Lasītājas vēstule

Palielināt / Enlarge

Atvadoties no Adelaides 7.01.2019. – publiciste Biruta Eglīte ar meitu Aiju Spridzāni. FOTO Skaidrīte Aguļēviča.

Palielināt / Enlarge

Pēdējā dienā Adelaidē 8.01.2019. No kreisās: Publiciste Biruta Eglīte, Dienvidaustrālijas Latviešu Organizāciju Apvienības priekšsēde Skaidrīte Aguleviča un inteliģentākais suns pasaulē Grāfs Skaidrītes mājas pagalmā. FOTO Aija Spridzāne.

Pie mums skaisti snieg. Pūkains baltums izgreznojis dārzu, māju un visu apkārtni – aiz katra loga īsta Ziemassvētku kartiņa. Nu jau šķiet pavisam nereāli, ka tikai nupat priecājāmies par vasaras sauli un + 30 C tālajā Melburnā.

Aizvadītais mēnesis bija tik bagāts ar spilgtiem un neaizmirstamiem pārdzīvojumiem, ka nespēju ar tiem nepadalīties plašākā lokā gan Latvijā, gan Austrālijā.

Uz kontinentu zemeslodes otrā malā devāmies abas ar meitu, valodu zinātāju, lai savām acīm redzētu Austrālijas Latviešu 57. Kultūras dienas Adelaidē, iepazītos ar tās puses tautiešu sabiedrību, apstiprinātu vai lauztu dažus Latvijā pastāvošos mītus par to un rastu jaunas, vērtīgas idejas, ko vērts pārvest mājās.

Sākām ar Adelaidi, dārzu un savrupnamu pilsētu, kur savas mājas durvis mums atvēra Skaidrīte Aguleviča, Dienvidaustrālijas Latviešu Organizāciju Apvienības priekšsēde. Iepriekš bijām redzējušās Rīgā, kur vēroju, cik mērķtiecīgi un noteikti Skaidrīte dažādās iestādēs aizstāv Austrālijas latviešu intereses. Nu pārliecinājos par viņas īsti latvisko pamatīgumu, nesavtību, godaprātu un izdomu visās lietās un vietās, kur viņa kam ķeras klāt, arī ik nedēļu vadot Adelaides latviešu radio stundu. Mūsu dienas izrādījās tik piepildītas un krāsainas, kādas tās noteikti nebūtu bez Skaidrītes organizatores talanta un apsviedības.

Dažas pārdomas par 57. Kultūras dienām, kas mūs patiesi pārsteidza ar vērienu un labo līmeni. Dzirdējām dažādus viedokļus par dalībnieku skaitu no Austrālijas un Latvijas, par esošo un vēlamo kolektīvu proporciju un vietu programmā. Manuprāt, Rīcības komiteja (priekšsēdis Rūdis Dancis) bija spoži un ar labu izjūtu nostrādājusi visos šajos it kā problemātiskajos punktos. Ir ļoti svarīgi, lai satiktos, kopā koncertētu un aizvien labāk saprastos dziedātāji, dejotāji, teātra spēlētāji un skatītāji no jebkuras vietas pasaulē, jo visi esam latvieši, un mums ir daudz vairāk kopīgu vērtību nekā atšķirīgā.

Dziļi saviļņotas un brīžiem līdz asarām aizkustinātas bijām visos koncertos, kuros paguvām būt klāt, starpbrīžos parunājoties un pamazām iepazīstoties ar vietējiem latviešiem, lai vēlāk tiktos atkal jau nopietnākās sarunās.

Liels paldies Daugavas Vanadžu Adelaides nodaļas priekšniecei Ilgai Vēverei par atsaucību un rūpēm, organizējot manu tikšanos ar grāmatu lasītājiem. Sanāca sirsnīgi un ieinteresēti, bija žēl un grūti šķirties. Tiklīdz pieminēju kādus konkrētus cilvēkus Latvijā, tā, izrādās, tos pazīst vēl kāds no publikas. Kopīgu paziņu un draugu gūzma atvēra sirdis, un mēs jau jutāmies vismaz kā dvēseles radinieki, kuriem daudz pārrunājama.

Vienreizīga izvērtās iepazīšanās ar Genovefu Janmeiju, kurai (pilnīgi neticami!) ir 97 gadi. Viņa ir tik moža un darbīga, ka var tikai apbrīnot, joprojām ar sidrabainu balsi un laba dzejas zinātāja. Pēc dažām dienām mēs ar Geņu un viņas draudzeni Birutu Brūnu tikāmies vēlreiz Geņas dzīvoklītī. Viņa mums uzticēja ne vien savu, bet arī māmuļas dzīvesstāstu. Tev jāatbrauc uz manu simto dzimšanas dienu, viņa teica, ielūdzu! Un mēs baudījām saimnieces cepto, bezgala gardo ābolu plātsmaizi. Bet Biruta, iespējams, ir Aspazijas radiniece. Pēc radu rakstiem tā sanākot.

Īpašas stundas vadījām pie Dzidras Svārupes. Viņas stāstītais sāp joprojām un noteikti ir saglabājams, tāpat kā citu Austrālijas latviešu dzīvesstāsti.

Vēl ir Ziemassvētku kafija pie Guntas un Arnolda Rudzīšiem, pankūku rīts kopā ar Intu un Juri Skābēm, īsta elegances paraugstunda Astras un Imanta Kronīšu mājā, zvaigžņu pārpilns vakars kopā ar Ilzi Radziņu.

Latvijas goda konsuls Austrālijā Valdis Tomanis mūsu tikšanās reizē pastāstīja, ka Austrālijā pēc kara iebraukuši ap 25 000 latviešu. Interesanti, ka arī tagad to cilvēku skaits, kuri sevi uzskata par latviešiem, nav mazāks. Tomaņa kungam netrūkst ideju un prasmes rīkoties, lai stiprinātu un attīstītu viņu saikni ar Latviju.

Taču pārliecinošākais apstiprinājums Austrālijas latviešu kopienas perspektīvai ir Annas Ziedares Vasaras vidusskola Dzintaros, kurā šogad mācījās vairāk nekā 60 jauniešu. Bijām liecinieces viņu intensīvajai darba dienai, kad lekcijas mijās ar dažādām nodarbībām, dejām un dziedāšanu. Strādāt ar jauniešiem uzaicināti vislabākie gan vietējie skolotāji un amatu meistari, gan speciālisti no Latvijas. Piemēram, dziedāšanu šogad mācīja Latvijā ļoti mīlētais un cienītais diriģents Gints Ceplenieks.

Kad pārlidojām uz Melburnu, mūs laipni savā mājā uzņēma Valda un Roberts Jefimovi. Valda ir dzirkstoša kā šampānietis, vienmēr neizsīkstošas enerģijas pārpilna, kas no jauna uzlādēja arī mūs. Roberts ir makšķernieks, kas zina, ka zivīm ir trīs izmēri: mazas, vidējas un tās, kas aizpeldēja. Bet abi kopā un vēl Valdas brālis Juris svin dzīvi kā svētkus, nepievērš uzmanību sīkumiem, nekad nezaudē humora izjūtu un pareizos orientierus. Pateicoties Valdai, dažu dienu laikā redzējām apbrīnojami daudz.

Sevišķu dienu aizvadījām Latviešu ciemā, kur ar tik ierobežotu laika sprīdi bija par maz. Lai gan ciema darbiniece Ingrīda Biezaite ļoti centās mums visu izrādīt un izstāstīt, palika daudz neuzdotu jautājumu un nesaņemtu atbilžu. Arī iepazīties paguvām vien ar dažiem ciema iemītniekiem. Mūsu visdziļākā pateicība Viktoram Bendrupam, Annai Švalbei un Mārim Krustam par uzticēšanos! Nešaubos, ka mums vēl būs saziņa un, kas zina, arī vēl kāda tikšanās. Kaut uz Latvijas pansionātiem varētu aizvest vismaz daļiņu no tās uzmanības un mīlestības, ko ikdienā ieelpo Latviešu ciema iedzīvotāji Melburnā!

Visaizkustinošākais šajā ceļojumā – bērzi pie latviešu mājām kā vēsts tautiešiem: arī es esmu latvietis.

Visvērtīgākais – jauniegūtie draugi, kurus negribas zaudēt.

Latvijas telpa mūsu acīs palielinājusies, attālumi samazinājušies. Vērtību skala nostiprinājusies. Ir arī ideju gūzma, kura vispirms galvā rūpīgi jāsakārto. Un tad jāstrādā – mūsu Latvijas otrajai simtgadei.

Biruta Eglīte, publiciste
2019. gada 15. janvārī
Laikrakstam „Latvietis“