Trimdas bērni un mazbērni Latvijā (33)

Palielināt / Enlarge

Egons Piķelis. FOTO Astrīda Jansone.

11. aprīlī man sarunāta tikšanās ar Egonu Piķeli. Viņu es jau pazīstu, jo pirms dažiem gadiem abi bijām Okupācijas Muzeja biedrības Revīzijas komisijā. Bet tad, kad es sāku rakstīt savu grāmatu par viesnīcu Radi un draugi, man darbs Okupācijas Muzeja biedrībā bija jāpārtrauc. Toreiz es nemaz nezināju, ka viņš ir viens no tiem, kurš ir dzimis Anglijā. Esmu priecīga, ka man beidzot ir izdevība parunāties ar latvieti, kurs dzimis, izglītojies un strādājis Anglijā.

Viņš atnāk laicīgi, jo izmanto savu pusdienu pārtraukumu, un mēs tūlīt sākam savu darbu. Kā parasti mani intervējamie sāk par saviem vecākiem, un Egons Piķelis stāsta:

„Mana mamma bija no Vitrupes Vidzemē, viņas tēvs bija mežzinis, un viņi dzīvoja mežziņa mājā, kas viņiem nepiederēja, un tagad tur ir Vitrupes mežsaimniecības muzejs. Mamma no Latvijas izbrauca 1944. gadā 6 gadu vecumā. Caur dažādām bēgļu nometnēm Vācijā viņas ģimene beigās nonāca Anglijā, Notingamā. Tēvs ir no Kurzemes, Dunikas pagasta; viņš arī izbrauca no Latvijas 1944. gadā, kad bija 15 gadus vecs.

Arī izgāja cauri vairākām Vācijas bēgļu nometnēm un nonāca Anglijas pilsētā Birmingamā. Tur es 1962. gadā arī piedzimu. Birmingamā nebija neviens no lielajiem latviešu centriem. Tur bija latvieši, bet ziemeļos, kur bija vairāki latviešu nami – pārsvarā Daugavas Vanagu nami, tādu pie mums nebija. Birmingamas latvieši baznīcu īrēja no vietējiem, un tur tad notika arī latviešu svētdienas skolas. Tur bija tautas deju kopa, kurā es arī piedalījos. Nedēļas nogalēs mēs braucām uz visādiem latviešu sarīkojumiem uz lielākiem centriem. Tā mums arī bija kā parastiem latviešu trimdas cilvēkiem – darbdienas bija starp angļiem, mājās visi runāja tikai latviski un brīvdienas, privātā dzīve, visi sarīkojumi bija starp latviešiem. Angļu draugi manā ģimenē bija maz, principā tikai mani skolas biedri. Patiesībā mani īstie draugi bija tikai latvieši. Tie bija vai nu latviešu jaunieši turpat Birmingamā, kas nebija pārāk daudz, vai arī citos latviešu centros Anglijā. Tur bija vairākas nometnes vasarās, kas man ļoti patika, par piemēru Almēlijā. Tas bija kāds lauku īpašums, kas piederēja Latviešu Nacionālai padomei Anglijā. Tur notika bērnu vasaras nometnes; diemžēl, tagad tas jau sen ir pārdots. Tā mana bērnība, arī pagāja skolas dzīve starp angļiem, privātā dzīve starp latviešiem.

Es jau 5 gadu vecumā aizgāju uz skolu un angliski nepratu nevienu vārdu. Tur skolu sāk jau 5 gadu vecumā. Mani vecāki strādāja, un mēs dzīvojām vienā tādā vecā ārstu mājā. Mans vectēvs naudu bija aizņēmies no citiem latviešiem un to nopircis. Tā bija liela māja pilsētas centrā ar gandrīz veselu akru lielu dārzu. Viņi to dārzi bija uztaisījuši tā kā Kurzemes sētu. Mums bija vistas, mēs audzējām paši savus kartupeļus, mums bija ābeles, mums bija skābenes, bija arī kūts, bija 9 bišu stropi, kurām klāt gāja tikai abas vecāsmammas. Pie mums vēl dzīvoja tēva brāļa ģimene; tur bija man viens brālēns, kas arī bija vienīgais bērns. Mums vienmēr bija arī viens īrnieks, kuri bieži mainījās.

Kamēr es biju maziņš, es dzīvoju pa māju tikai ar vecmammu, mans brālēns bija par mani četri gadi vecāks jau bija skolā. Kad es aizgāju uz skolu, angliski neko neprazdams, skolotāji bija pilnīgā šokā. Direktore aizsauca manu mammu uz skolu un gandrīz vai draudēja viņu tiesāt par cietsirdību pret bērnu. Tajā laikā viņi nezināja, ko ar tādiem darīt, bet nu jau tas vairs nav tik briesmīgi. Tagad tas jau gandrīz ir normāli. Bet es gandrīz jau mēneša laikā sapratu man vajadzīgo angļu valodu pietiekoši labi, lai tiktu klasei līdzi.

Ar manu vārdu gan viņiem gāja ļoti grūti, jo es, to teikdams, nekad nemēģināju kaut kā angliski padarīt vieglāku. Vienmēr teicu latviski – esmu Egons Piķelis. Bērnībā mans vārds man ļoti nepatika, bet ap 17 gadiem man tas pēkšņi iepatikās, un es biju lepns uz to. Vēlāk es konstatēju, ka visas sarunas ar angļiem, kurus es pirmo reizi satieku, vienmēr noritēja vienā un tādā pašā veidā. Kad es pateicu savu vārdu, tam vienmēr sekoja jautājums, kā tu teici? Uz to es vienmēr savu vārdu atkārtoju uz mata tāpat: Egons Piķelis. Tā tas gāja vairākas reizes, kamēr viņam apnika. Bet es jau biju sapratis, vai viņš būs ar mieru klausīties garo vai īso vēsturi. Tā tas gāja vienmēr. Tajā laikā vairums angļu nezināja, kas tā Latvija ir un kur tā atrodas. Krievu propaganda bija ļoti efektīvi nostrādājusi. Ja tu pateici, kas Latvija ir un kur viņa ir, viņi bija pārliecināti, ka tu esi krievs.

17 gadu vecumā mans draugs Kārlis Pētersons, kurš vidusskolu jau bija pabeidzis, kamēr man vēl gads bija palicis, vienā ballē bija pierunājis manu mammu, lai viņa piekrīt, ka es vienu gadu pavadu Minsteres Latviešu ģimnāzijā. Man tas bija īsti pa prātam, un tā es uz abitūrijas klasi aizbraucu uz Minsteri. Pēc gada aizbraucu atpakaļ un vidusskolas pēdējo klasi pabeidzu Anglijā. Tad es īsti nezināju, ko darīt, jo es jau biju sapratis, ka studēt kaut ko, kas tev īsti nepatīk, ir ļoti liela kļūda, un es vēl nebiju izšķīries, ko es gribēju darīt dzīvē.

Tie bija interesanti laiki, bija 1981. gads, un tajā laikā Anglijā bija lielais ekonomiskais atslābums, bija recesija, un pie varas bija nākusi Margareta Tačere. Tur bija liels bezdarbs, un tāds 19 gadu vecs puišelis nevienam nebija vajadzīgs. Tur bija liels konflikts starp valdību un arodbiedrībām, tie bija grūti, bet interesanti laiki. Es aizbraucu dzīvot uz Londonu, kamēr izdomāšu, ko mācīties. Mani vecāki bija diezgan norūpējušies, bet es saku strādāt Lloydu apdrošināšanas firmā. Viņi apdrošināja lidmašīnu pilotu licenses.

Es kādus trīs gadus nodzīvoju Londonā pēc vecās receptes – darba dienās ar angļiem, brīvā laikā ar latviešu jauniešiem. Ar tiem es arī kopā dzīvoju. Bija kāds dzīvoklis rietumu Londonā, kur vairākus gadus jau bija dzīvojuši latviešu jaunieši, un sastāva bieži mainījās. Parasti tur bija 4 iedzīvotāji, kamēr es beidzot sapratu, ko gribu mācīties. Diemžēl maniem vecākiem mana izvēle kļūt par sovjetologu nepavisam nebija pa prātam. Arī latviešu sabiedrībā tas likās ne tikai neparasti, bet arī nesaprotami. Bet man bija jāzina, kāpēc tas ir tā, kā tas ir.

Tā es aizgāju uz Velsas Universitāti un tur mācījos 4 gadus. Es pieņēmu klāt vēl krievu valodu, kas man deva iespēju trīs mēnešus pavadīt Krievijā. Mūs kopā kādus 50 šādus studentus aizsūtīja uz pilsētu vārdā Krasnodara. Tā ir Krievijas dienvidos netālu no Sočiem. Pēc Savienības nojukšanas tā kļuva par Krievijas mafijas galvas pilsētu. Mums bija paredzēts braukt uz Kijevu, bet iepriekšējā gadā bija notikusi Černobiļas katastrofa, un mūs aizsūtīja uz Krasnodaru. Lai gan tur ir ap miljons iedzīvotājiem, patiesībā tas ir viens liels miests. Mums tā bija interesanta vieta, un mēs tur satikām Kadafī dēlu. Viņu krievi apmācīja lidot ar iznīcinātājiem. Viņš bija liels ballētājs un pa vakariem nedzēra gan, bet ballējās. Es tur 3 mēnešus nodzīvoju, un kopš tai pilsētā nebija ko darīt, es gandrīz visiem 50 iemācīju spēlēt zolīti. Mums bija daudz brīvā laika, pie kam vairāki no viņiem to spēlēja labāk par mani, jo es neesmu pārāk labs. 1988. gadā es pabeidzu savu fakultāti un ieguvu bakalaura grādu.

Gadu vēlāk krita Berlīnes mūris, un visas manas zināšanas kļuva nevajadzīgas, jo divus gadus vēlāk sabruka arī Padomju Savienība. Man atkal bija jāsāk domāt, ko darīt. Man uznāca otrais apgaismības moments, un es sapratu, ka gribu mācīties par advokātu. Lielie advokātu biroji bija ar mieru palīdzēt par advokātiem kļūt cilvēkiem, kam viens grāds jau bija un kuriem bija pasaules pieredze. Man divi gadi bija jābūt par mācekli firmā, kas mani sponsorēja. Es biju padots vienam no partneriem, kas strādāja finanšu grupā, un mēs abi braucām uz Rīgu.

Tas bija 1993. vai 1994. gadā, un tur mēs tikāmies ar cilvēkiem no ministrijām un cilvēkiem no Latvijas Bankas. Mēs palīdzējām viņiem sastādīt pirmo vērtspapīru likumu, kas salīdzinājumā ar likumiem, kas ir šodien, liekas smieklīgs, jo bija tikai uz dažām lapas pusēm. Bet tas vismaz uzstādīja to sākotnējo rāmi, lai Latvijā būtu kaut kāds kapitāltirgus. Es biju nostrādājis nepilnus trīs gadus Londonas firmā, kad man piezvanīja Raimonds Slaidiņš. Viņš jau te dzīvoja un kopā ar Filipu Kļaviņu bija savā birojā. Raimondu es pazinu no laika, kad viņš bija iegriezies Londonā Daugavas Vanagos. Viņa tēvs strādāja kaut kur Emirātos, un tas Raimondam bija pa ceļam. Viņš jau bija zinājis, ka piektdienas vakaros tur latvieši satiekas. To vakaru Raimonds man piedāvāja darbu savā firma, un ilgi es nedomāju.

Jau 1995. gada janvārī es no Londonas pārcēlos uz Rīgu un sāku strādāt kopā ar Filipu un Raimondu. Manā dzīvē Latvijai ir vienmēr bijusi liela loma, un vēsture ir bijusi nozīmīga manā saprašanā. Piemēram, mani vecāki nekad nav pieņēmuši Angliju kā savas mājas, un arī man tas vienmēr ir bijis apziņā. Man vienmēr tas jautājums ir bijis galvā, kāpēc es esmu tur, kur es esmu. Es vienmēr esmu izjutis, ka Anglijai tā īsti neesmu piederīgs un Anglijas vēlēšanās nekad neesmu piedalījies. Vēlēšanās balsojis es esmu tikai Latvijā. Kad Raimonds man piezvanīja toreiz, es konstatēju, ka atgriežos mājās, kaut gan te nekad nebiju dzīvojis. Uz Latviju es biju braucis jau vairākas reizes; arī tajā laikā, kad dzīvoju Krasnodarā. Es to tiešām uzskatīju kā atgriešanos mājās.

Es te ātri iedzīvojos un arī iesaistījos Latvijai svarīgās lietās. Okupācijas Muzejam es kārtoju visas juridiskās lietas un daru to bez atlīdzības. Kad Valters Nollendorfs griezās pie mūsu biroja pēc padoma, es gāju no mūsu biroja un daru to vēl šodien. Uz vienu vai diviem gadiem es pat biju padomes priekšsēdis. Man te patīk tā piederības sajūta, tas ir manas mājas, un Latvija ir skaista. Ar visu to, ka te notiek diezgan daudz kas, kas nevar patikt, Latvijā ir noticis ārkārtīgi liels progress.

Man žēl, ka mums ļoti patīk sūdzēties un saskatīt to sliktāko, mēs bieži vien aizmirstam, ka tomēr, salīdzinot ar to, kāda Latvija bija 1989. un 1991. gados ir gandrīz vai neticams progress noticis Latvijā, un mums vajadzētu lepoties nevis sūdzēties.

Mums ir jāatceras, ka nav neviens latvietis pasaulē, kuru neietekmēja tie okupācijas gadi. Arī tos, kas dzīvoja trimdā, tāpat kā tos, kas palika Latvijā, okupācijas gadi vienā vai otrā veidā ietekmēja. Tam bija divi galvenie iemesli, ka cilvēki baidās domāt par to, kā viņus personīgi tas ir ietekmējis. Tas aizskar cilvēku pašlepnumu, un cilvēkiem labāk patīk neņemties ar tādiem procesiem. Par to, kas notika okupācijas laikā mums nepatīk runāt, jo tas varētu kādam likt justies vainīgam.“

Te mēs arī pārtraucam savu oficiālo interviju, un tikai mazliet vēl parunājamies par mūsu kopīgo darbu Okupācijas muzejā. Un tad jau arī Egona pusdienu laiks ir beidzies, un viņš dodas atpakaļ uz savu darba vietu, kurā tagad strādā 4 trimdas bērnu bērni. Bet es atkal priecājos, ka man gadījusies izdevība tuvāk iepazīt vienu no Anglijā dzimušajiem, kurš tagad strādā Latvijai, kas viņam, tāpat kā man, tas ir mājas.

Astrīda
Laikrakstam „Latvietis“