Redakcijā

Palielināt / Enlarge

Rīgas Latviešu biedrības 150 gadu jubilejas koncerts. No kreisās: Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs Guntis Gailītis, LR Valsts prezidents Raimonds Vējonis. Jauktie kori „Fortius“ un „Austrums“. FOTO Gunārs Nāgels.

Palielināt / Enlarge

Rīgas Latviešu biedrības 150 gadu jubilejas pieņemšanā. No kreisās: Pasaules Brīvo Latviešu Apvienības (PBLA) valdes priekšsēde Kristīne Saulīte, Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs Guntis Gailītis, laikraksta „Latvietis“ galvenais redaktors un Latvijas Okupācijas muzeja direktors Gunārs Nāgels. FOTO no Gunāra Nāgela personīgā arhīva.

Sveicināti, lasītāji!

Kas ir latviešu biedrībā, un kam tāda ir vajadzīga? Šāds jautājums nāca prātā pagājušā sestdienā, kad piedalījos Rīgas Latviešu biedrības varenajās 150 gadu svinībās. Kāpēc tieši latviešu biedrība?

Uzaugot trimdā Austrālijā, bija pats par sevi saprotams, ka katrā pilsētā, kur mīt latvieši, ir arī sava latviešu biedrība. Dzīvojot starp austrāliešiem, tā deva iespēja uzturēties latviešu sabiedrībā un piekopt dažādus vaļaspriekus kopā ar tautiešiem.

Dažas latviešu biedrības Austrālijā bija ar plašāku vērienu, citas – ar šaurāku. Sidnejas Latviešu biedrībai pieder savs nams un biedrības paspārnē ir skolas, Senioru saietu grupa, kori, tautas deju kopa, teātra ansamblis, utt. Toties Melburnas Latviešu biedrībai nepieder Latviešu nams. Biedrībai ir pamatskola (bet ne vidusskolas), bija koris, nav ne tautas deju kopas, ne teātra ansambļa. Tās darbojas ārpus biedrības.

Bet kāda jēga ir Rīgas Latviešu biedrībai (RLB)? Tai arī ir plaša darbība. Bez paša nama, RLB ir deviņas komisijas, desmit kolektīvu un septiņas interešu kopas. RLB mājas lapā lasām: „Rīgas Latviešu biedrība (RLB) ir pati senākā oficiāli dibinātā latviešu organizācija. Tai ir izcila nozīme nācijas vēsturē un tajā sniedzas gan vairāku ievērojamu mūsdienu Latvijas izglītības, kultūras un zinātnes iestāžu, gan Latvijas valstiskās neatkarības saknes. Biedrība dibināta 1868. gadā, bet tās pirmsākumi meklējami 19. gadsimta pirmajā pusē, kad vērojami pirmie latviešu biedrošanās mēģinājumi toreiz izteikti vāciskajā pilsētā.“ [..]

Biedrības statūtos kā viens no galvenajiem mērķiem bija ierakstīta palīdzība „trūkumu ciesdamiem“. Otram mērķim – izplatīt „derīgas zināšanas, tāpat arī godīgu kārtību un visādu gara apgaismošanu starp šejienes latviešiem“ bija nacionāli noteikta ievirze, tas ļāva biedrībai kļūt par latviešu konsolidācijas centru.“

Manuprāt, te ir tā līdzība. Trimdas latvieši neatradās savā zemē, un latviešu biedrības bija konsolidācijas centri – tās turēja mūs kopā. 19. gadsimtā latvieši Rīgā atradās savā zemē, bet ne savā valstī, tāpēc šāds konsolidācijas centrs bija ārkārtīgi svarīgs.

Un šodien? Mūsu zeme, mūsu valsts. Bet tomēr... Valsts rūpējas par visiem tās pilsoņiem vienādi, un tāpēc mums ir Krievu biedrība Latvijā, mums ir Latvijas Igauņu biedrība un daudzas citas. Rīgas Latviešu biedrībai vēl ilgi būs svarīga loma, varbūt ne gluži kā konsolidācijas centram, bet noteikti kā „gara apgaismošanas“ izplatītājs „starp šejienes latviešiem“.

GN
2018. g. 3. novembrī