Redakcijā

Sveicināti, lasītāji!

Latvijas simtgades atzīmēšana turpinās arī šogad. Ja atzīmējam tikai to Latvijas republiku, kuru proklamēja 1918. gada 18. novembrī, tad tomēr vajadzētu atcerēties, ka pastāvēja arī cita Latvijas republika.

Latvijas Padomju valdība ar Pēteri Stučku (dzejnieka Raiņa māsas vīru) priekšgalā 17. decembrī izsludināja manifestu par Latvijas Padomju republikas dibināšanu. Šī valdība ieradās Latvijas teritorijā, Valkā, 21. decembrī un jau 1918. gada 22. decembrī Krievijas Padomju valdība atzina Latvijas Padomju Republikas neatkarību.

Jāatceras, ka 1918. gada beigās Latvijas teritoriju okupēja Vācijas karaspēks, un boļševiku spēki faktiski atbrīvoja Latviju no okupantiem.

Oskars Kalpaks ar saviem spēkiem atstāja Rīgu 1919. gada 3. janvārī. Tai pašā dienā notika sacelšanās Rīgā, ieskaitot kaujas pret landesvēru un Dzelzsbrigādi. Nākamajā dienā Rīgā ieradās Stučkas valdība.

Padomju Latvijas divīzijā iestājas ap 5000 brīvprātīgo, un tika iesaukti vēl ap 25 000. Sarkanā armija turpināja uzbrukumus Kurzemes virzienā, bet beigās netika galā ar igauņiem otrā frontē. Tieši pirms 100 gadiem – 2019. gada 1. februārī – igauņi atņēma Valku no 1. Padomju Latvijas divīzijas.

Sākumā tauta atbalstīja jauno Latvijas Padomju valdību, jo tā faktiski aizdzina seno ienaidnieku. Bet boļševiku filozofija balstījās uz teroru, un Latvijas civiliedzīvotāji netika saudzēti – tuvu pie 5000 nošāva.

Kas tad notika ar pašiem Padomju Latvijas valdības locekļiem? Pēteris Stučka mira Maskavā 1932. gadā, Fricis Roziņš mira ar plaušu karsoni 1919. gadā un Kārlis Pētersons mira no tuberkulozes 1926. gadā. Toties Staļina Lielajā terorā 1938. gadā nošāva Jūliju Daniševski, Rūdolfu Endrupu un Eduardu Zandreiteru, bet 1939. gadā nošāva Jāni Lencmani. Ieslodzījumā Padomju Savienībā miruši Oto Kārkliņš (1942. gadā) un Dāvids Beika (1946. gadā), bet Jānim Šilfam 1921. gadā izpildīja Latvijas lauka karatiesas piespriesto nāves sodu.

Asiņaini rīkojās un asiņaini aizgāja no šīs saules – gan valdība, gan pati Padomju Latvija.

GN
2019. g. 1. feb.