Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Ivars Cinkuss – intervija

Saruna par Austrālijā piedzīvoto

Laikraksts Latvietis Nr. 534, 2019. g. 7. febr.
Līga Puriņa -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Ivars Cinkuss ar Maiju Kovaļevsku (kreisā pusē) un Anitu Andersoni pēc Gaudeamus kora koncerta Sidnejā 2019. gada 12. janvārī. FOTO Ojārs Greste.

Gaudeamus koris pie Sidnejas Latviešu nama; centrā Ivars Cinkuss. FOTO Ojārs Greste.

Ivars Cinkuss ar kori Gaudeamus AL57KD saviesīgā vakarā. FOTO Ojārs Greste.

RTU vīru koris GAUDEAMUS un tā mākslinieciskais vadītājs Ivars Cinkuss no 26. decembra līdz 12. janvārim koncertēja Austrālijas pilsētās Melburnā un Sidnejā, kā arī piedalījās Austrālijas Latviešu 57. Kultūras dienās Adelaidē.

Līga Puriņa: Vai pēc atgriešanās no Austrālijas ir sajūtas, kas joprojām neatstāj?

Ivars Cinkuss: Mums kopā bija pieci koncerti, no kuriem viens kopkora un divi solo koncerti Adelaides Latviešu Kultūras dienās. Viens no diviem solo koncertiem Adelaidē bija vērsts uz austrāliešiem, ne tikai latviešiem, līdz ar to tajā skanēja atšķirīga programma. Tagad gandrīz vairs nevar teikt – koncerts latviešiem, jo visās uzstāšanās reizēs puse no klausītājiem ir latviski nerunājoši, kas ir gan kormūzikas pazinēju otrās puses, gan vienkārši interesenti, kuriem ir saistoša latviešu kultūra. Tāpat koncertos ievērojami ir pārstāvēta lietuviešu sabiedrība. Tas nu ir fakts, šobrīd emigrācijā rīkojot koncertus, vairs nevar domāti tikai par latviešu sabiedrību. Atceros, pirms 16 gadiem, kad Austrālijā viesojos pirmo reizi, koncertus nevajadzēja vadīt divās valodās. Tagad tas jādara, jo ir ļoti liela cilvēku daļa, kas nesaprot un nerunā latviski.

Sajūtās ļoti īpaši un atšķirīgi bija pirmatskaņojumi, jo sevišķi igauņu komponistes Gaļinas Grigorjevas dziesma Lūgšana, kurā saplūda čella skanējums ar vīru kora balsīm. Dziesma ir dziļš skaņdarbs ar emocionālu pārdzīvojumu, tāpēc, ceru, radīsies iespēja to izpildīt arī Latvijā. Lai sagatavotu šo 13 minūšu apjomīgo darbu, mums bija nepieciešama puse no kopējā mēģinājumu laika, jo Lūgšana ir atskaņojums, kas var izdoties un var neizdoties. Ja emociju izdodas uztvert un noturēt, gabals sanāk un, šķiet, mums tas izdevās.

Kopumā programma bija apjomīga, kaut Austrālijas koncerttūrei varējām sākt gatavoties tikai pēc 18. novembra, jo līdz tam Valsts svētku kontekstā piedalījāmies daudzos projektos un pasākumos, līdz ar to liela daļa repertuāra Austrālijai bija jāapgūst mēneša laikā, kas ir īss laika sprīdis jaunu dziesmu apguvei. Protams, programmā tika iekļautas arī daudzas mums labi zināmas dziesmas, kuru atkārtošana neprasīja lielus pūliņus.

LP: Vai koncerti tika veidoti ar īpašu saturisku vēstījumu?

IC: Šīs nebija konceptuālas programmas. Klasiskajās ārvalstu tūrēs svarīgākais ir parādīt kora dažādos varēšanas spektrus un žanru izpausmes. Lai klausītājiem zālē būtu interesanti un viņi negarlaikotos, programmas parasti būvēju, tajās iekļaujot atpazīstamas dziesmas arī tiem klausītājiem, kuri nav latvieši. Tad labi iederas dzirdētas citu nāciju tautasdziesmas. Ievērot šo principu, uzstājoties ārzemēs, vienmēr ir būtiski, un programmas, kuras izpildām ārpus Latvijas, ikreiz veidoju savādāk nekā koncertējot uz vietas.

LP: Kā veidojās mijiedarbība ar klausītāju?

IC: Visi koncerti beidzās ar stāv­ovācijām. Mūsu vīri varēja būt lepni un justies kā superzvaigznes, sevišķi jaunākie, kuriem šī bija pirmā ārvalstu tūre. Latvijā piedzīvot tādu atsaucību ir liels retums. Domāju, ar koncertiem mēs trāpījām desmitniekā, jo enerģijas saplūda. Ne velti koncerti bija izpārdoti. Patīkams pārsteigums bija redzēt smaidošu operdziedātāju Maiju Kovaļevsku klausītāju rindās koncertā Sidnejā.

LP: Jūs minējāt, ka Austrālijā viesojāties pirms 16 gadiem....

IC: ….un šī man bija 11. reize. Pirmoreiz mēs ar Gaudeamus turp devāmies 2002. gadā, arī uz Latviešu Kultūras dienām, kas toreiz notika Sidnejā. Pēc tam sekoja liels klusums līdz pirms sešiem gadiem, kad Adelaidē notika kārtējās Kultūras dienas. Uz tām devos ar folk Trio Šmite, Kārkle, Cinkuss. Līdz tam austrāliešu koru sabiedrību nepazinu. Bet tad nācās apjaust, ka tālajā kontinentā visi diriģenti, izņemot vienu, kas ir profesionālis, ir autodidakti, kuri ir lieliski speciālisti dažādās citās, bieži vien ar mūziku nesaistītās nozarēs. Vērojot šos diriģentus darbībā, aizvien skaidrāk iezīmējās aina, kurā akcentējās grūtības tikt galā ar dažbrīd vienkāršām problēmām darbā ar kori, jo objektīvi tam nav nepieciešamās prasmes – profesionālie instrumenti.

Tā radās ideja par diriģēšanas meistarkursiem. Savukārt vēlāk, sadarbībā ar kultūras dzīves organizētāju Austrālijā Anitu Andersoni, kura tagad ir mana producente, ideja attīstījās līdz Austrālijas Latviešu Cinkusa Skolai jeb ALCS, kurā varēja pieteikties ikviens, kurš to vēlējās. Pēc tā visa maisam gals bija vaļā, un sāku braukt un strādāt uz Austrāliju aizvien biežāk, teorijā un praksē papildinot un pilnveidojot vietējos kordiriģentus. Strādāju arī ar kopkoriem, pildot tādu kā regulāras saites lomu Austrālijas latviešu koriem ar Dziesmu svētku procesiem Latvijā. Mūsu sadarbības vaiņagojums bija Uģa Prauliņa tautas mūzikas cikla Pagānu Gadagrāmata uzvedums Melburnā, kas tika īstenots apvienojot latviešu, lietuviešu un austrāliešu dziedātājus un mūziķus. Uzveduma tapšanā pēc valstiskās piederības Austrālijai ne-savējie bijām tikai mēs trīs – es, Uģis Prauliņš un Uģis Brikmanis, kurš nu jau devies mūžības ceļos.

Tad, lūk, visas šīs aktivitātes ir pamats tikko notikušajam 11. braucienam uz Austrāliju. Var teikt de facto esmu kļuvis par Austrālijas reģionālo virsdiriģentu, jo Austrālijas kopkori palīdzēju sagatavot arī Dziesmu svētkiem.

LP: Vai latvietis Austrālijā atšķiras no latvieša Amerikā?

IC: Atšķiras. Taču vispirms gribu tomēr teikt, ka braucot pa pasauli un strādājot ar klaida latviešiem, esmu pārliecinājies, ka latvietis jebkurā pasaules malā tomēr arī ir un paliek latvietis. Mums visiem piemīt kopīgi tikumi un netikumi. Un ir pilnīgi vienalga, vai latvietis dzīvo Alūksnē vai Brisbanē, latvieša gēns ir spilgts un spēcīgs. Mītnes zeme, protams, rada ietekmi, jo kultūras slānis uzliek zīmogu arī latvietim, neapšaubāmi. Bet viss latviskais saglabājas tik un tā.

Pēdējos sešus gados esmu arī cieši saistīts arī ar Luksemburgu, kur braucu strādāt ar turienes latviešiem, kas strādā dažādās Eiropas Savienības institūcijās. Šos latviešus, savukārt, raksturo ļoti augsts intelekts, jo cilvēki ir ieguvuši tik tiešām labu izglītību, lai strādātu tur, kur viņi strādā. Šī latviešu sabiedrības daļa kontekstā ar pasaules līmeni, ir ļoti augsti attīstīta.

Eiropā ir vēl kāds paradokss. Gudrās un smukās latviešu meitenes ir noprecējušas ārzemniekus, un tagad Luksemburgas korī lielākā daļa puišu ir ārzemnieki, kuri labprāt dzied latviski un klausās latviešu mūziku. Tas gan neattiecas tikai uz Eiropu, arī Melburnā ir vairāki latviskoti austrālieši, kuri dzied latviešu korī un ir sajūsmā par mūsu kultūru. Varbūt tas ir arī tāpēc, ka Austrālijā kultūra ir salīdzinoši zemā līmenī un sabiedrībai tā nav tik nozīmīga, jo dominē sports. Vidējais austrālietis nav eksponēts uz kultūru. Līdz ar to, tie, kuriem kultūras norises ir tīkamas, labprāt pietuvojas latviešu kultūrtelpai, kā piemēram, Melburnas latviešu korī dzied trīs austrālietes, kuras ir profesionālas mūziķes. Meitenes to dara ar sajūsmu, piedalās dziesmu svētkos, un tas ir brīnišķīgi!

LP: Latvietim Amerikā ir grūtāk saglabāt savu latvisko pašapziņu nekā Austrālijā?

IC: Neteiktu gan, jo abos kontinentos latvieši turas kopā. Viņi ir izauguši savā kopienā, un bieži vien lielākai daļai latviešu īstu draugu ārpus vietējās sabiedrības nemaz nav, šiem cilvēkiem viss grozās ap tautiešiem. Tā tas ir, latviešiem latviskā kultūrtelpa, ir nepieciešama un tikai starp savējiem viņi to var uzturēt.

LP: Un joprojām tiek uzturēta?

IC: Austrālijā labi sadzīvo tā dēvētā vecā trimda ar salīdzinoši nesen izbraukušajiem, un tas patiešām ir pozitīvi, jo relatīvi jaunie iebraucēji iesaistās turienes jau stipri sen izveidotajā kultūras dzīvē.

Paaudžu ziņā, jāatzīst – Amerikā – ir izteikta plaisa, kas ir ļoti žēl. Skaidrs, ka vecās trimdas pārstāvji noveco visur pasaulē, bet, ja runājam sadzīviski, Amerikas latviešiem pieder daudzi īpašumi – baznīcas un latviešu nami, kurus jaunieši vienkārši nepārņem, un tas ir ne tikai milzīgs zaudējums, bet arī skumji. Faktiski Amerikā šīs sabiedrības jeb paaudzes savā starpā nesatiekas. Ir, protams, izņēmumi, bet tie ir uz vienas rokas pirkstiem skaitāmi. Turklāt jaunie iebraucēji no Latvijas vairāk mīl draudzēties un saplūst ar krievu sabiedrību, jo šī mentalitāte šķiet pazīstamāka. Līdz ar to vecai sabiedrībai, kura Amerikā ieradās pēckara gados un kas ar savām rokām uzbūvēja visu, kas vien bija iespējams, tagad to visu gandrīz vai nav kam atstāt. Tāpēc šie cilvēki izjūt lielu sentimentu, ja to tā var nosaukt.

Austrālijā ir savādāk. Tur jaunie meklē veco latviešu sabiedrību. Varbūt tas skaidrojams ar milzīgo attālumu starp Latviju un Austrāliju, jo jaunajiem aizbraucot un nokļūstot svešā un tik tālā pasaules malā, saikne ar latviešiem kļūst emocionāli svarīga. Un viņi to meklē un atrod vecākās paaudzes latviešu sabiedrībā.

LP: Ko mēs Latvijā varētu mācīties no Austrālijas latviešiem?

IC: Atvērtību pret citādo. Mēs esam daudz sasaistītāki un noraidošāki pret to, ko nepazīstam. Arī pret svešām kultūrām. Latvijā mani sadusmo ļoti šaurā domāšana, neiecietība, lielā rezervētība. Austrālija tomēr ir multikulturāla zeme.

LP: Cik lielā sastāvā „Gaudeamus“ devās uz Austrāliju?

IC: Uz skatuves dēļiem bijām 36, kas tik tālam braucienam ir labi; turklāt sastāvs starp balsīm bija sabalansēts, līdz ar to varējām kvalitatīvi muzicēt. Patiesībā, par piedzīvoto ir liels gandarījums. Tagad gan jāturpina strādāt mēģinājumos un jācenšas īstenot jaunas ieceres. ■



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com