16. marts Rīgā

Palielināt / Enlarge

Gājiens tuvojas Brīvības piemineklim. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Gājiens pie Brīvības pieminekļa. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Pie Brīvības pieminekļa. FOTO Aina Gailīte.

Pavasarīgs svaigums, saule un ziemelis. Pie Brīvības pieminekļa viss kā parasti šajā dienā, dzeltenas barjeras, policisti un vēl citi drošībnieki dažādās formās. Ko tad viņi tur dara – pēcpusdienā nācu pie secinājuma, ka viņi ir labi darījuši savu darbu – Brīvības pieminekļa laukums uz pāris stundām bija absolūti drošākā vieta latviešiem Latvijā. Viņu rūpes bija, lai ziedu nolikšanas pasākums pie Brīvības pieminekļa, pieminot latviešu leģionārus netiktu traucēts. Jā, lai latvietis latvietim noliktu ziedus pie pieminekļa 16. martā, ir vajadzīga pamatīga apsardze. Uzreiz piemetināšu, ka ziedus nolika ne tikai latvieši un kaimiņi igauņi un lietuvieši, bet arī citu tautību Latvijas iedzīvotāji.

Viss sākās ar dievkalpojumu Svētā Jāņa baznīcā Vecrīgā. Baznīcēnu bija daudz, visi aktīvi dziedāja līdzi korim. Mācītāja Gunta Kalmes sacītais kā vienmēr bija tik kodolīgi vienkāršs un saprotams (tā dēļ es arī pēdējos gadus 16. marta rītā eju uz šo baznīcu), katru reizi patirpinot arī šos laikus un to varenos. Noslēguma doma bija... ka Vācija karu zaudēja, PSRS izjuka, bet latviešu leģionāru sapnis par brīvu Latviju ir piepildījies. Pēc dievkalpojuma mācītājs Kalme garāmejošajiem paspieda roku ar vārdiem „Lai Dievs jūs svētī“.

Ārā, pie Pētera baznīcas jau gaidīja pulks ļaužu ar karogiem un ziediem un prese oranžās vestēs. Gājiens caur Vec­rīgu devās uz Brīvības pieminekli. Man apkārt ejošie vīri sirmām galvām brīnījās, kā tad neviens neklaigā un neapsaukājas. Tiešām, es nedzirdēju nevienu naidā izkliegtu – fašisti. Brīvības pieminekļa laukumā mūs sagaidīja Nacionālās apvienības jauniešu veidota karogu aleja. Tā ir ļoti skaista un, to izejot, šķiet, ka esi galvas tiesu garāks un lepnāks. Ziedu nolikšana nav ātrs process, gaidītāji pievienojās vīru ansamblim un dziedāja leģionāru dziesmas un ne tikai. Protams notika fotografēšanās ar karogiem un bez, sen neredzējušies aprunājās. Vēlāk autobuss pieteikušos aizveda uz Lestenes leģionāru piemiņas pasākumu.

Kā tad bija ar protestiem un provokācijām – klusi un mierīgi, kāds vīrs un kāda sieva ko paklaigāja, bet tas tika uztverts ar smaidu. Nevaru jums neko konkrētu pateikt, jo neinteresējos, bet to vīru policija savāca un veda prom pa kanāla tiltu Operas pusē, vīrs ik pa brīdim spiedza izlaista bērna balsī un apkārtējie skatītāji sauca policistiem – met viņu kanālā.

Kāpēc es piedalos šajā gājienā – savulaik apsolīju trim veciem vīriem, bijušajiem leģionāriem, kuri nav mani radinieki, bet dzīvē ar viņiem esmu bijusi cieši saistīta, ka pienākot laikam, iešu viņu vietā nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa.

Aina Gailīte
Laikrakstam „Latvietis“