Trimdas bērni un mazbērni Latvijā (36)

Valdis Bērziņš. FOTO Astrīda Jansone.

Valdis Bērziņš ir viens no četriem trimdas bērnu Gunta un Laimas dēliem, no kuriem trīs tagad dzīvo Latvijā. Vienu no viņiem – Andri K. Bērziņu jau intervēju pirms laba laika, bet Valdis ir bijis tik aizņemts, ka līdz šim man nebija izdevies ar viņu neko sarunāt, bet tagad 2018. gada 15. maijā viņš ir izbrīvējis pusstundu laika un ir pie manis, lai pastāstītu par savu dzīvi. Diemžēl trešais brālis Dainis izdomāja, ka negrib manā grāmatā būt. Neko darīt iztikšu tikai ar diviem no šiem brāļiem. Valdis, kā parasti šejienes ciemiņi, novelk savas kurpes, es izstāstu viņam, ko no viņa gribu, un viņš stāsta:

„Es esmu dzimis 1969. gada 3. oktobrī Austrālijā, Sidnejā. Mani vecāki ir Guntis un Laima Bērziņi. Mājās mēs runājām latviski, bērnudārzā bija jāsāk mācīties angliski un tālākās skolās angliski bija jāprot pamatīgi. Tā mēs dzīvojām līdz 1980. gadam.

Tad mēs pārcēlāmies uz dzīvi Londonā. Austrālijā es jau biju izgājis latviešu sestdienas skolu, un tur latviski iemācījos runāt un rakstīti diezgan pareizi. Korim Austrālijā es vēl biju par mazu, bet tautas dejas gan dejoju. Mana mamma latviešu skolā bija dziedāšanas skolotāja, un tādēļ kaut ko jau es no dziedāšanas iemācījos. Tagad gan nevienā kori nedziedu. Man jāsaka, ka Sidnejā latviešu bija ļoti daudz, un Anglijā to bija stipri vien mazāk. Tomēr arī tur katru otro svētdienu bija latviešu skola, bet tur manā klasē mēs bijām tikai 4 skolnieki.

Toreiz vēl bija tāda lieta kā Eiropas Vasaras skola, kurā es arī gāju. To organizēja astoņdesmitajos gados un to arī mans papus palīdzēja organizēt. Tās notika Straumēnos, un tur notika arī citas sabiedriskas nodarbības. Tur gan es korī nedaudz padziedāju. Vienreiz tur bija arī 3x3 nometne, kurā es piedalījos.

Tad Londonas Universitātē es mācījos arheoloģiju. 1992. gadā aizstāvēju savu bakalaura grādu. Šīs studiju beigas man sakrita ar Atmodas laiku Latvijā, un es nedaudz darbojos arī Eiropas Latviešu jauniešu organizācijā, tas ir ELJA, un vienu brīdi biju pat valdē, bet tai laikā mēs vēl bijām ļoti jauni. Tālāk skoloties man neiznāca, jo mani aicināja piedalīties arheoloģiskajos izrakumos. Tāpēc 1993. gadā es arī pārcēlos uz Latviju un piedalījos akmens laikmeta izrakumos, ko veica Ilga Zagorska no Latvijas Vēstures institūta, un arī izrakumos, ko veica Juris Urtāns letgaļu kapu laukā no pieminekļu inspekcijas. Tāds bija mans sākums Latvijā.

Tad es kādus trīs gadi padzīvoju pie saviem radiem Lubānas pusē. Un drīz pēc tam es satiku savu sievu Andu, kura ir no Liepājas. Viņas uzvārds bija Pjatkovska, un 1995. gadā mēs apprecējāmies. Tagad dzīvojam Pārdaugavā.

Kopš tā laika es jau strādāju Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūtā. Es esmu arheologs, kurš specializējas akmens laikmeta izpētē, un lekcijas es nelasu. Pēdējos gados ir bijuši dažādi projekti. Piemēram, mums bija sadarbības projekts ar Armēniju, kur mēs pētījām dzelzs ieguvi vēsturiskos laikos un arī krama apstrādi akmens laikmetā.

Tagad mums ir projekts, kur mēs veicam arheoloģisko apzināšanu daļā no Rail Baltica dzelzceļa trases, jo apzināšana ir nepieciešama, lai noskaidrotu, kādas arheoloģiskās kulturālās vērtības tiks skartas, kas būtu jāizpēta, pirms trase tiek uzbūvēta. Pašlaik mēs pētām to posmu no Torņkalna līdz lidostai un no lidostas cauri Mārupei gandrīz līdz Baldonei. Trases ceļš jau ir izlemts, un tur nekas nemainīsies. Jautājums ir tikai par to, kuros posmos ir jābūt arheologu uzraudzībai un kuros posmos ir tādi objekti, kas ir arheoloģiski jāizpēta, jāizrok, pirms tur sāk strādāt trases būvētāji. Tas ir pašreiz projekts, ko es vadu.

Vēl atgriežoties pie manas skološanās, gribu pateikt, ka no 1996. – 1998. gadam Latvijas Universitātē es studēju vēsturi un ieguvu maģistra grādu. Tā bija gan Latvijas, gan pasaules vēsture. Tālāk no 1999. – 2008. gadam es rakstīju doktora darbu Oulu Universitātē Somijā. Doktora promocijas tēma man viena bija par akmens laikmeta apmetni, kas atrodas netālu no Ventspils, un kur mitros apstākļos ir ļoti labi saglabājušies senie koka darba rīki un senās mājokļu paliekas. Tie ir jau izpētīti trīsdesmitajos gados un arī piecdesmitajos gados, bet es uzrakstīju disertāciju par šo veco izrakumu un agrāko gadu pētījumu rezultātiem. Latvijas Vēstures muzejā tā kolekcija ir labi saglabājusies cauri visiem kara un okupācijas laikiem.

Šobrīd mums notiek nopietni pētījumi Rīņņu kalna akmens laikmeta apmetnē pie Burtnieku ezera. Tur biezā slānī ir saglabājušies gliemežu čaulas un kaulu zivju asakas, no kā cilvēki tajā laikā bija pārtikuši. Cilvēki Latvijā dzīvo jau kādus 12 līdz 13 tūkstošus gadu. Bet to, kas tie senie cilvēki bija, mēs nezinām. Tagad jau notiek seno cilvēku DNS pētījumi, un tad varēs sīkāk noteikt, kas tie bija par cilvēkiem.

Kad es sākumā atbraucu uz Latviju, man nebija skaidrs, ka es te braucu dzīvot. Es biju atbraucis piedalīties izrakumos, bet tā kā man nebija pastāvīgs darbs Lielbritānijā, tad man nebija nekādu problēmu uz Latviju pārcelties. Man nebija nekas, kas mani Lielbritānijā notur. Tai pašā laikā te pārcēlās mani brāļi, un pārcēlās mani vecāki. Toreiz es dzīvoju gan izrakumos, gan pie vecākiem, gan kaut kur pie radiem, gan arī pie kādiem radiem tur izrakumu tuvumā.

Nelaime gan ir tā, ka cilvēki ar metālu detektoriem šos izrakumus atrod un izlaupa, pirms tur klāt tiek kādi valsts pētnieki. Tā mums ir galvenā problēma. Nosargāt visu nevar. Tas nav tik populāri apmetnēs, kas ir no akmens laikmeta, bet dzelzs laikmetā cilvēkus guldīja kapā ar visām rotām un ieročiem. Tas gan tad tiem mantracējiem ir liels kārdinājums, un bieži šie senie kapu lauki tiek izpostīti. Tas nav tikai Latvijā, bet arī citur pasaulē.

Mēs esam atklājuši visādus akmens krama rīkus, akmens darba rīkus, ieročus un vēlāk arī parādās māla trauki, dzintara rotas, jo dzintars labi saglabājas. Vēlāk jau dzintaru lietoja kā maiņas rīku – nu naudas vietā. Tas gan vairāk atradās tikai jūras piekrastē, tāpēc ar to varēja iegūt kaut ko vērtīgu no iekšzemes rajona. Lai dzintars labi uzglabātos, tam vajag tādu kā skābu vidi, tādā kā kūdrā. Dzintara rotas no akmens laikmeta mēs samērā daudz esam atraduši. Vietām ir arī tādas īpašas situācijas, kur ir saglabājušies arī koka priekšmeti. It sevišķi tur, kur ir kūdra un ir saglabājies mitrums, kopš akmens laikmeta, tur arī var saglabāties koks.

Anda pēta mākslas vēsturi, un tā var teikt, ka ģimenē esam tikai pētnieki. Pašlaik viņa pēta mākslinieku Ādamu Alksni, kurš ir 19. gadsimta beigu mākslinieks. Viņam ir daudz grafikas darbu. Viņai maģistra grāds ir mākslas vēsturē. Savu brīvo laiku mēs daudz pavadām dārzā, kas mums ir liels, bet saknes un dārzeņus mēs neaudzējam, jo tur zemē ir ļoti daudz zemes vēžu, kas noēd visas saknes. Tie nav tik viegli izskaužami. Tā mūsu dārzā ir zāle un krūmi vai koki. Tad vēl es diezgan daudz nodarbojos ar tulkošanu. Izdevniecībai Neputns es tulkoju mākslas grāmatas.“

Liekas, ka ar to mūsu intervija ir jau tuvu pie beigām, man tikai vēl gribas zināt, kā viņi te pavada savu brīvo laiku. Uz to Valdis man atbild, ka daudz tā brīvā laika viņiem nav, bet savu reizi iznāk paceļot gan pa Latviju, gan ārzemēm. Saprotams, ka vienmēr var aiziet uz operu vai Rīgas jauno teātri, gan šad un tad uz kādu koncertu. Latvijā viņam patīk, un par braukšanu atpakaļ uz Austrāliju viņš nedomā.

Bet manā kolekcijā ir atkal viens trimdas bērnu bērns, kas tagad ir atradis sev īsto robiņu Latvijas zobratā un palīdz to virzīt pareizajā virzienā. Viņam gan ir vēl palaimējies ar to, ka Latvijā dzīvo arī abi vecāki un divi no trim brāļiem ar savām ģimenēm. Viņam te ir arī daudz draugu, kas iepazīti jau jaunībā Austrālijā. Ja es to varētu teikt par sevi, tad gan varētu arī teikt, ka man tiešām vairāk nekas nav un nekas arī nebūs vajadzīgs.

Astrīda
Laikrakstam „Latvietis“