Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


VIŅI. MĒS. CEĻĀ. MĀJĀS.

Valters Nollendorfs par Annas Žīgures jauno grāmatu

Laikraksts Latvietis Nr. 72, 2010. g. 21. janv.
Valters Nollendorfs -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
ViniCela1

ViniCela2

Anna Žīgure. FOTO Gunārs Nāgels.

ViniCela3

Anna Žīgure grāmatas atvēršanā Latvijas Okupācijas muzejā.

Anna Velēda Žīgure. Viņi. Ceļā. Rīgā: Jumava, 2009. 230 lappuses.

Viņi. Ceļā. Tikpat labi būtu: Mēs. Ceļā. Bet šai formulai arī otra puse: Mēs. Mājās. Viņi. Mājās. Jau Annas Velēdas Žīgures grāmatas virsraksts vedina domāt par latviešu tautas likteņiem 20. gadsimtā. Pie tam – ne tikai 1944. un 1945. gadā, kas ir grāmatas temats – bēgļu gaitas uz rietumiem, Latvijā atgriežoties karadarbībai un līdz ar to padomju varai. Vai tāda pati šķirtne neradās starp padomju varas varmācīgi deportētajiem un palicējiem? Par spīti visām deklarācijām, ka esam viena tauta, 20. gadsimts mūs nežēlīgi dalīja tajos, kam zem kājām bija gribēts vai negribēts ceļš, un tajos, kam zem kājām palika Latvijas zeme. Arī vēl tagad. Aizbraucēji. Palicēji. Vai 20. gadsimts mūs no savas zemes saimniekiem pārvērtis par nomadiem? Par pasaules latviešiem visās malas? Vairāk ceļā nekā mājās?

Anna Žīgure, no Lieknu un Stērstu dzimtas, nebija dzimusi, kad tas notika. Varētu jautāt, kā to nereti jautā par deportācijām – vai kāds, kurš pats to nav pārdzīvojis, ir spējīgs par to ticami stāstīt. Viņi. Ceļā. pierāda, ka var, pie tam ar dziļu izpratni un iejūtību. Un varbūt var to pat labāk nekā no viņu pašu perspektīvas, kas varētu likties kā taisnošanās par savu aiziešanu. Šī grāmata aicina izprast nežēlīgo laiku, aizgājējus un viņu likteņus kā daļu mūsu kopīgās 20. gadsimta traģēdijas. Savu literāro darbu Anna Žīgure ir veltījusi latviešu tautas būtības jautājumiem. To vislabāk izsaka viņas 2008. gada krājums Es stāstu par Latviju. Viņi. Ceļā. turpina šo stāstījumu, ja drīkstu minēt, apziņā, ka viņi un mēs ir atkal jāapvieno, ka ir jāatrod aptveroša latviešu tautas perspektīva visiem tiem notikumiem, kas mūsu tautu tiešām draudēja sadalīt, un visām tām ārvarām, kas tautu centās sašķelt un tautas daļas atsvešināt citu no citas. Vienkārši – ka tautai atkal jāatrod savs kopsaucējs.

Par to, ka Annu Žīguri kā tautas kopsaucēja meklētāju izprot daudzi, liecina grāmatas atvēršana 16. decembra vakarā Okupācijas muzejā. Ja muzeja ierobežotā kapacitāte parasti spēj uzņemt 100 klausītājus, šoreiz to bija daudz vairāk – ap 120 vismaz. Sarīkojums bija īss, bet ilga bija grāmatu parakstīšana, daudz ziedu, daudz laba vēlējumu gan no tālaika aizgājējiem, gan palicējiem.

Darbs liekas fragmentārs. Ir fragmentārs. Nepabeigta laikmeta mozaīka. Reizēm it kā nesakarīgu un pat pretrunīgu notikumu vai cilvēku rīcības sastatījums. Vienkāršu cilvēku pārdzīvojumu stāsti. Bet vai lielais stāsts par došanos trimdā vispār var būt citāds kā individuālu pārdzīvojumu mozaīka? Kā vēsturnieks Kārlis Kangeris raksta grāmatas pēcvārdā, vāciešiem bija evakuācijas plāni, par kuriem latvieši, protams, nezināja. Bet plāni sabruka, tāpat kā sabruka austrumu fronte 1944. vasarā, un Sarkanā armija ienāca Latvijas teritorijā 1944. jūlijā. Tālākais noritēja kā paātrinātā filmā – līdz Kurzemes frontes izveidošanai bija palikuši trīs mēneši, līdz kara beigām desmit. Došanās bēgļu gaitās, evakuācija, lai kā to saucam, beigās izrādījās haotisks pasākums, ko ik uz soļa pavadīja gan eksistenciālas bailes, gan reālas briesmas. Tās nebeidzās ceļā Latvijā, ne jūras ceļā, ne karalaika Vācijā. Indivīds notikumu priekšā bija zaudējis gandrīz jebkuru izvēles iespēju, un jebkura izvēle varēja izrādīties gan pareiza, gan nepareiza. Dzīvību no nāves nereti izšķīra sekundes vai minūtes – nokavēts kuģis, ko nogremdēja ienaidnieka torpēda, lode, kas trāpīja zīdainim, bet ne mātei, bumba, kas nokrita kur citur – vai arī ne. Visam pāri – sagadīšanās. Nejaušība. Un neziņa. Laiks it kā bez nākotnes. Tas pilnīgi tā iespiedies arī manā kā toreiz trīspadsmitgadīgā atmiņā un apziņā.

Grāmatā destilēts liels materiālu daudzums. Tajā lietoti citāti no tā laika abu pušu avīzēm – gan ziņojumi par lielajiem kara notikumiem, gan propaganda, gan tuvāko meklēšanas sludinājumi, gan šķietami triviāli sīkumi – „Kas var aizdot garu līgavas plīvuru?“ Autorei uzticētas dienasgrāmatas, atmiņas, vēstules. It sevišķi daudz vācu laika tautskolu direktoram Arvīdam Dravniekam rakstītu vēstuļu. Tā nav zinātniska atlase, ja tāda vispār iespējama, bet, manuprāt, tā atspoguļo laikmeta situāciju. Pa starpām uz pieejamās informācijas pamata brīvi veidoti stāsti, kas autorei ļauj izprotoši ieskatīties tā laika cilvēku un tautas dvēseles stāvoklī un just līdzi. Mirstošais karavīrs domā: „Visapkārt ir vienas vienīgas bēdas, sāpes un nelaimes. Man liekas, ka tauta pārvērtusies par lielu, kliedzošu muti. [...] Bēgoša, izmisusi tauta ir briesmīgs skats, īpaši, ja tā ir tava tauta.“ Vai te runā kāda cilvēka vēstules teksts vai Anna Žīgure? Vai nav vienalga? Man šķiet – te runājam mēs.

Kāda grāmatas lasītāja man jautāja – vai es neuzskatot, ka grāmatā runa tikai par pareizajiem, par tiem, kas glābās, jo baidījās no padomju varas un vēlāk veidoja trimdas sabiedrības aktīvo slāni. Pa daļai tas noteikti tiesa. Tie bija, kas sevi vai savus bērnus un līdz ar to savas atmiņas saglabāja Latvijai. Kārlis Kangeris arī pareizi norāda, ka trimdas sociālais sastāvs neatspoguļoja latviešu tautas sabiedrisko šķērsgriezumu. It sevišķi jūtams bija pilsētnieku un inteliģences lielais īpatsvars. Latviešu nacionālajai inteliģencei un vadošajām aprindām tik tiešām bija jābaidās no padomju varas atgriešanās. Savus nodomus iznīcināt nacionālās elites tā bija skaidri parādījusi 1940./41. gadā. Ja vācieši – vairāk stratēģisku un taktisku iemeslu, ne ideoloģiskas latviešu mīlestības dēļ – palīdzēja ap 150 000 latviešiem evakuēties, viņi paglāba šo tautas daļu no garīgas, ja ne fiziskas bojāejas komunistiskā režīma žņaugos. Viņi devās ceļā, lai gan sava zeme bija lielā mērā viņu garīgās eksistences augsne.

Tā nu ir, ka te tiešām pārsvarā ir to pareizo stāsts, kuri, lai kādu tā brīža motīvu vai apstākļu dēļ, devās tālajā ceļā, vēlāk bēgļu nometnēs veidoja savas mazās Latvijas un tā lika pamatu ilgstošajai trimdai vēl tālākajās zemēs. Trimdas ideoloģija – uzticība tautai un valstij, naids pret komunistiskajiem okupantiem, cīņa par neatkarību, tīras latviskās kultūras saglabāšana – veidojās un izkristalizējās tieši bēgļu nometnēs. Bet par to būs Annas Velēdas Žīgures nākošā grāmata.

Valters Nollendorfs
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com