Trimdas bērni un mazbērni Latvijā (35)

Palielināt / Enlarge

Jānis Jātnieks. FOTO Astrīda Jansone.

Trimdas bērnu bērni un mazbērni Latvijā ir ļoti aizņemti, tādēļ man ir diezgan grūti viņus sarunāt uz tikšanos. Bet nu pēc laba laiciņa man izdevās pierunāt vienu mazbērnu, tas ir Jānis Zemgus Jātnieks, Amandas Jātnieces dēls un Maijas Sproģes-Zaeskas mazdēls. Par Amandu jau uzrakstīju pirms laba laika, bet nu esmu priecīga, ka izdevies dabūt rokā atkal vienu mazbērnu. 2018. gada 11. jūnijā viņš atnāk pie manis un stāta:

„Es esmu dzimis 1997. gada 15. septembrī Viskonsīnas štatā uz laukiem netālu no mazas pilsētiņas ar jocīgo vārdu Oshkosh (izrunā kā Oškoš). Manas dzīves sākums noritēja tajā lauku mājā tur Viskonsīnā. Es tur sāku iet arī bērnudārzā un pirmskolā. Man bija diezgan jauka bērnība, tur pa laukiem skrienot. Agrā bērnībā latviešu skolās neesmu gājis, bet gan biju Garezerā mazo bērnu nometnēs. Kopš mana mamma ir dievturos, es esmu bijis arī Dievsētā, un tā ir visa mana latviskā izglītība, kamēr es dzīvoju Amerikā.

Principā, man visa izglītība sākās, kad es jau biju pārcēlies uz Latviju. Man taču bija tikai kādi 6 vai 7 gadi. Tomēr reizi gadā mēs braucām atpakaļ uz Ameriku ciemoties un pavadījām diezgan ilgi; tātad esmu uzturējis pietiekami lielu kontaktu ar turienes māsīcām un brālēniem. Izglītība gandrīz visa ir tikai Latvijas, izņemot vienu gadu, kad 10. klasi es pavadīju Amerikas skolā, lai pavisam neaizmirstu savu angļu valodu. Šeit, Latvijā, es gāju Friča Brīvzemnieka pamatskolā līdz 6. klasei un tad, sākot ar 7. klasi, Āgenskalna Valsts ģimnāzijā līdz 12.

Tagad Rīgas Tehniskā Universitātē esmu otrā kursa beigās. Vēl jānoliek pāris eksāmenu. Šogad eksāmeni bija ekonomikā, mehānikā un politikā. Es studēju arhitektūru, bet man ir jāmācās daudzi priekšmeti, kam ar arhitektūru nav nekāda sakara. Tie man liekas ir vispārizglītojošie priekšmeti, kas jāzina katram augstāk izglītotam cilvēkam, kad visiem ir jāzina kaut kas no visa.

Amerikā tā sistēma ir pavisam citādāka, un man pagāja laiciņš, lai pie tā pierastu. Pirmkārt, jau fiziskais izskats; tur viss pa lielākai daļai ir vienā stāvā, te skolas ir no 3 – 4 stāviem. Tur mana skola bija arī uz laukiem un nebija tā, ka tu vari iziet no skolas un kaut kur aiziet. Tur man arī nebija mašīnas, es nevarēju pārvietoties un būt patstāvīgs un vienmēr kustīgs. Stundas un mācības arī bija savādākas, jo tur es varēju izvēlēties, ko es gribu mācīties. Protams, ka daži priekšmeti visiem bija obligāti. Tev bija jāmācās kaut kādas matemātikas, bet tu pats varēji izvēlēties, kuru matemātiku. Es vairs neatceros, kuru matemātiku es izvēlējos, bet tur vairākām stundām bija tādas prasības, ka tu esi izgājis jau kādu no tām citām iepriekš. Bet Latvijā viss jau ir iepriekš noteikts, un izvēles tev nav. Tagad mums kā priekšmets ir arī zīmēšana un gleznošana. Agrāk man patika zīmēt arī skaistus skatus, ainavas, bet tagad vairāk jānodarbojas ar to zīmēšanu, kas nepieciešama arhitektam. Šobrīd ir tā, ka man gleznošanai vajag noskaņojumu, bet skolā iet un mācīties man patīk. Diemžēl man patīk arī spēlēt, dziedāt un dejot. Te Rīgā ir tāds Danču klubs, kur jaunieši vienkārši saiet un dejo; tās ir tautas dejas, bet nevis aranžētās, un mēs uzstājamies tautas tērpos. Es arī dziedu vienā citā folkloras klubā. Es nedziedu kopa ar mammu, jo viņa agrāk dziedāja Saviešos, bet tagad viņa ir izveidojusi pati savu mazāku grupiņu, bet es pats dziedu pāris grupās – gan Koklē, gan vienā citā. Bet tā ir sadalīta tādās kā paaudžu grupās. Tur ir bērnu grupiņa, pusaudžu grupiņa, jauniešu un pieaugušo. Man patīk arī spēlēt; pēdējā laikā esmu iesācis spēlēt bajānu. Tas ir akordeons, bet tam labā pusē ir tādas pašas podziņas kā kreisajā. Gandrīz tāds kā ermoņikas. Tā ir mana pēdējā laika aizraušanās.

Kopā bakalaura grādam man jāstudē trīs un pusi gada, bet es jau ceru tikt arī pie maģistra grāda, un tam ir vajadzīgi vēl divi gadi pa visu, ja gribi kļūt sertificēts. Ja tev ir sertifikāts, tad tu vari atvērt pats savu biroju un tev pašam ir teikšana par to, ko tu gribi darīt. Vari pieņemt tikai tos darbus, kas tev patīk. Tā ir diezgan grūta profesija, un arī studijas nav no vieglajām, ir daudz jāmācās. Amerikā ir arī daudz lielāka konkurence ne tikai arhitektūrā, bet jebkura jomā. Latvija ir pietiekoši maza, lai tu kaut kur tomēr savu vietiņu varētu atrast, jo tagad te cilvēki ir vajadzīgi visur un vienmēr.

Amerika skolā sāk iet no 6 gadiem, Latvijā no 7. Kad es vidusskolu pabeidzu, man bija 18 gadu. Latvijā dzīvot man patīk. Sākumā mēs abi ar māsu ļoti priecājāmies, ka tos 3 vasaras mēnešus varam pavadīt Amerikā, jo tur bija visi mūsu brālēni un māsīcas, un arī braucām pie tēta, bet pēc tiem 3 mēnešiem nevarējām sagaidīt, kad brauksim atpakaļ uz Latviju. Sākumā mums vairāk patika Amerika, jo tur mēs pavadījām brīvdienas, mums nebija jāmācās, bet Latvijā mēs gājām skolā un bija jāmācās. Bet ar laiku, pēdējos vairākus gadus es manu, ka braukšana uz Ameriku man prasa lielāku piepūli. Es neteikšu, ka man nepatīk uz Ameriku braukt, bet sajūsma par to vairs nav tik liela. Es noteikti esmu vairāk iesakņojies šeit, un, kad es braucu uz Ameriku, man visa dzīve paliek šeit; tu uz trim mēnešiem izkrīti šeit no aprites. Sākumā man likās, ka mēs Latvijā atpakaļ iebraucam tādā pelēkā, lietainā dienā un tā negribējās braukt atpakaļ, un, kad atbraucām, viss tik ļoti nepatika, viss likās tik slikti, bet pagāja pāris nedēļu, kamēr mēs pie tā pieradām, ka mēs sapratām, ka mēs tagad esam šeit nevis Amerikā. Tagad gan ir tā, ka man gribas jau uzelpot, tikko esam nolaidušies Eiropā. Beidzot esam atpakaļ! Tagad man ir grūti saprast, kādēļ cilvēki nedomā, ka te dzīve ir vieglāka un ir lielākas iespējas kā Amerikā. Kaut gan es arī labi saprotu, ka tiem cilvēkiem, kas ir uz Ameriku aizbraukuši, ir grūti savākties un braukt atpakaļ. Tā paša iemesla dēļ, ka viņi tur ir paspējuši iesakņoties un tāpat ir grūti izkustēties. Tad, kad es aizbraucu uz Ameriku to vienu gadu iet amerikāņu skolā pie tēva, es jau mammai biju apsolījis, ka braukšu atpakaļ, bet tad, kad mācību gads bija beidzies, un es atkal pie Amerikas biju pieradis, bija diezgan grūti saņemties un braukt atkal uz Latviju. Es biju ļoti tuvu palikšanai Amerikā. Es jau pa daļai biju aizmirsis latviski runāt, jo tas jau ļoti ātri notiek, un Amerikā ir viegli iesakņoties. Māsa vēl nav bijusi uz to skolas gadu Amerikā, un es nezinu, vai viņa to vispār darīs. Tagad viņa ir 11. klasē. Bet viņa domā par studēšanu Amerikā.

Es šovasar būšu diezgan aizņemts un uz Ameriku nebraukšu, jo šogad te būšu diezgan aizņemts. Drīz sāksies Baltica un Dziesmu svētki. Tad mums sarunāts ar mūsu folkloras kopu dziedāt vienā festivālā Baltkrievijā. Pēc tam būs Dziesmu svētki, un pēc dziesmu svētkiem mēs ar to pašu folkloras kopu brauksim uz Prāgu dziedāt vienā citā festivālā. Man patīk Latvijā uz laukiem dzīvot, lai gan tagad iznāk diezgan reti uz turieni aizbraukt, jo man vienmēr ir jābūt šeit, man gandrīz katru vakaru ir kāds mēģinājums. Šovasar arī daudz Amerikas latviešu šeit viesojas, un dzīve ir ļoti interesanta.“

Ar to mūsu saruna tuvojas beigām, bet pirms beidzam, es Jānim prasu, vai viņš domā, ka paliks Latvijā vai brauks atpakaļ uz Ameriku. Uz to viņš man atbild: „Man nav iebildumu palikšanai Latvijā un nav arī nekādu vēlmju braukt kaut kur citur.“ Saprotams, ka tāda atbilde man arī patīk, un es esmu priecīga, ka Jānim Latvija patīk tik labi, ka neinteresē nekur citur braukt. Viņš ir simtprocentīgs un Latvijai ļoti vērtīgs trimdas bērna mazbērns.

Astrīda
Laikrakstam „Latvietis“