Es arī biju 57. Kultūras dienās Adelaidē

Palielināt / Enlarge

Adelaides Kultūras Dienu jauktais koris, diriģents Ivars Cinkuss. FOTO Līga Siliņa.

Palielināt / Enlarge

Kultūras dienu karoga nodošana nākošajām KD Sidnejā. FOTO Līga Siliņa.

Palielināt / Enlarge

„Prāta Vētras“ koncerts Norvūdas pilsētas zālē. FOTO Jānis Purvinskis.

Palielināt / Enlarge

„Prāta Vētras“ koncerts Norvūdas pilsētas zālē. FOTO Jānis Purvinskis.

Palielināt / Enlarge

Lai kopā sanākam no Adelaides, Pertas, Rīgas u.c. un uzdziedam, koncertā un tad sadziedāšanās. FOTO Jānis Purvinskis.

Tas viss iesākās Dziesmu Svētkos Rīgā, kad pēc Kopkora koncerta sadziedāšanās un jau ap trijiem no rīta mēs bijām tā uzbudināti ar dziesmām un latvisko labsajūtu, ka uz vietas nolēmām, ka mums šī foršā sajūta ir jāturpina un to varēsim izdarīt tikai līdzīgā pasākumā. Vienīgais tuvākais līdzīgs pasākums mums zināms bija tikai Austrālijas Latviešu 57. KD Adelaidē. Mums ir vienkārši jābrauc uz Adelaidi, citas izejas nav.

Tā nu tika nodibināti sakari ar darbiem un lidsabiedrībām, viesnīcām un cenām, un iznākums bija pozitīvs, vienalga kas, bet mēs brauksim. Sameklējām, kad un kā un kurus sarīkojumus mēs varēsim un kurus mums noteikti jāapmeklē, un biļetes jau laikus jāpasūta. Viss tika darīts pēc jau sarunātā plāna. Līdzko datumi bija sarunāti, lidojumu biļetes tika pasūtītas un samaksātas, lai vairāk nav nekāda stostīšanās. Gadījās gan mums sarežģījumi ar veselības stāvokli, kuri taisījās mūsu plānus izjaukt, bet mēs taču esam sīkstie letiņi, un nu ne par ko nepadosimies, kaut vai plīst vai lūzt. Tā nu viens otru uzbudinājām, ka taču viss beidzot būs labi, jo doma ir pareiza un nodoms apsveicams. Kā tad tas varētu mums neizdoties? Tikai ar Adelaides KD mēs varējām nobeigt Latvijas Simtgades lielos Dziesmu un Deju svētkus.

Pēc visiem kreņķiem un uztraukumiem, un pāri visiem šķēršļiem mans viesis jau ieradās Austrālijā 22. decembrī un pēc īsas atpūtas bijām ceļā uz Adelaidi, kur lidostā saņēmām aizrunāto automašīnu un pēc mazas blandīšanās pa ne visai labi pazīstamo Adelaidi, tomēr vēlā vakarā nokļuvām mūsu motelī. Tik tālu tik labi. No rīta apskatījām savu apkārtni un atradām Tālavas namu un tātad Adelaides latviešu kvartālu: Daugavas Vanagus, baznīcu, skolu u.c.

Orientācija izdarīta, tagad jau jādodas uz Gaudeamus kora koncertu. Te nu mēs bijām pareizi izšķīrušies, jo 57.KD iesākām ar īsti pacilātu koncertu, kuru klausoties mati, pat vēl tie pāris mati, kuri man vēl ir uz galvas, cēlās stāvus, un zosāda pārgāja pāri pār visu miesu. Tā kā mums Pertā kora vairs nav, tad arī nebiju dzīvu latviešu dziesmu labu laiku dzirdējis, un, dzirdot šo kori un skaistās latviešu dziesmas, asaras spiežas acīs un sirds ātrāk pukst.

Ak, kā gribētos vēl pašam dziedāt korī, ko esmu darījis pie katras izdevības visu savu mūžu. Repertuāru jau, apmēram, zināju, jo lielāko daļu dziesmu biju jau agrāk dziedājis, tikai kādu mēģinājumu gan vajadzētu, lai varu sadziedāties ar kori un pats neizblamēties. Vairāki mani kādreizējie kora dziesmu draugi man vēl noprasa, vai es no rīta būšot uz mēģinājumu? Ne tas vien, bet mana Latvijas viešņa mani kužina, ka man taču esot jāiet dziedāt, jo kā es varēšot nosēdēt, tikai klausoties kā citi dzied? No rīta esmu kora mēģinājumā, un pārējais jau ir vēsturē.

Tikai tas lēmums bija tiešām vērtīgākais no visu šo Kultūras dienu citiem lēmumiem un būs manā atmiņā līdz varbūt nākamajam kora koncertam, kuru Dieviņš man lems vēl nodziedāt. Par to man atkal jāpateicas manam Latvijas rūķītim, Līgai Siliņai, paldies maniem dziesmu draugiem par jo dziļi pārdzīvoto pasākumu Adelaidē. To vēl ilgi atcerēšos un vēl un vēl pārdzīvošu.

Esmu jau aizsteidzies tālu uz priekšu, jo pēc Gaudeamus koncerta tūlīt jau gājām uz Tautas deju lieluzvedumu Atbalsis, kas notika skaistā lielā zālē Adelaides Universitātē. Šo vietu atcerējos no kādām citām Adelaides KD. Toreiz mans dēls Roberts šeit dejoja Adelaides deju kopā, un mēs abi ar manu nelaiķa sieviņu bijām arī atbraukuši no Pertas un dziedājām kopkorī. Šoreiz bija prieks skatīties arī skolas bērnu uzvedumu dejas un ar kādu nopietnību viņi piegāja pie sava uzdevuma. Kā jau vienmēr, mūsu tautas dejas ir mūsu jaunatnes nozare. Tai ir ļoti liela nozīme mūsu, gribēju teikt trimdas, bet tagad mēs jau to saucam par diasporu, tās dzīvē, kur mūsu jaunatne satiekas un dzīvo latvisku dzīvi. Viena no manām meitām tā arī satika savu nākamo dzīves draugu, un nu jau izaudzinājuši trīs bērnus. Bija prieks redzēt gan Austrālijas, gan Latvijas jauniešu dejas un tomēr atšķirīgu horeogrāfiju. Ne labāku, ne sliktāku, tikai druscīt, gandrīz nemanāmi, citādāku. Paldies par skaistajām dejām.

Nākamajā dienā vispirms kora mēģinājums un tad pēcpusdienā Pa Saules Ceļu tautas deju uzvedums. Ja es varētu šādu deju kopu atvest no Latvijas uz Pertu? Varbūt tad varētu vēl sastiķēt kādu mazu pašu dejas kopu Pertā? Jānīt, beidz nu sapņot, kur tad nu ir tie jaunieši, tie jau ir māmiņas un daži jau vectētiņi. Bet Latvijā arī tie vēl dejo. Visi vairākos vienādos tautas tērpos, kuri izmeklēti atsevišķām dejām. Dejas stāsta mūsu tautas dzīves ziņu. Paldies par izjustu sniegumu, kuru bija prieks izjust un ar to mieloties. Tagad man ir tikai jāvinnē loterijas $1mil. Tad atkal KD Pertā kā likts! Vēl jau mums šeit, tagad aug jaunā latviešu emigrantu paaudze, varbūt vēl tomēr izaug Pertas KD dancotāji, dziedātāji un rīkotāji?

Vakarā sen gaidīju, nu atnāca Prāta Vētra Norvūdas Pilsētas namā. Tas man bija liels jautājums. Tikai dzirdēju jau Latvijā, ka uz to ir noteikti jāiet un jādzird. Iepriekš tiešām nezināju, un man nebija ne mazākās jausmas, kur nu esmu iekūlies. Daži prasīja: vai tiešām iesi uz Prāta Vētru? Ja nu tik daudz par to tiek runāts, aizej un redzi (vai dzirdi) pats, tad varēsi spriest. Aizgāju, neko nedzirdēju, gandrīz nevienu vārdiņu, kaut ko dzirdēju, ko publika dziedāja, jutu kaut kādu emocijas sajūtas izplūdumu. Biju priecīgs, ka es aizgāju, kaut arī neko nesapratu. Nākamā dienā sadzirdēju daļu no šī koncerta un dzirdēju vienas dziesmas vārdus un tad sapratu, kāpēc jaunieši tā gaidīja un tīkoja Prāta Vētru. Tagad biju priecīgs, ka tomēr aizgāju. Varbūt man vajadzēja iet tur lejā, stāvvietā, ar visiem citiem. Tad varbūt jau būtu izjutis to, ko mūsu jaunieši juta. Paldies Prāta Vētrai par devumu, kuru, esmu pārliecināts, ka mūsu jaunieši pārdzīvoja.

30. decembris, 2018. gads gandrīz jau aizgājis. Šorīt atkal kora mēģinājums, un tad jau šovakar Kopkora koncerts. Īsi pirms plkst.14.00 mūs palaiž mājās, bet plkst.16.30 jābūt atpakaļ, jo koncerts sākas jau plkst.17.00. Aizbraucam uz manu moteli, vēl paņēmu vienu draugu līdzi, kuram līdz mājām būtu par tālu, pārģērbjamies un esam gatavi iet uz skatuves. Arī mans ciemiņš nu ir uzprišinājusies un izskatās kā bonbonga, kā jau koncertam vajadzīgs. Šis jau nav Prāta Vētra, šeit rezervētas sēdvietas, un mēs esam frakās ar tauriņiem utt. Noliekam automašīnu tuvāk zālei stāvvietā (dārga gan!), bet neko darīt; dziedu šeit tikai vienu reizi un ar skaistu, labu kori; tas viss iederas. Saejam pa šaurām trepītēm kaut kur kādā pagrabā (kā jau parasti tas tā ir). Atceros Sidnejas Operas namā bija jāiet vēl dziļāk lejā un tad jārāpjas atkal augšā. Šeit tomēr tik tālu nebija. Tā nu drīz vien visi esam uz skatuves, un mūsu Valsts himna izskan visai brangi. Tā arī skan visas dziesmas. Esmu tā uzbudinājies un sajūsmināts, kā uz skatuves pat nejūtu samērā lielo karstumu, kurš mani ar varu grib pieveikt, kas gandrīz arī izdodas, tomēr ātri atkal atžirgstu un dziedu tālāk. Man vēl nekad nepiedzīvots brīdis ir garām, un viss ir atkal labi. Dziesmas vijas, diriģenti nāk priekšā viens pēc otra, un mēs dziedam ar pilnu krūti. Es dzīvoju līdzi katrai dziesmai, kur dažas pat izsauc pa asarai un neļauj dziedāt. Par šo piedzīvojumu es varētu runāt visu dienu, bet nu jau pietiks, tikai zinu, ka vēl ilgi dzīvošu šim koncertam līdzi un mājās vēl daudz reizes pārdziedāšu šīs dziesmas. Paldies, mani dziesmu draugi, esmu jums ļoti pateicīgs un vēlu jums vēl ilgi cienīt un mīlēt latviešu dziesmu. Koncerts beidzās ar KD karoga nodošanu nākamajām KD Sidnejā, mums jau pierasto balto ardievu mutautiņu vicināšanu un sērīgajām Pūt, vējiņi! skaņām. Šīs skaistās, man tik dziļi izbaudītās KD beigušās, vēl tikai nobeiguma Balle un Jaunā gada sagaidīšana, un tad varam jau katrs atkal braukt uz savu pasaules pusi un tikai domās un sapņos dzīvot šiem dzīves skaistajiem brīžiem līdzi.

Pēc koncerta jau parasti koriem ir arī mūsu apkūlības, kuras šoreiz bija sauktas Sadziedāšanās. Diemžēl koristi bijām vīlušies, jo zāli bija pārņēmuši jaunieši ar saviem dančiem, un mums nekāda sadziedāšanās nesanāca tikām, pirms mūs atkal izglāba Gaudeamus vīri, kuri sasēdušies zāles vidū mūs ievadīja kādās dziesmās. Daži no mums iegājām blakus zālē un sākām paši savu sadziedāšanos. Pamazām jau vairāk dziedāšana atsākās arī zālē, kas mūsu vilšanos drusku remdēja. Beidzot, mājās ejot, jutāmies apmierināti.

31. decembrī, kaut jau uzvedumi ir beigušies, vēl palikusi Noslēguma Balle, un diemžēl dažiem no mums vēl LAAJ sanāksme un tad vēl referāts Latvija – Kultūras lielvalsts – LR Kultūras Ministre Dace Melbārde. Tā nu jau laikus pirms plkst.9.00 bijām pie Tālavas nama un drīz vien Latviešu Biedrības telpās. Izrādījās, ka no kaut kāda kvoruma mums arī nekas neiznāca, bet Informācijas sanāksmi mēs varējām noturēt. Prezidija priekšsēdis nodeva savu ziņojumu un saņēmām arī finansiālo pārskatu un citus ziņojumus. Tā kā šī nevarēja būt legāla sēde, tad nekādus lēmumus mēs nevarējām pieņemt. Galvenais punkts gan bija pārrunas par LAAJ statūtu maiņu, sakarā ar Kultūras nozares pievienošanu prezidijam, ne kā atsevišķu nozari. Tas atkal izraisīja pārrunas par LAAJ statūtu vispārēju pārlasījumu un varbūtēju pārrakstīšanu. Tā kā šī bija informācijas sanāksme, nekādu balsošanu par Kultūras nozari nevarējām izdarīt, un, pēc vairāku viedokļu uzstādīšanas un pārrunām, sanāksmi arī laikus slēdza.

Latvija – Kultūras lielvalsts referāts bija tiešām izsmeļošs un papildināts ar skatiem uz ekrāna un tabulām, kuras man tiešām rādīja, cik plašs un attīstīts ir mūsu kultūras lauks. Ministre ņēma un saskaldīja visu mūsu kultūru mazos gabaliņos, kuri katrs pārstāvēja vienu nozari no Latvijas unikālās dzīves ziņas, vai tā bija mūzika, daiļliteratūra, māksla – lietišķā un glezniecība, tautas dejas, kori utt., utt. Kad to visu apskatām atsevišķi, tad kopumā šaubu nav, ka Latvija ir Kultūras lielvalsts, ar ko mēs varam lepoties, ko mums ir jāsargā, jāattīsta un jānodod nākošajām paaudzēm. Liels paldies Jums, Ministre, par šo izsmeļošo un vērtīgo ieskatu tur, kas padara mūs tieši latviešus. Mūsu tautas dārgumi: tautas dziesmas, tikumi, izglītība, gudrība, mūsu kopējā vēsture, ciešanas, sāpes, prieki un bēdas, dabas pazīmes, tautiskie raksti un viss kas mūs padara par latviešiem, jo šeit visur var saskatīt tieši latvisku ziņu. Kas par lielu skatu loku! Tad nav brīnums, ka mēs sakām, ka esam Kultūras lielvalsts.

Nu vakarā bija Noslēguma Balle. Kas par balli? Ienākot zālē, mūs jau sagaidīja ar glāzi vīna, šampānieša vai cita dzesinoša šķidruma. Vīri stalti frakās, dāmas – garās kleitās. Nu tā kā kādā valsts pieņemšanā. Liela liste ar vārdiem un sēdvietu galdu numuriem. Tā kā liekas nekāda steiga nebija, mēs mierīgi aizgājām pie mums nozīmētā galda. Uz gaumīgi uzklāta galda, vīns, kuru sulainis mums ielēja. Sajūta, nu tieši pacilāta. Sasveicinājāmies ar citiem mūsu galda viesiem, kuri bija gan no Rīgas, Brisbanes, Melburnas, bet es – no Pertas. Drīz sāka nākt pirmais ēdiens, tad otrais un bez steigas trešais utt., utt. Spēlēja mierīga, baudāma mūzika. Vēlāk valsis un citas dejas. Nebiju sen dejojis, bet savā laikā ballēs biju liels dancotājs un tagad atkal varēju izgriezt kādu valsi. Vēlāk sekoja arī jau modernākie danči un pat tautas dejas.

Šeit satiku daudz sen neredzētu draugu, dažus nebiju redzējis vairākus desmitus gadus. Savest mūs pa laikam kopā, lai pavisam nepazūdam šajā svešajā vidē, ir arī mūsu Kultūras Dienu uzdevums. Mūsu tauta ir tā izkaisīta pa visu pasauli, ka mums ir jāraugās, lai šajā drūzmā nepaliekam vieni un nepazūdam. Gaudeamus arī vēl pa laikam nāca mūs priecināt ar kādām dziesmām, kurām visām es arī piebiedrojos. Pa vidu vēl gājām rotaļās un dziedājām visu, kas tik ienāca prātā. Latvietim dziesmas nekad netrūkst. Vakars ritēja uz priekšu, un tuvojās Jaunais gads.

Tā nu noskaitījām no desmit atpakaļ līdz vienam, un jau bijām 2019. gadā! Tad nu visi viens otram vēlējām visu, ko Jaunais gads lai atnes: prieku un laimi un labu veselību, un jaunu darbu, un dzīvesprieku. Vēl kādu vīna glāzīti, un drīz jau taisījāmies uz mājām. Par brīnumu, ceļš bija gandrīz tukšs, un brauciens mājās īss un bez jebkādiem negadījumiem vai pārsteigumiem. Žēl, lielie prieki un satraukumi bija beigušies ar Kultūras Dienu lielo Balli. Paldies Rūdim un viņa nenogurstošajai komandai par skaistajām Kultūras Dienām Adelaidē! Esmu drošs, ka es vēl tur uzturēšos, vismaz garā vairākas nedēļas, jo esmu pilnīgi pārņemts no visa piedzīvotā. Pie tās pašas reizes. Es gribu pateikties manam Latvijas Rūķītim – Līgai par manis pierunāšanu dziedāt korī un Gaudeamus vīriem, baritoniem, kuri bija ap mani uz skatuves un deva man drosmi dziesmās nekļūdīties.

Paldies Austrālijas Latviešu Kultūras dienām!

Jānis Purvinskis
Laikrakstam „Latvietis“