Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Trimdas bērni un mazbērni Latvijā (39)

Trimdas bērnu bērns – Renāte Guslena

Laikraksts Latvietis Nr. 533, 2019. g. 1. febr.
Astrīda Jansone -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Renātes ģimene ar vīra vecmāmiņu viņas simtajā dzimšanas dienā; viņa ir nedaudz dienu vecāka par Latviju. FOTO no ģimenes arhīva.

Ar Renāti man bija iespēja iepazīties jau pirms kādiem 15 gadiem, kad rakstīju sēriju rakstu par tiem trimdas latviešiem, kas Latvijā atbraukuši jutās te kā mājās. Šodien viņa ir atnākusi pie manis atkal, lai pastāstītu man par to, kas ar viņu un ģimeni ir noticis pēc tam. Toreiz ar nelielām pārmaiņām es biju uzrakstījusi šo informāciju, un tā bija atstāsta formā.

Satikos ar trimdas latviešu sabiedrībā augušu meiteni, kas dzimusi, uzaugusi un izskolojusies Čikāgā, Reinfeldu ģimenē. Abi vecāki viņai bijuši latviešu volejbola komandās laikā, kad visi latviešu sportisti vēl prata labu latviešu valodu un bija aktīvi arī citās latviešu nodarbībās. Tādēļ ir saprotams, ka Renāte arī izauga par latvieti. Tagad viņa jau gandrīz 22 gadus dzīvo un strādā Latvijā. Čikāgā ITT (Illinois Institute of Technology) un universitātē Valencia. Viņa ir izskolojusies ķīmisko inženieru fakultātē ar specialitāti – vides inženieru zinātnē. Vienu gadu viņa pavadījusi kā apmaiņas studente arī Spānijā, pie kam spāņu valodai sākums ir bijis jau skolās. Gads spāņu universitātē palīdzējis apgūt šo valodu daudz pilnīgāk, jo dzīvojusi vietā, kur angliski runā maz un latviski, protams, nemaz. Viņa izgājusi arī iespējamās latviešu skolas – Krišjāņa Barona skolu Čikāgā, Garezera Vasaras Vidusskolu, pie kam vairākas vasaras Garezerā ir arī nostrādājusi kā audzinātāja.

Latvijā Renāte pirmo reizi ciemojās deviņdesmitā gadā kā viena no Dzelmiešu grupas dejotājām, tieši uz Dziesmu svētkiem, kur piedalījās vairāki kori un tautas deju grupas no rietumiem. Tas, liekas, ir bijis sākums viņas mīlestībai uz Latviju, jo pēc studiju beigšanas 1997. gadā Renāte bija izlēmusi vienu gadu padzīvot un pastrādāt Latvijā. Darbu viņa bija dabūjusi vides konsultācijas firmā, kas piederēja Amerikas latviešiem, un sarunājusi, ka gadu Latvijā nostrādās. Renāte pastāsta, ka dzīvot gadu Latvijā ir bijis daudz savādāk nekā atbraukt tikai uz pāris nedēļām. Iepazīšanās ar citiem jauniešiem ir bijusi viegla un vienkārša sakarā ar darbu un volejbolu, ko spēlē arī Renāte tāpat kā viņas vecāki savā jaunībā. Bez tam viņai Latvijā ir arī viņas gada gājuma radi, kas dzīvi Latvijā jau sākumā ir padarījuši interesantu. Viņa vēl ir arī satikusi vairākus bērnības draugus, kuri tai laikā jau dzīvoja Latvijā. Tagad šis viens gads jau ir izvērties gandrīz par vairāk nekā diviem gadu desmitiem, viņa ir apprecējusi Ansi Guslenu, jaunekli no Latvijas, kurš pēc sešiem Amerikā pavadītiem gadiem tomēr ir izvēlējies atgriezties Latvijā. Renāte vēl piemin, ka laulības notikušas Usmas baznīcā – Brīvdabas muzejā, kāzu viesības Jaunpilī, pie tam ar daudz radiem un draugiem kā no Amerikas, tā arī no Latvijas. Viņa ir viens no tiem latviešu jauniešiem, par kuriem es labprāt rakstītu katru dienu.

Ģimene ir iegādājusies savu māju un tagad dzīvo Ikšķilē. Kad māju nopirka, tā nebija daudz vairāk kā grausts, bet tagad tā ir pilnībā izremontēta, un vienas puķu dobītes vietā, tagad viss ir sakopts un atjaunots, un arī ģimene ir pieaugusi no viena līdz trim bērniem. Sākumā Renātei traucēja tas, ka uz ielas un veikalos dzirdēja par daudz krievu valodu. Bet, paldies Dievam, personīgā dzīvē mājās un starp radiem un draugiem runāšana notika tikai latviešu valodā. Darbā tas, ja nebija latviešu, tad gan tikai angļu valodā. Pēc tik daudz gadiem tas vairs nav tik uzkrītoši.

Bet tagad, 13 gadus vēlāk, Renāte pie manis ir atkal un pati pastāstīs par to, kas ar ģimeni pa šo laiku ir noticis. Nu viņa man stāsta:

„Pirmā – meitiņa Lita piedzima 2005. gadā, tad 2006. gadā piedzima brālis Reinis, bet mazākais – Pēteris piedzima 2009. gadā. Tas ir liels, bet mīļš un ļoti labsirdīgs palaidnītis. Sākumā mēs bijām plānojuši ģimeni ar 5 bērniem, bet tagad vīrs smejas, ka pēc otrā piedzima Pēterītis, un ar esošo bērnu skaitu pietiek. Kad Pēterītis bija kādus astoņus, deviņus mēnešus vecs, mēs nopirkām labradora kucentiņu, un viņš uzauga kopā ar to. Tāpēc viņam ir cita izpratne par dzīvi. Māsa ar brāli jau bija mazliet vecāki, un viņu savās rotaļās neiekļāva, bet mazais Pēterītis uzauga kopā ar savu kucēnu, tādēļ savā pirmajā gadā ir ēdis bezgala daudz suņu barības.

Firmā Exigen nostrādāju 14 gadus, tad ar kādreiz pazīstamo basketbolistu Igoru Miglinieku divatā Ikšķilē uzsākām basketbola skolu. Viņš dzīvo Ikšķilē, un viņa sieva ir mana vīra kādreizējā bērnības draudzene, un kopš es pati daudz esmu nodarbojusies ar sportu, viņš mani uzaicināja sporta skolu uzsākt kopā. Tur es strādāju par skolas direktori kādus 5 gadus. Skola saucās Igora Miglinieka sporta skola. Tur pārsvarā bija basketbola nodarbības, vēlāk nedaudz volejbols un vieglatlētika. Šeit sporta sistēma ir nedaudz savādāka nekā Amerikā. Tas man bija ļoti interesants laika periods, jo mums sporta skoliņas bija gan Ikšķilē, gan Salaspilī, un pa reizei pie mums skolojās ap 300 bērnu. Interesanti bija sadarboties arī ar pašvaldībām, kas mums deva finansējumu; mēs organizējām dažādus turnīrus un braukājām gan uz Krieviju, gan Igauniju, Lietuvu, Ukrainu un citur. Šīs valstis tad nereti arī viesojās pie mums. Tas man tiešām bija interesants un labs laiks, jo, kamēr bērni bija maziņi, es to visu varēju darīt no mājām un pati pieskatīt bērnus.

Ar mājas remontēšanu mums negāja tik ātri, kā bijām vēlējušies. Reinis piedzima trīs nedēļas pirms paredzētā laika, un, kad mēs viņu pārvedām mājās, otrais stāvs vēl nebija gatavs, celtnieki vēl griestos taisīja vajadzīgos caurumus, un viņam savas istabiņas nebija.

Tagad, ejot atpakaļ pie manām darba vietām. Pēc pieciem gadiem sporta skolā man gadījās parunāties ar bijušajiem kolēģiem no firmas Exigen. Viņi bija nodibinājuši firmu Evolution Gaming. Tā ir firma, kas izstrādā visādas interesantas un dažkārt komiskas kazino spēles. Daudzi pasaules kazino pērk mūsu spēļu risinājumus un piedāvā saviem klientiem. Tas arī ir viens IT uzņēmums. Mums Rīgā ir arī divas tādas fiziskas studijas. Tur ir uzklāti tie galdi, piemēram Black Jack galds ir uztaisīts, meitenes skaistās kleitās, kā ikvienā īstā kazino, stāv pie galdiem un dala tās kārtis. Spēlētājs var būt jebkur, viņš var sēdēt jebkur. Viņš var būt Indijā, viņš var sēdēt Austrālijā, Lielbritānijā vai Ķīnā, vienalga – Āfrikā vai kur, viņš vienkārši pieslēdzas un spēlē to spēli, un pie viena galda var spēlēt nezin cik spēlētāju. Mēs viņus vienkārši neredzam. Mums ir tikai datoru programma, kas mums pasaka, ko viņš grib. Spēlētājiem ir segvārdi, un mēs nekad nezinām, kas un kur viņi ir. Pastāv vesela pasaule, kas to dara izklaides pēc, un tie nav nabadzīgi cilvēki, tie ir cilvēki, kuriem ir pietiekami liels budžets, ko viņi veltī savai izklaidei. Ja man ir patīkamāk nopirkt kādu koncerta vai teātra biļeti, tad viņam ir svarīgāk kādu laiku nodoties šādai izklaidei. Saprotams, ka tur apakšā ir matemātika un vinnēt kaut ko ievērojamu ir ļoti maz iespēju. Šajā darbā es jau esmu trīs gadus, un mans amats tur ir iekšējā IT departamenta vadība. Tas ir departaments, kas izstrādā tās spēles, un mani pienākumi ir vairāk administratīvi. Angliski mana pozīcija būtu Head of IT Business Operations, un tur strādā daudz manu bijušo darba kolēģu.

Manam vīram Ansim vēl arvien ir pašam savs uzņēmums, kas sadarbojas ar to firmu, pie kā Ansis savu laiku strādāja Amerikā. Viņi zīmē kartes un ģeoloģiskos urbumus. Viņiem no Amerikas atsūta datus, kas izpētīti no vietām, kur jābūvē kāda jauna ēka. Viņi tad izpētī atsūtītos datus, tad uzzīmē kartēs, kāds tur ir stāvoklis ar gruntsūdeņu līmeņiem, piesārņojumiem vai kas ir zemes urbumos un citu, kas jaunās ēkas būvētājiem ir jāzina. Viņa klienti ir amerikāņi. Amerikā katram štatam ir katru gadu jātaisa atskaites, un darba Anša firmai netrūkst.

Lita pašlaik ir 8. klasē, viņai februārī būs 14 gadu; viņa ir ļoti gara un spēlē basketbolu. Reinis ir 6. klasē un Pēterītis – trešajā, kur viņš arī tagad vēl dara palaidnības. Skolotāji gan saka, viņš ir ļoti, ļoti labsirdīgs un mīļš, viņu glābt nekad neesot grūti. Viņš prot mīļi izlūgties, lai viņam piedod. Tagad diezgan bieži vēl visa ģimene braucam uz Ameriku apciemot vecmāmiņu. Mans tētis nomira jau tad, kad man bija tikai 13 gadu, bet viņam tikai 55. Mammai tagad ir 79 gadi, un viņa pie mums atbrauc šad un tad. Pagājušo gadu mēs bijām pie viņas Amerikā uz vizīti divu mēnešu garumā. Bērniem tas ļoti patika.

Latvijā pēc Reiņa piedzimšanas es izdomāju, ka man vēl jāpapildina mana izglītība un es iestājos Riga Business School, kas ir daļa no Rīgas tehnikās Universitātes (RTU), un ir viena no labākajām universitātēm Latvijā. Tur es mācījos diezgan ilgi, jo man bija ne tikai pa laikam darbs, bet mājās trīs bērni. To es pabeidzu 2013. gadā ar ļoti labām sekmēm un maģistra grādu biznesa vadībā. Tas man ir ļoti daudz palīdzējis manās tālākajās darba gaitās.

Latvijā mums patīk ne tikai daba un tas, ka viss te ir tik pieejams. Te ir skaistas upes, ezeri un viegli pieejami meži un jūra. Te viegli pieejama ir arī kultūras dzīve, un tā nav dārga, salīdzinot ar cenām pasaulē. Nereti aizejam uz teātri vai kādu koncertu, jo man ļoti patīk simfoniskā mūzika. Bērniem te ir viegli pieejami visādi sporta un citādu nodarbību pulciņi. Arī es pati vēl arvien nodarbojos ar volejbolu, kā mani vecāki savā jaunībā. Latvijā apstākļi arī citādi ir stipri vien uzlabojušies, kopš laika, kad es te pārcēlos.“

Ar to viņa ir gatava no manis atvadīties, un man arī liekas, ka šoreiz man rakstam pietiek. Savā telefonā viņa man parāda bildi ar fotogrāfiju no visas ģimenes, kur tiek svētīta viņas vīra Anša vecmāmiņas simtā dzimšanas diena. Vecmāmiņa saka, ka viņa ir nedaudz dienu pat vecāka par Latviju, un ir lepna, ka varējusi svētīt savu simto gadu kopā ar Latviju. Fotogrāfiju Renāte man sola atsūtīt pa e-pastu. Ja es viņu sagaidīju ar uzrunu Jūs, tad atvados jau ar Tu, jo man viņa liekas tik mīļa un tuva, it kā varētu būt manis pašas meita. Viņa man patīk ļoti, un es priecājos, ka viņa ir viens no tiem trimdas bērnu bērniem, ar ko man ir bijusi izdevība iepazīties. Bez tam vēl viņa Latvijai audzina trīs burvīgus bērniņus. Tādi trimdas bērnu bērni mums Latvijā noderētu diezgan daudz.

Astrīda
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com