De-jure un „Draudzīgā Aicinājuma“ atcere Pertā

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Silvija Lūks, Ruta Auziņa, Jānis Purvinskis, Austra Kaģis, Jānis Vucēns un Rita Džonsone. FOTO Jānis Vucēns.

Svētdien, 21. janvāra, skaistā, siltā pēcpusdienā, Pertas latviešu saime pulcējās Latviešu Biedrības gadskārtējai de-jure un Draudzīgā Aicinājuma atcerei. Tā kā Pertas latviešu saimīte tagad ir stipri sarukusi, mūsu Latviešu Centra lielā zāle mazākiem sarīkojumiem nav visai piemērota, un lielākā daļa sarīkojumu tagad notiek Daugavas Vanagu kluba telpās, par ko mēs viņiem sirsnīgi pateicamies. Klubs ir vēsināts un var ērti uzņemt pašreizējo apmeklētāju skaitu. Slāpju dzesēšanai, diemžēl, kluba bāru šoreiz nevarējām lietot, jo tas nebija atvērts.

Rita Džonsona atklāja šo pēcpusdienu, apsveicot mūsu viesus un pastāstot, ka šodien mēs redzēsim Jāņa Vucēna sagādāto, šai dienai jo sevišķi piemērotu filmu no Latvijas, dzirdēsim mazu uzrunu un mūsu Latviešu biedrības dāmas mūs arī pacienās ar uzkodām un tēju vai kafiju. Tad viņa uzaicināja Latvijas goda konsulu Rietumaustrālijā Jāni Purvinskis teikt šā sarīkojuma runu.

Vispirms, mūs sveicot, Jānis mums teica, ka šodien mēs pieminam ne tikai de-jure un Draudzīgo Aicinājumu, bet pieminam arī latviešu tautai tās šausmu dienas, kuras mūsu tauta pārdzīvoja Rīgā, tieši šai laikā pirms 27 gadiem, kad viņi stāvēja pie barikādēm un sargāja savu 1990. gadā izsludināto neatkarību, kuru komunisti, ar varu mums draudēja atkal atņemt.

Savā runā, viņš vispirms pieminēja, cik svarīga bija de-jure atzīšana mūsu valsts tapšanas gados un cik svarīga viņa pastāvējusi un vēl pastāv šodien, dodot Latvijai likumīgas tiesības noteikt par savu nākotni. De-jure nozīmēja, ka pasaules valstis un jo sevišķi Rietumu lielvalstis atzina Latvijas tiesisku pastāvēšanu, un kaut vai Latvijā galvenā vara bija krievu rokās, tā vara tur nonāca ar krievu karaspēka Latvijas okupāciju 1941. g. No tā laika Latvija nezaudēja savu neatkarību visu okupācijas laiku, ne krievu okupācijas, ne vācu okupācijas laikos. 1918. g. Latvija likumīgi pastāvēja visu okupācijas laiku, jo tā bija okupēta valsts. Tikai Austrālijas Ministru prezidents Vitlams mainīja savus uzskatus un domāja, ka Latvijas okupācija ir it kā beigusies, un Latvija ir it kā likumīgi Krievijas sastāvdaļa un nekad nevar būt atkal neatkarīga. Laimīgi, citas lielvalstis tam neticēja, un kad Vitlama iedomu Austrālijas valdība atkal atcēla, arī Vitlams pats pazaudēja savu varu. Tā kā mēs, trimdinieki, savu pilsonību nevienam neatdevām, un mums to neviens arī neatņēma, mēs visu okupācijas laiku bijām 1918. g. demokrātiskās Latvijas pilsoņi, bet nebijām Latvijas PSR pilsoņi. Tieši sakarā ar to, ka Latvija bija de-jure atzīta, Latvija varēja atjaunot savu valsti uz 1918. g. Latvijas satversmes pamata un tās likumiem. Kaut krievu okupācijas laikā pār Latviju faktiski valdīja svešā vara, tā nebija likumīga, kaut arī Vitlams to mēģināja tādu atzīt.

Purvinskis tālāk atzīmēja, ka Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa tā laika Draudzīgais Aicinājums tautā iedvesa savas valsts mīlestību un piederību tai, jo tauta savai valstij bija pati devusi un tādēļ savu valsti piesavinājās. Arī tad, tāpat kā tagad, valstī bija grūti laiki. Zeme bija kara izpostīta, valstij nebija naudas, bet tauta atrada iespēju saziedot ne tikai savām skolām, bet pat militārajām lidmašīnām un savam Brīvības piemineklim. Arī šodien Valsts prezidents aicina tautu valstij dot, ne no tās prasīt, bet šodien tauta savai valstij neuzticas. Purvinskis uzsvēra, cik svarīgas ir gaidāmās, nākošās Saeimas vēlēšanas, lai ievēlētu ļaudis, kuri grib Latviju celt, nevis pelt. Mūsu nākamajiem deputātiem ir mums jāpierāda ar saviem darbiem, ka viņi ir Latvijai un latviešu tautai uzticīgi, nevis lai mūs nopērk ar jaukiem vārdiem un runām. Kāpēc Latvijā ir tādas slepenās Rīgas restorāna sēdes? Vai viņi dod Latvijai, vai tikai dod savai kabatai? Kur tad ir tas Draudzīgais aicinājums? Mēs trimdā vienmēr devām, dodam un vienmēr dosim Latvijai un neprasām, lai mums atmaksā. Beidzamais laiks, ka tauta arī Latvijā sāk dot, bet ne prasīt, lai valsts dod. Tad mēs visi dosim un mīlēsim savu Latviju un savu tautu, valsts varēs zaļot un zelt. Latvijai arī tad bija grūti laiki, bet tauta saziedoja un uzcēla savu Brīvības pieminekli. Varam to izdarīt arī tagad, tikai vajag ticību un Latvijas mīlestību. To tauta rādīja, stāvot un salstot pie barikādēm, kāpēc ne tagad?

Pēc svētku runas mielojāmies pie dažnedažādiem gardumiem, ko Latviešu Biedrības dāmas mums bija sagādājušas: tur nu bija gan dažādas maizītes, gan zivtiņa, oliņa, gan kūciņa. Kad vēl piedzērām klāt kafiju vai tēju un bijām labi pamielojušies, uz ekrāna parādījās Jāņa Vucēna sagādātā filma par to, kā un ar kādām mokām un sarežģījumiem nolēma Rīgā uzcelt mūsu Brīvības pieminekli.

Tauta ziedoja un ziedoja, un ziedoja gan naudā, gan graudā ar savu darbu, ar savu pacietību panākt savu mērķi. Tāpat kā barikādes, tas arī bija Draudzīgais aicinājums – aicinājums, ko sauca tautas balss un tautas vienotības spēks. Filma bija tiešām tik labi piemērota šim gadījumam, ka labāku mēs nevarējām iedomāties.

Pēdējos gados Pertā ir iegājies, ka 18. novembra svinīgā akta laikā LAAJ vicepriekšsēdis Pertā Jānis Vucēns nolasa piešķirtos apbalvojumus, kā pateicību un apsveikumu par labu darbu, par sevis ziedošanos citiem, Latvijas labā. Tā kā LAAJ Atzinības raksti 18. novembrī vēl nebija pienākuši, tad tos tai reizē nevarēja pasniegt; tādēļ Jānis Vucēns pasniedza LAAJ Atzinības rakstus: Ritai Džonsonei, Rutai Auziņai, Silvijai Lūks un Austrai Kaģis. Ar šo skaisto pateicības zīmi arī šis sarīkojums Pertā bija beidzies.

Jānis Purvinskis
Laikrakstam „Latvietis“