Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Jancis par ēdienkarti

Tikai nevajag domāt, ka te dzīvo kašķīgi vecīši

Laikraksts Latvietis Nr. 510, 2018. g. 24. jūlijā
Jancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Nosaluši mani pirksti.
Sēžōt, gaidot mūzu nākam.
Nenāk mūza, nedod dzirksti,
Jārakst' būs  – kā vien tik mākam...

Jā! Kādēļ nepamēģināt? Tam taču vajadzētu būt diezgan vienkārši. Vispirms paklausies, ko cilvēki runā, un tad uzliec to uz papīra. Var jau arī uzrakstīt, bet tas jau skan tā drusciņ pēc strādāšanas. Visprātīgākais būs, ja pagaidīšu reizi, kad visi vai gandrīz visi saiet nodarbību istabā un sasēžas ap galdiem; tad vislabāk valodas rit. Domāts, darīts!

Kad pienāk reize, es sēžu starp līdzgaitniekiem un turu ausis vaļā. Tiek apspriestas rozes, kas galviņas nokārušas tup vāzītē uz galda un gaida, kad kāds apžēlosies un izsviedīs viņas mēslu bundžā. Pārrunā un uzlielī papīra puķes, ko Anniņa uztaisījusi un ielikusi vāzē. Tad kāds ieminās, cik jauki bija vakar vakarā, kad dabūjām ēst šprotes. No balss vien jau varēja pateikt, ka šprotes runātājam gājušas pie sirds. Es ar aplaizīju lūpas. Bija jau ar dikti, dikti smeķīgas. Te uzreiz viena tante teiks, ka nekas sevišķs jau nu nebijis – šprotes bijušas sausas. Paceļas cita balss – Kas par niekiem! Bija tik eļļīgas, cik eļļīgām šprotēm jābūt; ne vairāk, ne mazāk.

Tante nepalaižas: Nepūt! Man bija sausas.

Varētu domāt, ka ar to tā šprotu lieta būtu izsmelta, bet nē – iepeldējusi tikai dziļākos ūdeņos. Cilvēks, kam acīmredzot ir zināšanas, paskaidro, ka šprotes eksportē lielās bundžās; tās, kas ir apakšā, – tās guļ eļļā un ir tās gardās. Tās, kam gadās laiku pavadīt virspusē, tām ar eļļu tā švakāk, un tās ir sausas vai arī pussausas.

Jā, jā, – un tās sauc par strimalām, – piebiedrojās vēl viena balss.

Muļķības, ierunājās rupjā balss: Kurzemnieki par strimalām sauc siļķes, ne šprotes.

Strimalu ēdējs tomēr nepaļaujas: Nu tās tak visas no tās pašas šlakas – siļķes, strimalas, reņģes, sardīnes, šprotes – tās pašas šlakas...

Vai turēsi žaunas, dullā strimala... sardīnes viņam šprotes; ak, tu viens pagāns... No kuras alas Latvijā tad tu esi izlīdis? – Gluži sarkana ģīmī palikusi, kliedza resnā Sermūkša.

Veči sāka skatīties apkārt; ko darīt, ja iznāk villas mešana.

Nekad, nekas tāds jau neesot noticis, bet vienmēr jau var būt pirmā reize. Norātais saraušas tā kā uz ārā iešanu, bet nevar nociesties un uz Sermūkšas pusi pagriezies noprasīja: Un brētliņi, kur tad palika brētliņi?

Kāds tīri gaudenā tonī sāka dziedāt:

Laša kundze bola acis
Menca pilnā rīklē sauc;
Tad nu gan būs dzelmē tracis –
Zutis buti precēt brauc.

Citi pasmaidīja, citi piebiedrojās dziedātājam. Sermūkšiene lasījās projām, un viss beidzas labi un mīlīgi. Tikai vecais Kadriņš nokrekšķinājās un diezgan skaļi pateica: Re, ko viena šprote padarīja... kas būtu noticis ja būtu bijusi haizivs?

Tikai nevajag domāt, ka te dzīvo kašķīgi vecīši, kas kasās bez apstājas. Satiekam pavisam labi, tikai pa retam iznāk kāda vārdu pārmaiņa un arī pat tad tas ir tikai tā, lai aizpildītu laiku, kad nav nekas labāks ko darīt. Tā, piemēram, tā pati šprotes lieta. Galvenais iemesls jau nebija noskaidrot starpību starp šproti un brētliņu, bet gan iztaisīt tādu mazu tracīti, kas noteikti nonāks arī galvenā pavāra ausīs, un vecīši biežāk dabūs šprotes – TĀDAS, LŪK, TĀS LIETIŅAS.

Kādu laiku atpakaļ bija kaut kas līdzīgs ar saldējumu; domājām, ka to dod par retu. Tagad saldējums kārumniekiem pieejams katrā laikā, kad sirds sāk to par daudz kārot.

Par galertu tik ilgi ņaudējām un pīkstējām, līdz tagad arī galerts parādās uz mūsu ēdienu kartes. Reti gan, bet tomēr parādās. Mūsu pavārs jau ir īsts malacis. Viņš saka – ja ko grib ierosināt, lai iet pie viņa un aprunājās. Tas jau viss būtu labi, bet viens un tas pats cilvēks taču nevar katru nedēļu iet un dot ierosinājumus. Kā tas izskatītos? Domātu vēl, ka tu kaut kāds rīma. Un ko lai dara, ka lielākai daļai vecīšu ir gandrīz vai vienalga, ko viņi stūķē ģīmī; tie aprunāties neies. Fui, cik es nesmuki izsakos par saviem līdzgaitniekiem (bet tas arī ir ar nolūku).

Kā jau variet spriest no teiktā, ar ēšanu mums ir uz štokarellī, vienīgā nelaime ir tas negantais svars – bez apstājas kāpj uz augšu. Tikai nepārprotiet – galerts, saldējums un šprotes nav pie svara pieaugšanas vainīgi.

Jancis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com