Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Māra Branča skatījums

Ainavu tradīcijas turpinājums

Laikraksts Latvietis Nr. 500, 2018. g. 27. apr.
Māris Brancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Andris Vītols. „Pāri upei koku pavēnī.“ 2017. FOTO Māris Brancis.

Uģis Auziņš. „Ziemas rīts.“ 2017. FOTO Māris Brancis.

Indulis Landaus. „Pirmais sniegs.“ 2017. FOTO Māris Brancis.

Kopbilde. FOTO Māris Brancis.

Izstādes kopskats. FOTO Māris Brancis.

Jau ceturto gadu pēc kārtas Jāzepu dienā, ko atzīmējam 19. martā, Rīgas Pētera baznīcā vēra vaļā IV Jāzepa Pīgožņa balvas izstādi Latvijas ainavu glezniecībā. Šī balva kļūst arvien populārāka, par ko liecina pieteiktie 149 autoru 264 mākslas darbi, no kuriem izstādē eksponētas 112 mākslinieku 138 gleznas un akvareļi (izgājušo gadu bija eksponēti 98 mākslinieku 127 darbi).

Šie skaitļi nebūt nenozīmē, ka palielinās autoru skaits, kas nodarbojas ar ainavu glezniecību. Drīzāk pierāda, cik daudzi sevi uzskata par balvas cienīgiem un cik daudzi cer saņemt piesolītos 3000 eiro. Jāpiezīmē arīdzan tas, ka statistika tāpat vēsta par vērtību sistēmas krišanos, kā arī to, ka gleznojošie cilvēki nespēj noteikt sava darba mākslinieciskās kvalitātes. Tā ir liecība par ļaužu pašapziņas maiņu, ko veicina vispārējais ideālu trūkums un vērtību degradācija, interneta pasaule, kas ik dienas visus iespaido, dodot arī padomus, kā gūt panākumus, šajā gadījumā, mākslā. No citas puses raugoties, katram ļautiņam ir savs spēju līmenis, tādēļ ikkatrs solis mākslā viņam droši vien ir jauns sasniegums.

Acīmredzami J. Pīgožņa balvas izstāde ļauj palūkoties uz katra indivīda talanta līmeni un saskatīt virsotnes uz kopējā fona. Par to parūpējas žūrija – šoreiz Aldis Kļaviņš kā pagājušā gada balvas ieguvējs un žūrijas priekšsēdētājs, Juris Ģērmanis, Leontīne Pīgozne, Jānis Anmanis, Ilze Preisa, Agnija Ģērmane, – kas izceļ labākos. Izstādes vernisāžā nosauca gleznotājus, kuri pretendē uz nosaukto naudas summu: Laila Balode par akvareli Vižņi (2018), Indulis Landaus par darbu Pirmais sniegs (2017), Silvija Brigita Meškone par gleznu Novembris (2015), Ilze Muceniece-Adamaite par Salaspils eglēm (2018), Pēteris Postažs par gleznojumu Siguldā (2016), Jānis Plivda par opusu Gaiļmuiža (2017) un Andris Vītols ar darbu Pāri upei, koku pavēnī (2017).

Vienlaikus tika apsveikta arīdzan Olga Reče, kura ieguvusi skatītāju balvu iepriekšējā izstādē. Rīga nosauca savu favorītu – Pēteri Postažu, kam dota iespēja sarīkot personālizstādi Pētera baznīcā. Savukārt Preiļi apliecināja savas simpātijas Vijai Stupānei.

Nominētie autori un darbi (un, protams, daudzi nenovērtētie) apliecina, cik dažādi ir skatījumi uz ainavu, tās interpretāciju, vizuālo skatījumu, formu, krāsu valodu utt.

Visbiežāk uz audekla vai kartona tiek uzgleznota ainava kā vairāk vai mazāk precīzs dabas attēlojums, kas gūstams plenērā (Uldis Zuters, Juris Ģērmanis, Helga Jaksone, Dainis Breikšs, Gunta Plotka, Uldis Roga, Ritma Lagzdiņa, Aldis Kļaviņš u.c.). Citi paspilgtina krāsas sev tīkamā intensitātē un tādējādi uzsver dabas skata dekoratīvismu (Meldra Bula, Andris Biezbārdis, Voldemārs Kokarēvičs). Jānis Plivda košo krāsu spējā uzlikumā akcentē enerģiju, vitalitāti un iekšējo spēku. Arī Osvaldam Zvejsalniekam un Gunai Millersonei ir būtiski ielikt gleznā visu savu iekšējo sparu krāsu spilgtajos rakstos un jaudīgos rokas vēzienos. Andris Vītols ainavu būvē lielos, kontrastaini košu krāsu laukumos, tuvojoties ainavai kā zīmei.

Turpretim Silvija Brigita Meškone šķietami atteikusies no krāsainības, koncentrējot uzmanību uz viena toņa daudzveidīgajām niansēm, telpas veidošanu un emocionālā iespaida atklāsmi. Visai tuva krāsu iedarbību izprot arī Signe Vanadziņa. Ainavas robežas spēcīgi paplašina Ģertrūde Zeile (Likteņa ceļš, 2018), atainojot kādu abstraktu ainavu ar baznīcu centrā, ar Latgalei raksturīgiem krucifiksiem ceļu krustojumos, ar krūmājiem, kas atveidots uz teju vai zelta fona, atgādinot par tuvību ikonai.

Mākslinieks Indulis Landaus (Pirmais sniegs) uzbur skatītāja priekšā tonāli ļoti izsmalcinātu ziemīgu lauku pagalma skatu ar plašāku ainavu tālumā. Centrā vecs vijolnieks sēž un spēlē kādu skumju melodiju novakares krēslā, viņam emocionālajā aizgrābtībā piespiedies klāt bērns. Gleznotājs izvērš plašu stāstu, kas liek pārdomāt dzīves īslaicību un turpinājumu nākošajās paaudzēs, par aizejošām ētiskām un estētiskām vērtībām. Arī Silvas Linartes ainava Mežmala nav tikai dabas skata atainojums, viņa paplašina ainavas tēlainību, padziļinot darba emocionālo un garīgo saturu. Krāsu maigai toņu saskaņai uzmanību pievērš Roberts Muzis, jauni apvāršņi solās pavērties Laines Kainaizes daiļradē (Jāņu diena, 2017).

Savukārt Ilze Smildziņa (Siena ārdāmā mašīna Mārcienā, 2017) skatītāja priekšā paver bezgalīgu telpu, kam nav robežu, un tā vidū un viena bezgalības priekšā stāv sena mašīna. Arī viņa paver skatītājam iespējas aizdomāties un pafilozofēt par telpu, par mūžīgumu un patiesām vērtībām.

Līga Kalniņa vienīgā pasauli rāda no humoristiskā skatupunkta, bet Raitis Junkers meklē iespējas, kā monumentālos triepienos vēstīt par Latvijas simtgadi, iesaistot gleznā skaņu pasauli (Latvijas simtgades dziesma).

Jānis Anmanis kā parasti ļaujas fantāzijām, piesolot dāmām viņu nepiepildīto ilgu iespējamību kaut vai uz audekla. Virkne autoru, atkārtojot cits citu vai variējot tēmu, uznes uz gleznas plaknes horizontālas krāsu slejas, kas te apzīmē jūras vai ezera plašumu, vai arī atgādina par bezgalības ritmiem.

Izstāde ir bagātīga; katrs skatītājs atradīs sev ko – gan profesionālis, kas saredz visslēptākās nianses, gan saldsērīgs un mazprasīgs, mazizglītots mākslas apjūsmotājs. Taču pats būtiskākais ir tas, ka plenēra un ainavas tradīcija tiek turpināta, profesionālisms, augsta amata prasme ir šīs balvas izstādes cēlākais mērķis un ieguvums. Lai iesākto turpinātu arīdzan jaunākas paaudzes, Preiļi izsludina vēl vienu balvu – šoreiz 14-18 gadu vecu jauniešu vidū.

Jāzepa Pīgožņa balva Latvijas ainavu glezniecībā pilda vēl kādu uzdevumu: tā ir reta iespēja ieraudzīt, kas patlaban notiek latviešu glezniecībā. Ne Mākslinieku savienība, ne muzeji vairs neparūpējas par visaptverošām kopizstādēm, kādas kādreiz bija Mākslas dienu skates un Rudens izstādes. Apsveicami, ka šīs funkcijas arvien vairāk pārņem pašvaldības, kas ir tuvāk tautai vai pati izteic tautas vēlmes. Varbūt radīsies arī privātpersonas? Kas var zināt...

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com