„Gaudeamus“ dziesmas gardumi

Palielināt / Enlarge

Vīru koris „Gaudeamus“. Diriģents Ivars Cinkuss (ar bungām). FOTO Gunta Kazaka.

Palielināt / Enlarge

Jānis Laurs. FOTO Gunta Kazaka.

Siltajā vasaras, 2. janvāra, vakarā plkst. 19.00 Adelaides Sv. Jāņa pilsētas baznīcā sapulcējās ļaudis baudīt vīra kora no Latvijas – Gaudeamus programmu plašākai publikai.

Vakaru ievadīja mūsu tautas mūzikas tēva Jāzepa Vītola Mana tēvija ar svinīgu izpildījumu. Ērika Ešenvalda Brīvība ar Andreja Eglīša tekstu izskanēja ar izstrādātām frāzēm, kas vijīgi plūda baznīcas labajā akustikā. Gan ar laikmetīgiem akordiem dziesma ieturēja tradicionālu struktūru, un diriģents izveidoja dziesmas gaisotni dinamikā.

Sekoja Emīla Dārziņa 1898. gada komponētā Pie tēvu zemes, kur vīru balsis parādīja savu spēku, dziedot par tautas cīņu pašnoteikšanos, saņemot lielus aplausus. Mārtiņa Brauna Sapnis pa Rīgu, Sandras Birzes klavieru pavadījumā, reizēm izveidoja melanholisku sajūtu, jo koristu balsis maigā izpildījumā iekrāsoja atmosfēras foto bildi. Kontrasts bija akordi plašā fanfaras stilā. Šis kreatīvais skaņdarbs ir saņēmis gan Kultūras Ministrijas balvu, gan arī pasaules skatēs, Amerikas pilsoņa Graivmaijera (Gravemayer) apbalvojumu, par kreatīvo skaistumu. Tas āķis dziesmai ir līdzsvars starp abām izjūtām, un to koris saliedēja un paveica ar burvīgu balansu.

Lai koristi un diriģents mazliet ievilktu elpu, iestarpinājums klausītājiem bija mūzikas barība, kur čellists, adelaidietis Jānis Laurs ar melburnieti Sandru Birzi pie klavierēm atskaņoja P. Čaikovska Noktirni op.19, No.4. Varēja izjust instrumentu sadarbību, kur Steinway flīģelis sarunājās ar čellu.

Komponista Andreja Selicka garīgā dziesma Dievmāte ar gludām akordu maiņām un kāpinājumu koristu izpildījumā mierināja dvēseli. Igauņu komponistes Gaļinas Grigorjevas dziesma Moļitva (Lūgšana) radīja skaņas un atskaņas, visas izstrādātas ar izjūtu, kas kopsummā sniedza emocionālu pārdzīvojumu. Kopā ar čellu un klavieru pavadījumu dziesma uzrunāja klausītājus, veidojot skaņu ainavas. Dažās vietās likās, ka redzu klosteri, kurā priesteri staigā divrindu formācijā savos melnajos talāros, dziedot meditācijas mantru. Baznīcas vitrāžu logos dienas gaisma lēnām sāka zust, un pēdējie saules stari palūrēja, puskrēslā paaugstinot izjūtu. Es tā aizrāvos kora izpildījumā, ka gribēju to momentu iekapsulēt mūžībā. Lielais aplausu vilnis rādīja, ka nebiju vienīgā ar šīm domām.

1976. gadā Pēteris Plakidis, pazīstams ar laikmetīgām kompozīcijām, izveidoja Divas variācijas čellam – Arco un Senza arco. To ar izjūtu atskaņoja Jānis Laurs, un izcilo izpildījumu apstiprināja aplausi un sajūsmas izsaucieni publikā.

Gaudeamus vīru koris turpināja programmu ar skotu tautas dziesmu Loch Lomond, ko aranžējis Džonatons Kviks (Jonathan Quick). Dziesma stāsta par ezeru un mīlestību. Diriģents dziesmas ievadā minēja, ka tā ir viena zeme, kur koris vēl nav uzstājies. Skaistajam aranžējumam koris uzbūvēja struktūru, izskanēja diriģenta skaidrais baritona solo, un ilgas varēja izjust. Domāju, ka tās nebija tikai dziesmai, bet arī koristos pašos. Forte vietās koristi efektīgi piepildīja telpu, un pēc sīki izstrādātām beigām lielie aplausi un izsaucieni izteica publikas domas.

Sekoja Tumša nakte, zaļa zāle Romualda Jermaka aranžējumā, kur izcēlās saistošais un mērenais legato. Izpildījums pieklauvēja emocijām, un asaras nebija tālu. Gan programmā tas nebija drukāts, bet kā bonusu dzirdējām Strauja, strauja upe tecēj'. Vīgneru Ernesta apdarē tā izskanēja raiti un tekoši.

Jura Vaivoda kāzu dziesma Apkal manu kumeliņu; pavadījumu veica – Sandra Birze pie klavierēm, Roberts Birze ar dūdām un Ivars Cinkuss ar bungām. Instrumentu kopība ar koristiem deva dziesmai ritma jautrību, kas kopā ar efektīgu vilcēju spīdēja vakara rietā.

Programma turpinājās ar divām dziesmām no Uģa Prauliņa Pagānu gadagrāmatas, ko uzveda arī 2016. gadā Melburnas Kultūras dienās. No vasaras cikla dzirdējām Man jāsteidzas un no rudens cikla – Saucējs sauc. Šoreiz diriģents sēdās pie flīģeļa, Sandra pūta stabulīti, Robertam rokās dūdas un soprānu soliste bija Maija Dārziņa no Melburnas, kas dzied Melburnas latviešu vidusskolas un arī austrāliešu skolas koros.

Dziesmām bija spēcīga skaņa, un kopā ar teksta noteiktību, Roberta skanīgo dūdu solo, soprāna tīro balsi, ar stabules un flīģeļu pavadījumu, dziesmas dzīvoja. Jūtamajās ritmu maiņās, tautas tēmas ar burvīgo starpspēli starp instrumentālistiem un koristiem nopelnīja lielus aplausus.

Programma noslēdzās ar četriem fragmentiem no Latvijas mesas „Daugava“ ar Raiņa vārdiem, ko koris pēdējo reizi Latvijā atskaņoja 18. novembrī Rīgas Sv. Pētera baznīcā.

Visas četras daļas – Sasaukšanās, Dusmu dziesma, Daugavmāte un Saule, Pērkons, Daugava izcēlās ar savu raksturu, īpaši Dusmu dziesma, kurā izmantoti disonante akordi. Dziesmā Saule, Pērkons, Daugava koris noturēja līdzenu, mierīgu dinamiku kopā ar vārdu saistību, ko bieži ir grūti noturēt. Gaudeamus koris to pasniedza ar izsmalcinātām frāzēm un kopā ar dinamikas pieaugumiem, kur solistu Maijas Dārziņas un Jāņa Ungura (korists) balsis ar izjūtu iekļāvās plūstošā tekstā, klausītājiem sagādājot mūzikas dāvanu.

Vakars bija iestājies, baznīcas ugunis spīdēja spožāk par āra gaismu, un koris ar solistu skaņām pacēla baznīcas jumtu ar spēku un izjūtu. Man skrēja šermuļi, un publika atsaucās ne tik ar lieliem nenorimstošiem aplausiem, bet stāvēja kājās, kamēr tika pie piedevām. Vakars noslēdzās ar Mūžu mūžos būs dziesma.

Koncerta bagāti klātais mūzikas galds bija izgreznots ar dziesmas gardumiem, kur godalgotais diriģents Ivars Cinkuss ar godalgoto Gaudeamus kori kā viens vesels mūs iepriecināja ne tikai ar emocionālo ieguldījumu, bet ar spožo dikciju, dziesmu garu, izciliem atskaņojumiem un prieku. Jutos muzikāli un tautiski palutināta ar izcilo vakara programmu.

Marija Perejma
Laikrakstam „Latvietis“