Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

Diez vai šo rakstu par Ilmāra Blumberga zīmējumu izstādi Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas tornī es uzrakstītu, ja nebūtu kāds notikums. Katru mēnesi Jelgavā izdod apkopojošu reklāmas lapu par kultūras un sporta notikumiem bijušajā Kurzemes un Zemgales hercogistes galvaspilsētā Mītavā. To no tipogrāfijas atved iepriekšējā mēneša pēdējās nedēļās.

Kad šoreiz to saņēmu un atvēru vidējo lapu, kur parasti izklāstītas dažādās norises Jelgavas reģionālajā tūrisma centrā, tostarp izstādes, man aizcirtās elpa – tornī tikšot atklāta I. Blumbergas gleznu izstāde „Venēcijas motīvi“. Lielākajai daļai skatītāju, ja darbs ir piekarams pie sienas vai iestiklots, neraugoties uz tehniku – vai eļļas glezna, pastelis, akvarelis vai pat grafika, – tad tā ir glezna. Taču nez kādēļ ir parādījusies man nezināma autore I. Blumberga?

Šo reklāmas lapu gatavo gadus 20 vecs jauneklis, kurš, kā pārliecinājos, nav pat dzirdējis Ilmāra Blumberga vārdu. Bet viņš taču it kā pretendē uz kultūras pazinēja statusu. Pie tam viņš pat piedalās pilsētas kultūras norišu veidošanā!

Ak, nav dzirdējis? Kā tad tā? Nav redzējis nevienu Ilmāra Blumberga ilustrētu grāmatu, plakātu? Labi, opera ne katru pievelk. Vai patiesi neiet arī uz izstādēm? Tiesa gan, pirms pārcelšanās uz Jelgavu, viņš dzīvojis tālāk no Rīgas, kur ne katra atbalss par kultūras notikumiem galvaspilsētā sasniedz tās iedzīvotājus.

Tā mēģinu domās viņu attaisnot, taču tad aptveru, ka 11. februārī apritēs tikai trīs gadi, kopš šī izcilā mākslinieka nāves, kuru ne viens vien nodēvē pat par ģēniju. Tātad, kā secinu, laiks ir nežēlīgs, kurš sēj ļaudīs aizmirstību, neatkarīgi no tā, cik ievērojams un nozīmīgs tas bijis. Gan laika skreja, gan popkultūras uzvaras gājiens aizslauka pagājušo dienu vērtības. Tas nozīmē, ka tiem, kuriem aizgājējs kaut ko nozīmējis, ir jāatgādina jaunajiem par mūsu dižajiem. Šī iemesla dēļ vien jāapsveic, ka Ilmāra Blumberga dēls ir radījis Blumberga fondu, kura uzdevums ir arī ar izstādēm atkal un atkal skatītājiem atgādināt pat šo mākslinieku. Savukārt man, kurš ir saticis viņu un apbrīnojis viņa talantu un milzīgo ieguldījumu Latvijas kultūrā, ir jāraksta, kad vien ir iespējams.

Un nu par Jelgavas izstādi, kas te apmeklējama no 11. janvāra līdz 28. februārim.

Vispirms atgādināšu zināmo. 2004. gadā pēc kuratora Andra Brinkmaņa uzaicinājuma Ilmārs Blumbergs sarīkoja personālizstādi Lūgšana par redzēšanu Venēcijā, San Ludoviko baznīcā. Tā laikā māksliniekam bija iespēja vairāk kā mēnesi dzīvot vietējā ģimenē netālu no Lielā kanāla un katru mīļu brīdi, kad vien bija brīvs un spēks, varēja zīmēt, fotografēt un aprakstīt redzēto, piedzīvoto un pārdomāto.

Atgriezies Latvijā, viņš uz lieta papīra zīmēja iegūtos iespaidus, kas sakrājās daudzos desmitos. Daļa zīmējumu ar Māra Bensona finansiālu atbalstu tika iekļauta Venēcijas grāmatā, kas 500 eksemplāros izdota 2006. gadā. Tajā netika iekļauti visi zīmējumi. Savuties 2017. gadā Karla fon Stricka villā Blumberga fonds parādīja krietni plašāku zīmējumu klāstu izstādē Paliks tikai lidojuma izjūta, arī tos, kas nebija iepriekš rādīti publikai.

No plašā zīmējuma klāsta Jelgavā skatāmi tikai 29 zīmējumi, taču tie ļoti uzskatāmi atklāj Ilmāra Blumberga Venēcijas zīmējumu specifiku. Mākslinieks netiecas reāli un punktīgi atainot šīs Itālijas pilsētas dzīvi uz ūdeņiem. Jā gan, viņu pievelk Venēcijas krāšņās arhitektūras silueti, kas stāsta par tās kultūras vēsturi un bijušiem laikiem, taču tie parādās tikai kā lieliskas detaļas, kā atgādinājumi par vietu, kā mājieni atsevišķos autora iespaidu attēlojumos. Viss uzsvars ir likts uz viņa, Ilmāra Blumberga, personīgajiem iespaidiem un pārdzīvojumiem, jūtu un asociāciju uzjundījumiem.

Tās lielāko tiesu ir melnbaltas vizualizācijas. Mākslinieks ir līniju un laukumu, bet vēl jo vairāk telpas meistars. Būdams scenogrāfs, Ilmārs Blumbergs darbojas ar telpu. Nekas nenotiek tukšumā. Taču tā nav arī noteikta telpa ar dziļumu, augstumu, priekšplānu, fonu. Telpa viņa variantā top par savdabīgu kosmosu, kurā darbojas gan konkrētais, precīzais, gan simboli, nosacītas figūras un lietas. Meistars to panāk visvisādos veidos, – te uzvelkot īsāku vai garāku līniju, gan taisnu, gan skriceļainu, te grafītu ieberzējot lapas virsmā ar pirkstu vai plaukstu. Reižu reizēm mākslinieks tēlo miglas ieskauto Venēciju, kurā peld tušas ievilktas simboliskas gondolas ar gondoljeriem. Citkārt no lapas tikko manāmi izdalās pelēka gaisa plūsma, kas staro no lapas apakšā iezīmētām divām kailām pēdām un kas stāsta par dievlūdzēju, kurš padevībā nometies ceļos pie svētbildes vai dziļā jo dziļā meditācijā. Tāpat savu saturisko, garīgo un emocionālo niansi pauž arī papīra tonis; uz kā iemūžināts zīmējums – balts, pelēcīgs vai dzeltenīgs.

Bieži zīmējumā parādās melni vai sarkani zīmoglakas kumpšķi, kuros iespiesti autora iniciāļi IB, Venēcijas spārnotās lauvas vai mūžīgā laika rata zīme, it kā apstiprinot, ka darbs ir pabeigts un nododams skatītājiem kā vēstījums.

Tiesa gan, Ilmāra Blumberga darbi pieprasa uzmanību, iedziļināšanos, garīgu piepūli, jāņem palīgā dzīves pieredze, jāatraisa un jāļauj asociācijām kā vaļā palaistam zirgam dzīties pakaļ personīgajām izjūtām, domām, secinājumiem, lai atvērtos ikviena zīmējuma dziļākais saturs. Diemžēl mūsu steidzīgajā un paviršajā laikmetā ne katrs spēj koncentrēties, lai izzinātu autora slēpto vēstījumu. Paldies Dievam, mākslinieku joprojām atceras un labprāt iedziļinās viņa darbos, par ko liecina arīdzan izstāde Jelgavā, kas ir kupli apmeklēta.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“