Kad dienas garākas un saule spožāk mirdzēt sāk,
Tad zinu, Ziemassvētki ir atkal klāt.
Tik nedomā, ka esmu kaut ko samaisījis
Un kādu aplamību uzrakstījis,
Jo liktenim nu tā bij paticies,
Ka zemes lodes apakšpusē man ir dzīvot licis.
Un kā jau šādā gadījuma nākas,
Ir dažas lietas mazliet savādākas,
Un to mēs nemaz nemanām,
Ka patiesībā kājām gaisā staigājam...
Un ne jau tādēļ, it kā mums būtu jāizpērk kāds sods,
Bet gan tādēļ, ka šāds nu dabas likums mums ir dots,
Ka Ziemsvētki mums iekrīt vasarā,
Un nevar grozīt to ne lūgšana, ne asara.
Bet dzīvē tomēr nemainās nekas,
Un sirdī paliek Ziemassvētku jūtas, atmiņas;
Un sapnī es pat redzu apsnigušu mežu, lauku,
Kas visu pasauli man dara skaistu, jauku.
Nāk prātā bērnība un gaišās sveču liesmas
Un visas jaukās Ziemassvētku dziesmas.
Zem eglītes kad noliktas bij dāvaniņas,
Cik ļoti gaidītas bij viņas!
Bet vajadzēja mums tās nopelnīt
Un Svētku dzejolīti noskaitīt.
Vēl tagad acu priekšā ir šie senie skati,
Kaut pašam sen jau sirmi mati...
Tak Ziemassvētki ir klāt un līdz ar tiem
mans vēlējums:
Lai prieks un gaišums būtu visiem sirdī mums
Un Jaunā Gadā novēlu es laimi tādu,
Kas skaistas atmiņas un prieku visiem sagādātu. |
Ieteikt draugiem.lv
