Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Šis un tas no manas dzīves (22)

No Latvijas uz Vāciju

Laikraksts Latvietis Nr. 511, 2018. g. 3. aug.
Uldis Siliņš -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Divdesmit pirmais turpinājums. Sākums LL472, LL473, LL474, LL475, LL477, LL478, LL480, LL481, LL483, LL484, LL487, LL488, LL490, LL492, LL495, LL496, LL497, LL502, LL503, LL504, LL510.

Labas dienas, labi ļaudis!

Rudenī atpakaļ uz skolu Fišiņas vairs nav. Viņas vietā pieņemta palīgskolotāja – jauna un smuka. Sākumā viņa mūs individuāli uzrunāja ar jūs, kas viņu tūlīt apzīmogoja par jaunu, nepiedzīvojošu zostiņu. Kurš prātīgs cilvēks uzrunā pamatskolnieku ar jūs? Mums viņa likās par jaunu un dumju, lai mācītu tādus veterānus kā mēs.

Uz Ziemsvētkiem mani un vēl vienu skolnieku aizsūtīja uz Rīgu nopirkt svecītes. Brīnišķīgi nobumbulēta diena.

Es spilgti atceros 1943./1944. gada miju. Pie mums Carnikavas skolas dzīvoklī ciemojās Rīgas apriņķa priekšnieka palīgs Veide. Pusnaktī gājām uz baznīcu, kur Veide sēdās pie ērģelēm, spēlēja šo un to, bet pašās beigās – Dievs, svētī Latviju. Trīs reizes. „Pēc šīs dziesmas citas vairs neklājas spēlēt,“ viņš noteica. Veide ar kundzi nonāca Pakistānā.

* * *

Ar kara vešanu vāciešiem veicās slikti. Sākās atkāpšanās no Igaunijas. Vācu armija gan nekad neatkāpās, tikai iztaisnoja frontes līniju. Krievi nāca arvien tuvāk. Kas nu būs, kas nebūs? Cilvēki meklēja atbildes mistikā. 1944. gadā lielā modē bija garu saukšana, izmantojot tasīti, kā arī dziesmu grāmatu. Pēdējā tikai atbildēja uz jautājumiem ar un nē. Dziesmu grāmatā iestiprināja lielu atslēgu. Abi seansa dalībnieki turēja atslēgas izliekumu uz rādītāja pirksta galiem. Dziesmu grāmata atbildēja uz jautājumu ar pagriešanos, vai paliekot uz vietas. Neko sīkāk neatceros.

* * *

Pēdējo ziemu nedzīvoju internātā, bet pie Gaiļiem Ādažos. Saimnieks Jānis Gailis bij šucmanis un dzīvesbiedre Aina – carnikaviete. Abi jauni, jauki cilvēki. Iemācījos rīkoties ar Jāņa parabellum pistoli. Jāni komunisti nošāva par dzimtenes nodevību. Dzimtenes nodevēju piederīgie arī bija dzimtenes nodevēji. Aina no izsūtījuma atgriezās un dzīvoja Carnikavā.

* * *

Vidusskolniekiem, aktieriem un mūziķiem pa vasaru bija jāstrādā uz laukiem. Ģimnāzisti nevarēja turpināt izglītību, ja viņiem nebija lauksaimnieka paraksts, ka piedalījušies lauku darbos.

1944.g. pie mums atnāca strādāt Krievijas latviete Ženija. Kad pēc Pirmā pasaules kara tika iedalītas robežas, viņas ģimene bija palikusi krievu pusē. Kad vācieši iesoļojuši Krievijā, viņa ar māti pārvākušās uz Latviju. Mēs ar Ženiju labi satikām.

* * *

Pamatskola bija pabeigta. Nolēmu sekot mātes pēdās un iestāties 1. Valsts ģimnāzijā. Eksāmenus noliku un tiku uzņemts.

* * *

1944. g Jāņus braucām ar motorlaivu svinēt Vadoņsalā. Bija riebīgi auksts. Sabrauca arī citi carnikavieši. 2000. gadā mēs ar tēva krustdēlu Tomsona Jāni atgriezāmies balles vietā. Pēc 57 gadiem!

* * *

Mēnesdēlos un mūsmājas labības šķūnī apmetušies vācu karavīri. Unteroficieris, cakīgs zēns, maslēšanas svārkos ar 2. šķ. Dzelzs krustu un Sudraba tuvcīņas nozīmi pie krūtīm dzīvoja Mēnesdēlu klētiņā. Apmācības laukums bija mūsu tīrumi.

* * *

Uzlidojums Krusta baznīcas kazarmēm. To noskatos no Gaujas pieturas punkta piena platformas. Debesīs eglītes un flaka granātu rindas. Varenā uguņošana atnes nāvi daudziem gaisa palīgiem, kuru ir tikai kādus trīs gadus vecāki par mani.

* * *

Jūlijā saņemam ziņu, ka no visām mājām jādod viens tranšeju racējs. No mūsmājām tas gods krīt man, no Mēnesdēliem – Silvijai. Nocietinājuma darbi gaida kaut kur aiz Skultes. Mēs, milzīgs bars, rokam prettanku grāvi. Darbus vada vācieši. Guļam siena šķūnī. Bijām tur tikai dažas dienas, tad paziņo, ka varam braukt mājās. Krievi pie Mores pārrāvuši fronti. Atpakaļceļā vilciens bija tik pārpildīts, ka es iekārtojos uz vagona jumta. Laimīgi nonācu mājās. Jau nākamās dienās tēvs izlēma doties uz Kurzemi.

Jocīgi, kādas lietas paliek atmiņā. Es atceros rudzus. Tie bija tā paauguši, kā vēl nekad. Sākam slēpt mantas. Tēvs bija Ozolaines kroga īpašnieka Jansona mašīnā sarunājis vietu mums trim Siliņiem, Elzai un Jānim Pūcem, manai mātesmātei Annai Paeglei un Deķa ģimenei. Droši vien arī Bomamma būtu braukusi līdzi, bet Bopaps atteicās braukt. Bez mums braucējos bija mašīnas īpašnieks, šoferis Legzdiņa Pēteris, Rita Kalniņa ar dēlu Egili un Zenta Tomsone. Mana māte ļoti smagi pārdzīvoja, ka mašīnā nebija vietas Krūmiņiem. Herta bija viņas vienīgā draudzene.

Kad mēs devāmies ceļā? Atceros, ka rudzi palika nenopļauti un tos pļauj jūlijā.

* * *

Mūsu Odiseja ir sākusies. Braucam pa Saulkrastu šoseju uz Rīgu. Gar ceļmalu mētājas kara materiāli, beigts zirgs, nogāzusies Štorha lidmašīna. Pēc nepilnas stundas esam Rīgā, tālāk uz Tukumu. Braucam cauri Kurzemes pilsētām, garām gleznainajiem Abavas krastiem, egļu mežiem. Mūsu ceļa mērķis ir Gudenieki – mazs, katoļticīgs pagasts. Apgabals nav pieslēgts elektrības tīklam, strāvu ražo vēja rotori, un tās pietiek tikai dažām spuldzēm. Mūsu saimnieku mājas ir lielas un turīgas. Jansons ar Pēteri dzīvo kaut kur citur.

Mēs plānojam braukt uz Vāciju, bet Jansons uz Zviedriju. Braukšana uz Zviedriju notika nelegāli ar laivām. Tā bija dzīvībai bīstama lieta un ne par brīvu.

Jansons piedāvāja samaksāt ceļu arī par mums – trim Siliņiem, bet mēs bijām vairāk nekā trīs. Vai Jansons nonāca Zviedrijā, es nezinu. Daudzi no braucējiem tika notverti vēl Kurzemes krastā, un daudzas laivas nogremdēja vācu apsardzes kuģi.

* * *

Dzīve Gudeniekos rit mierīgi. Palīdzam viņiem nokult labību, norakt kartupeļus. Klausāmies pa radio ziņu, ka proklamēta Latvijas valsts.

Pa vakariem līdz vēlai stundai iet vaļā džokera spēle. Spēlējam visi, izņemot abus mazuļus Egilu, Marutu un manu māti. Elza jūsmīgi mani māca deklamēt un analizēt dzejoļus.

Tajā laikā ar vāciešu svētību bija noorganizēta speciāla bruņota formācija – kurelieši, kuru uzdevums bija, krieviem okupējot Kurzemi, palikt aizmugurē un veikt sabotāžas aktus. Vadītājs bija ģen. Kurelis. Ar laiku viņu rindām pievienojās arī dezertieri no Latviešu leģiona, kas vāciešiem ļoti nepatika. Arī K. Deķis pieteicās kureliešos, jo viņam draudēja iesaukšana. Līdz šim laikam viņam kā skolotājam bija UK karte. Es reiz aizbraucu uz kureliešu nometni, bija kas jāaizved K. Deķim, un tas, ko es redzēju, neatstāja labu iespaidu. Tā nebija armijas vienība, bet dīkdieņu bars. Nepagāja ilgi, un kureliešu vienība tika likvidēta. Gan ne bez šaudīšanās.

Uz Vāciju nevar braukt tukšām rokām. Tēvs nopērk un nokauj govi. Gaļu pārstrādā desās. Pie miesniekdarbiem galvenais ir tēvs, mēs pārējie maļam gaļu, gatavojam mīklu, ko pildīt zarnās žāvēšanai. Gala rezultāts – žāvētas desas! Vēl tiek žāvēts speķis.

Oktobrī esam Liepājā un uzturamies kāda privātmājā. Tēvs ir mūs pieteicis izbraukšanai, un nu tikai atliek gaidīt savu kārtu. Naktīs krievu lidmašīnas bombardē ostu, gan nenodarot lielu postu.

* * *

Beidzot esam uz kuģa. Atstājot Liepājas ostu, stāvam uz klāja un dziedam Dievs, svētī Latviju. Nakts paiet mierīgi, ja neskaita zemūdeņu trauksmi, bet to atsauc. Guļam uz lāvām. Baltijas jūras šūpots, es beidzot aizmiegu. Kad pamostos, esam jau pie Dancigas. Priekšā rēgojas zemas kāpas. Ir 1944. gada 13. decembris. Esmu pirmo reiz mūžā svešā zemē.

* * *

Esam Dancigā nometināti lielā hallē. Vācietes mūs baro ar viru; katram viens šķīvis. Konstatēju, ka man ļoti gribas ēst.

Vienu vakaru trauksme! Kauc sirēna. Krievu uzlidojums. Saejam patvertnē. Bumbu sprādzieni. Zenītartilērijas šāvieni. Beidzot divi sirēnas pūtieni ziņo, ka trauksme atsaukta. Ejam atpakaļ uz novietni. Pagalmā ieurbusies līdz pusei zemē liela, neeksplodējusi aviācijas bumba.

Arī dienā reizēm nopūš trauksmi. Izlūkos ieradies britu Mosquito. Neviens tāpēc patvertnē neskrien. Moskīta misija ir tikai fotografēt.

* * *

Mūs ielādē vilcienā, un mēs braucam pa kādreizējo Poļu koridoru uz Gdiņu, kā to sauc poļi. Vācieši to dēvē par Gotenhafenu (Dieva ostu). Netālu ir vēl viena slavena pilsētele – Copota, izpriecas vieta bagātniekiem. Vienā ielā ir tikai spēļu elles un bāri; tagad slēgti. Mēs ar tēvu tur bijām samainīt naudu; mums bija tikai Ostmarkas, kas Vācijā nederēja. Bet gabals žāvēta speķa un tēva labā vācu valoda darīja brīnumus.

Iepazīstos ar Stoolgang (caureju). Es gan feldšerim teicu, ka man ir Durchgang. Reizēm mūs, vīriešus, sūtīja darbos.

Kādu dienu mūs atkal ielādē vagonos, un braucam uz Parhimu. Dzīvojam barakās, kas pilnas blaktīm. Pa nakti tās krīt mums virsū no griestiem. Parhima interesē arī Sabiedrotajiem, jo pļavā stāv divas turbo dzinēju lidmašīnas, kas skaitās slepenie ieroči. Un tā kādu dienu tīfflīgeri (t.s. dziļlidotāji) ir klāt. Vai džeti paglābās, es nezinu. Nomaldījusies lode nogalina vienu latviešu tautības bēgli.

No Parhimas mūs nosūta uz Vosmēras ciemu Meklenburgā un izvieto pie vācu ģimenēm. Mātei un tēvam ierāda vietu pie Frau Pohlman – jaukas, kalsena auguma sievas. Man trāpās veca tante, kas dzīvo viena pati. Kur bija novietota Milda ar Marutu un vecomāte, vairs neatceros. Abi Pūces aizbrauc uz Hamburgu, kur darbu sākusi Rīgas filma.

Ar totālo karu veicas arvien sliktāk, un vācieši ir gatavi sākt ar latviešiem runāt par tādām lietām kā Latvijas valsts atjaunošanu, kas līdz tam bija tabū. Krievi jau ir Austrumprūsijā. Kurzeme vēl turas, bet ir pieejama tikai pa jūras ceļu. 15. divīzija cīnās pie Vācijas austrumu robežas, 19. divīzija ir Kurzemē.

* * *

Dienā dzird, ka bombardē Magdeburgu. Palicis prātā viens otrs joks.

Kampfverbaende ueber Stende,
Ende! Ende!

(Kaujas formācija virs Stendes pilsētas!
Gals klāt! Gals klāt!)

Vai atkal parafrāzēts uzlidojuma ziņojums: Achtung, Achtung! Luftlage meldung: ueber den Reichgebiet befindet sich kein eigenes Fluzeug mehr! (Uzmanību, uzmanību! Paziņojums par situāciju gaisa telpā: virs valsts teritorijas neatrodas vairs neviena pašu lidmašīna.)

Tā ir taisnība. Hitlera dzimšanas dienā debesis ir pilnas ar amerikāņu bumbvedējiem, kas, iznīcinātāju pavadīti, nes uz Berlīni Ādolfam sveicienus.

Zemlidotāji šauj pat uz zemniekiem tīrumā. Nāk prātā vēlākais Latvijas Goda konsuls Jānis Purvinskis. Uzlidojumā sabiedrotie nogalina viņa māti un brāli, un mazais Jānītis ir pēkšņi ģimenes galva. Tai pašā uzlidojumā nogalina mana skolas biedra Andreja Nadziņa māsu. Ar to vēl Nadziņu ģimenes traģēdija nebeidzas. 1950. gados Andreju nogalina Marokā kādā demonstrācijā. Angļu bumbvedēji nogalina latviešu bēgļus Drēzdenes stacijā. Arī es dziļlidotāju uzbrukuma laikā biju tikai pēdu no nāves, bet par to vēlāk.

Es no malkas skaldīšanas saslimstu un aizeju dzīvot pie Pohlmaņa kundzes. Tēvs ir aizsūtīs darbā uz Šverīnu.

Beidzot pienāk arī mana kārta tēvuzemi aizstāvēt. 1945. gada martā es tieku nozīmēts ar Polmaņa kundzes lāpstu rokās aizstāvēt Lielvāciju, no kuras lieluma maz kas palicis pāri. Izņemot mani un Jāni Bokumu, visi pārējie mobilizētie ir Austrumvācijas bēgļi. Mūs iesēdina vilcienā un ved austrumu virzienā. Uz kurieni, to nesaka. Braucam, braucam un beidzot esam galā. Vieta saucas Ikerminde (Uekerminde). Mums ierāda guļamtelpas. Pēcpusdiena brīva. Aizejam ar Bokuma kungu apskatīties, kur esam atbraukuši. Aha, esam pie Pomerānijas līča Oderas kreisajā krastā. Tuvākā lielākā pilsēta – Štetina. Stacijā mūs aptur divi vīri privātā. Gestapo! Seko jautājums pēc jautājuma. Kas mēs tādi? Ko meklējam? Ak atsūtīti darbos? Gribat bēgt prom? Mēs, svētās nevainības, sakām, ka nekur negribam bēgt, tikai apskatīties, kur atrodamies. Mūs atlaiž, piekodinot, lai tūlīt piesakāmies priekšniecībai. Tā arī izdarām. Turpmāk uz staciju vairs neejam.

Mūsu sabiedrība ir diezgan raiba. Latvieši esam tikai trīs – es, Bokuma kungs un vēl viens zellis manos gados. Pārējie, izņemot divus – tēvu ar dēlu no Hamburgas, ir austrumprūši. Vēl pie ierakuma rakšanas strādā franči un kādas slāvu tautas pārstāvji. Viņiem ir pavisam cits režīms nekā mums – kungu rases cilvēkiem.

Liela teikšana ir vecajam fazānam (naci partijas loceklim). Viņa asistents ir Hitler Jugends (Hitlera jaunietis), mazliet vecāks par mani, tievs kā diegs ar pistoli pie sāniem un arī uniformā. Vecais hamburgietis izskatās pēc filmaktiera Hansa Mozera. Vācieši, viņam nedzirdot, dēvē hamburgieti par veco žīdu.

Mūsu uzdevums ir nocietināt Štetinas jūras līča kreiso karstu, gadījumā, ja krievi plānotu izcelt desantu. Viss lielais darbs izrādījās veltīgs. Krievi pārrāva fronti, pārceļoties pāri Oderai, gan ar pamatīgiem zaudējumiem.

Pirmo reizi piedzīvoju, kā tas ir, kad nepietiek ēdamā. Es, kā nepilngadīgs, saņēmu mazliet vairāk maizes – 3/4 kukulīša dienā. No rīta kolonnā soļojam uz darbu, vakarā atpakaļ. Pēc vakariņām – miga. Svētdienas brīvas.

Ierakumu joslā bija arī trako māja ar mazu kapsētiņu, kam bija jārokas cauri. Pacienti brīvi staigāja pa norobežoto aploku un gaidīja savu kārtu. Valsts politika atļāva eitanāziju. Katru dienu iznesa ārā pa zārkam.

Mūsu grupā bija viens lecīgs vācu čalis. Sākām strīdēties par nacionāliem jautājumiem, un man nekas cits neatlika kā aizstāvēt savas tautas godu ar dūrēm. Kā kaušļi mēs abi bijām nemākuļi, un cīņa beidzās neizšķirti, bet muti viņš vairs nepalaida, jo es viņam biju uzdauzījis zilu aci. Abi hamburgieši bija manā pusē, un vecā jūda dēls man vēlāk mācīja, kā efektīvāk sist.

* * *

Kādu dienu satieku mūsu ģimenes draugu, gleznotāju Kārli Miezīti. Viņš bija no Latvijas atsūtīts darbos. Viņš jau tad bija izšķīries, ka pēc kara beigām brauks mājās.

Man reiz iznāca saruna ar slāvu tautības strādniekiem. Gūstekņi viņi nebija, jo netika apsargāti. Uzzinājuši, ka es nāku no Latvijas un nerunāju krieviski (Es biju par daudz tekoši pateicis: Ja ņepoņimāju pa ruski.), sacīja, ka es tikai negribot runāt. Es savā vientiesībā sacīju, ka karš ir zaudēts, un viņi mani uzskatīja par provokatoru. Karš zaudēts? Nu ko jūs! Nē, nē, drīz nāks uzvara.

Reiz gadījās uz ceļa satikt trīs jaunas sievietes. Kāpēc sākām tērzēt, vairs neatceros. Vispirms vāciski un tad latviski. Mani droši vien nodeva latviskais akcents. Latviski viņas runāja perfekti. Meiteņi bija Baltijas vācietes no Poļu koridora, kas nebija tālu.

Kādā svētdienā soļo ciematam cauri latviešu policijas pulka vīri. Vienība saformēta no tā sauktajiem Tornas grāvračiem un tagad saucas Rusmaņa kaujas grupa. Viena rota aizsoļo tālāk, otra apstājas pie mums. Vēlāk uzzināju, ka pirmajā rotā bijis arī mana tēva brālēns Laimis Kalniņš. Viņi braucot uz Kurzemi karot. Lai braucot līdzi! Iedošot man Soldbuch, uniformu. Aicinātāji ir cerību pilni. Atrunājos, ka labprāt brauktu, bet mani vecāki ir Vācijā un nekā par manu aizbraukšanu nezinās. Rota dodas tālāk uz Svinemindi, lai kāptu kuģī un brauktu uz Kurzemi.

Un tad notiek kas nejēdzīgs. Līdz kara beigām ir palicis tikai mēnesis, bet viens no franču strādniekiem tās vairs nesagaida. Viņu pakar. Apsūdzība ir absurda. Denuncētājs ir austrumprūšu cūka, mūsu Hermanis. Francūža grēks: sestdienas naktī katliņā uz lauka vārījis pieneņu saknes. Viņš tiek apsūdzēts par signalizēšanu ienaidnieka lidmašīnām. Ar to pietiek. Es viņu redzēju nākamā rītā – pārbijušos, apkvēpušu seju. Mums paziņo, ka francūzi pakārs. Tas bija brīdis, kad es nolēmu braukt kaujas grupai līdzi uz Kurzemi.

Es devos viņiem pakaļ, izgāju laimīgi cauri trīs žandarmu šerēm bez aizturēšanas, bet nevarēju kolonnu vairs panākt. Turpināt ceļu, bija izaicināt likteni. Žandarmi agri vai vēlu būtu mani aizturējuši, apvainojuši dezertēšanā, un es beigtu savu jauno dzīvi blakus francūzim. Devos atpakaļ. Mani vecāki man agri vai vēlu būtu man sekojuši, nonākuši Sibīrijā vai būtu nošauti. Tēvs jau vairākas reizes bija pieminēts komunistu radio raidījumos. Rusmaņa kaujas grupa krita gūstā bez šāviena. Laimis no gūstekņu nometnes tika atlaists mājās pusdzīvs.

Kādas dienas vēlāk vēl viens notikums, kas pagrieza manu dzīvi kājām gaisā, bet par to nākamā numurā.

Uldis Siliņš
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com