„Ar siltu sirdi“

Palielināt / Enlarge

Dzied Maija Kovaļevska. Pie klavierēm Dzintra Erliha. FOTO Ojārs Greste.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Dzintra Erliha, Maija Kovaļevska. FOTO Voldis Kains.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Maija Kovaļevska, Dzintra Erliha, Jānis Čečiņš. FOTO Ojārs Greste.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Maija Kovaļevska, Ojārs Greste, Dzintra Erliha. FOTO Jānis Čečiņš.

Zem šāda nosaukuma izskanēja operdziedones Maijas Kovaļevskas (soprāns) un pianistes Dzintras Erlihas koncerts 28. aprīļa pēcpusdienā Sidnejas Latviešu nama lielajā zālē. Atsaucība koncertam bija lieliska. Zāli pildīja ap 150 mūsu pašu tautiešu un austrāliešu mūzikas cienītāju.

Kaut liela daļa klausītāju mākslinieci bija jau dzirdējuši slavenajā Handas operas Bohēmas (La Bohème) izrādē Sidnejas ostā un labdarības koncertā, ko rīkoja Ojārs Greste kopā ar Baibu Bērziņu Grestes mājā (Laikraksts Latvietis Nr.499), daudziem ar divām reizēm nebija pieticis. Tie izmantoja vēl trešo iespēju, lai vēlreiz dzirdētu šo tautā iemīļoto, pasaulslaveno dziedoni, kuras vārdu daudzina no Buenosairesas līdz Rīgai/Siguldai.

Tikpat augstvērtīgu sniegumu sniedza no Rīgas nule ielidojusī pianiste Dzintra Erliha. Arī Erlihas pasaules mēroga sasniegumu uzskaite sniedzas rokas garumā. Kā pianiste Erliha ir koncertējusi pasaules skatuvēs no Brazīlijas līdz Islandei.

Koncertu atklāj SLB priekšsēdis Jānis Čečiņš. Viņš piezīmē, ka šai laimes gadā, kad mums ir dots piedzīvot Latvijas valsts dibināšanas simtgadi, mēs mūsu svētku prieku izvēršam dāvanās. Atbilstoši šī koncerta nosaukumam – ar siltu sirdi mēs dāvinām Latvijai no sirds un savas rocības. Mēs, Austrālijas un Jaunzēlandes latvieši, LAAJ vadībā to darām, ziedojot Latvijas izglītības mērķiem Vītola fonda paspārnē: ­manadavanalatvijai@gmail.com Šīs dienas koncerta mākslinieces Maija Kovaļevska un Dzintra Erliha to dara, dāvinot Latvijas maznodrošināto bērnu īpašām izglītības un terapijas vajadzībām: ziedot.lv

Nav spēcīgāka apliecinājuma Latvijas simtgades sauklim Es esmu Latvija kā tas, ko redzam un dzirdam šodien Sidnejas Latviešu nama skatuvē.

Koncerta programmu pieteic Ojārs Greste. Tās norisē pa posmiem mijās Maijas Kovaļevskas dziedātās dziesmas ar Dzintras Erlihas atskaņotiem klavieru solo gabaliem.

Programmu ievada četras latviešu komponistu dziesmas, kas visas apcer mīlestības tēmu, kaut no dažādiem aspektiem. Dzirdam: Jāzepa Vītola Aizver actiņas un smaidi (Jānis Poruks), Emīla Dārziņa Mātes gars (Helgi), Jāņa Mediņa Ir viens vakars (Jānis Jaunsudrabiņš) un Lūcijas Garūtas skaisto Mēness laivu ar Raiņa vārdiem. Visus izpildījumus apmirdz solistes dzirkstošās acis, mīmika, žesti un smaids, kas nenodziest līdz koncerta pēdējai izskaņai. Dziedot dziesmu Mātes gars, nav šaubu, ka soliste ir pārliekusies pār bērna gultiņu un dziesmā vij tam sapņu vainadziņu.

Šai pirmajā posmā sevišķi izceļas Erlihas izcilie pavadījumi. Vienmēr smalkjūtīgi, vienmēr proporcionāli ieturēti, bet ar savu noteiktu lomu iekrāsot fonu, pret kuru atskan dziesma pati. Šī augstvērtīgā māksla visspilgtāk izceļas Garūtas dziesmā Mēness laiva, kur balss un pavadījums perfektā saskaņā attēlo mēness vizuļošanu uz ūdens virsmas. Rodas vēlme, kā dziesma min, lai šis mēness brauciens mūžam nebeigtos!

Pieteicot savu pirmo klavieru solo, pianiste Erliha klausītājus iepazīstina ar Lūcijas Garūtas (1902-1977) muzikālo izglītību un viņas pienesumu latviešu mūzikai.

Kā viena no pirmajām sievietēm Latvijas jaundibinātajā konservatorijā, Garūta absolvē Jāzepa Vītola kompozīcijas klasi 1924. gadā, un jau 1925. gadā tās pašas skolas klavieru klasi. Īsi pēc tam jaunā komponiste un pianiste dodas uz Franciju gūt jaunus iespaidus un papildināt savu pašizaugsmi. Nav šaubu, ka jaunie, franču skolā gūtie iespaidi ietekmē Garūtas turpmākas kompozīcijas gaitas.

No koncertprogrammas vērtīgajām piezīmēm piemetinu, ka biogrāfiskie un stilistiski aspekti Lūcijas Garūtas kamermūzikas interpretācijā kļūst par Erlihas doktorgrāda (Dr.Art. 2013.g.) disertācijas tematu. Šim apgaismojošajam ievadam seko Lūcijas Garūtas klavieru skaņdarba Etīde Teika atskaņojums.

Kā nule dzirdētajā Garūtas dziesmā Mēness laiva, tā arī šai klavieru solo gabalā ir jaušama franču impresionisma ietekme. Tā izpaužas skaņu nianšu bagātībā, kas veido un pārveido skaņdarba noskaņu ar kaleidoskopisku efektu. Erlihas suverēno spēli un pārliecinošo izpildījumu klausītāji sveic ar ilgstošiem aplausiem.

Ar Lūcijas Garūtas starpniecību esam nonākuši 19. gadsimteņa franču mūzikas ziedu laikos, kas tai laikā dominēja mūzikas pasaulē. Turpinājumā dzirdam soprānu Maiju Kovaļevsku, dziedot Šarla Guno/Baha (Charles Gounod/J.S. Bach) Ave Maria un Cezāra Franka (César Franck) Panis Angelicus (Eņģeļu maize) no tā laika franču garīgās mūzikas latīņu pūra. Taisnības labad ir jāpiezīmē, ka Cezārs Franks, kaut dzimis Beļģijā, savu radošo mūžu pavadīja Francijā. Abas lūgšanas tiek veltītas Latvijai ar lūgumu, lai eņģeļu maize svētītu mūsu tautu, mūsu valsti.

Seko pārsteidzīgu aplausu vētra, kas neļauj dziesmām izskanēt līdz to svētsvinīgam klusumam. No mūsu puses tā nav nepieklājība, bet spontāna gara atsauksme – sajūsma, kas nelaikā pāri plūst.

Seko divi pianistes Erlihas atskaņoti klavieru skaņdarbi; pirmais – Aleksandra Skrjabina (1872-1915) Divas Prelūdijas (Op.11), otrais – Lūcijas Garūtas (1902-1977) Meditācija klavierēm. Pie pirmā skaņdarba pianiste piezīmē, ka viņas izvēle nav nejauša. Arī Lūcija Garūta savas karjeras sākuma gados ir atskaņojusi Skrjabina prelūdijas. Šķiet, abus komponistus, kaut katru savā laikā, ir saistījusi franču mākslas un mūzikas pasaule. Arī Skrjabins lielu daļu sava mūža tika pavadījis Francijā.

Zem Erlihas pirkstiem Skrjabina Prelūdijas plūst kā skaņu stāstījums, izteiksmīgi veidotās frāzēs un teikumos. Toties Garūtas Meditācija, kaut sākumā uzņem Skrjabina Prelūdiju rimto pārdomu noskaņu, trauksmainajā vidus daļā tā izplaukst lielākā skaņā un domu lidojumā, it kā kādu iekšēju konfliktu risinot. Jūtu vētrai seko atkāpe līdz mierpilnam izlīdzinājumam meditācijas beigās.

Koncerta nobeigumā vietu skatuvē no jauna ieņem Maija Kovaļevska ar divām operu ārijām. Kā pirmo viņa dzied Mimī āriju Mani sauc par Mimī (Mi chiamano Mimi) no Pučīni operas Bohēma (Giacomo Puccini „La Bohème“). Dziedone ir savā elementā. Lomu tēlo ar acīm un žestiem. Šķiet, viņas pilnskanīgais dziedājums apvij klausītājus nama lielajā zālē un aizlido tālu līdz Sidnejas ostai, kur tikko ir izskanējusi Bohēmas pēdējā izrāde. Mimī, kas šobrīd stāv mūsu priekšā, trūkst pretspēlētāja. Mirklī, mēs kļūstam par Mimī Rodolfo, kam Mimī atklāj sirdi un savas vienkāršās dzīves stāstu. Brīdī, kad dzīves stāsts skar Mimī nodarbošanos, viņa apglāsta ziedus skatuves dekorējumā, atzīstoties, ka savam priekam viņa izšujot puķītes. Cik vienkārši, tik skaisti.

Šo izcili tēloto priekšnesumu pavada tikpat izcils Dzintras Erlihas pavadījums.

Tādā pat krāšņā attēlojumā izskan Kovaļevskas pēdējais sniegums – Lauretas ārija Ai, manu mīļo papiņ no Pučīni operas Džiānī Skīkī (O mio babbino caro, Giacomo Puccini – „Gianni Schicchi“).

Kalngals ir sasniegts. Kājās stāvēdami, ar ilgstošiem aplausiem un kāju rībināšanu sveicam koncerta izpildītājas. Kā piedevu mākslinieces atkārto Jāņa Mediņa Ir viens vakars, ko dzirdējām koncerta pirmajā daļā. Šoreiz, dziesma pieņem citu nozīmi, atbalsojot klausītāju izjūtas: šis ir vakars, kad sirds aiz laimes sāp.

Koncertam izskanot, saplūstam Mārtiņa Siliņa zālē uz biedrības dāmu gādāto cienastu. Skan tosti, šķind glāzes, plūst sirds siltums no devēja uz ņēmēju un atpakaļ, līdz neviens vairs nezinām, kurš devējs, kurš ņēmējs.

Atvadām ir tikai viens ko teikt: ar siltu sirdi gaidīsim jūs abas atpakaļ!

Ļoti liels paldies māksliniecēm un garajai virknei koncerta rīkotāju un veicinātāju Adelaidē, Melburnā un Sidnejā, kas sadarbojas šī koncerta īstenošanā.

Lauma Reinfelde
Laikrakstam „Latvietis“