisma redzētajās gleznās.

Pēteris Bormanis
Laikrakstam „Latvietis“

Annas Laicānes un Martas Jurjānes izstādes atklāšana un gleznas Ivara Ķezbera fotogrāfijās aplūkojamas interneta vietnē:

https://www.jurmala.lv/lv/galerija/542-gleznotaju-annas-laicanes-un-martas-jurjanes-izstades-atklasana%20-%20gal=542&img=10#gal=542&img=1



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com