Kad es aiziešu...

Indra Gubiņa.

Toronto latviešu saimei šis gads ir bijis skumju zaudējumu pilns. Arī Adventa laikā aizgājuši vairāki latviešu sabiedrības stiprie balsti, kas to cēluši un veidojuši tādu, kāda tā ir.

Kā skaisti rakstījusi dzejnieces Indras Gubiņas ģimene sēru paziņojumā, zem pusnakts zvaigznēm, krītot pirmām šīs ziemas sniega pārslām, 12. decembrī pēkšņi no mums šķīrās Indra Gubiņa.

Lai arī 90 gadu vecumā aiziešana nešķiet pēkšņa, tomēr Indras dzīvesprieks un gaišums neļāva sajust viņas gadu nastu.

Indra ar laikrakstu Latvija Amerikā ir bijusi saistīta jau kopš ieceļošanas Kanādā agros 1950. gados, publicējot savus dzejas un prozas darbus, kā arī rakstus par dažādiem sarīkojumiem un notikumiem latviešu sabiedrībā. Kādu laiku viņa strādāja arī par korektori, bet pasaulē nākot mazmeitiņai Brigitai, Indra ar prieku palīdzēja viņu audzināt, ieliekot viņā stipru latvisku pamatu.

Lai arī Indra beidza darbu avīzē, tomēr saistīta ar laikrakstu viņa bija vienmēr. Blakus citiem darbiem, katra gada sākumā Indra sūtīja rakstu par literārajiem jubilāriem, vienmēr uzmanot apaļās jubilejas. Grūti pat saprast, kā viņa to visu varēja paturēt prātā. Tikai pēdējos gados, kad aizgājēju rinda kļuva garāka nekā jubilāru, Indra pārtrauca šo sarakstu.

Un, protams, Indras dzejoļi, stāsti un ceļojumu apraksti bija vienmēr avīzes lasītāju gaidīti. Viņas rakstītie dzejoļi dziļi aizskāra cilvēku sirdis. Ne vien reiz vien cilvēki pēc kāda publicēta dzejoļa teikuši: Nu tieši tā kā es jūtos, bet Indra māk to tik trāpīgi un skaisti pateikt!

Indra bija apbrīnojams cilvēks. Bezgala sirsnīga, bet arī inteliģenta un erudīta. Ja es kaut ko nezināju, gandrīz jebkurā jautājumā varēju griezties pie Indras, un viņa atrada atbildi. Viņa zināja visu par trimdas latviešu sabiedrību, kur katrs sabiedrībā kaut cik darbīgs cilvēks ir sācis savas trimdas gaitas, kur tās viņu tālāk aizvedušas. Indras erudīcija droši vien slēpjas tajā, ka viņa vienmēr gribēja kaut ko jaunu izzināt, kaut ko jaunu mācīties. Vai gan daudz ir tādu cilvēku, kas profesionāli apguvuši tik daudz un pilnīgi dažādas lietas? Latvijā Indra sākusi mācīties par skolotāju, bet karš pārtrauca šo mērķi. Viņa mācījās grāmatvedību un mašīnrakstīšanu Anglijā, bet, kad pārcēlās uz Kanādu, radošo rakstīšanu (kaut arī uz to laiku jau viņa bija sarakstījusi vairākus stāstus un dzejoļus), mākslas vēsturi un bibliotēku zinības.

Indra bija arī kaislīga ceļotāja. „Visspilgtākie iespaidi man palika no pirmā lielākā ceļojuma, no Itālijas, kad Eiropu vēl neappludināja tūristu bari. Itālijā redzētais lika izšķirties par mākslas studijām, kas tālākā gājumā pamatīgi ietekmēja manu dzīvi. Vēlākos gados no dažādām zemēm mani ietekmēja Aļaska. No katras vietas jau paliek kaut kas vērtīgs,“ atzinusi Indra. Ar saviem iespaidiem viņa devīgi dalījās ar lasītājiem, ļaujot arī viņiem baudīt svešo zemju dažādību.

Neskatoties uz dažādām Indras interesēm, viņas dzīvei cauri vienmēr ir vijusies mīlestība uz latviešu valodu. To jūtam gan viņas darbos, gan sarunās. Indra ir daudz publicējusies periodikā un ar referātiem vai savu darbu lasījumiem piedalījusies dažādās vietās Kanādā, ASV, Anglijā, Austrālijā, Vācijā, Venecuēlā, Gotlandē un Latvijā. Viņa uzsver to svarīgo savā dzīvē, pēc kā vienmēr tiekties, – un tā ir saule. Saules motīvs vijas cauri arī viņas literārajiem darbiem, tas pavadījis viņu visās gaitās. Bet Indra nekad nezaudē savu es un māk pastāvēt par sevi, kas trāpīgi izskan viņas dzejolī Es esmu es. Dzejolis sākas ar izteiksmīgām rindām:

Vienmēr mani
kāds kārto un pārkārto.
Bet – es esmu es!

Indras spēcīgo personību varēja just visi pavadītāji gan 15. decembra vakara aizlūgumā, gan 16. decembra atvadu pēcpusdienā, jo Indra pati bija visu izplānojusi un atstājusi skaidras norādes norisei. Indru pēdējā gaitā pavadīja gan meita Nora un dēls Arnis, mazmeita Brigita, māsa Biruta, gan plašāka ģimene un daudzi draugi un viņas talanta cienītāji.

Ir skumji atvadīties no Indras, bet viņa nav mūs pilnīgi pametusi. Mums paliek viņas piecas dzejoļu grāmatas un 22 romāni. Vēl jaunībā Indra ir atzinusi: „Rakstīts ir daudz vesela atvilktne pilna papīriem. Laiks arī patērēts, bet vai kas iegūts – nezinu. Reizēm liekas, ka izniekoju savu dzīvi. Es varētu sev atļauties daudz ko vairāk, ja nerakstītu, bet tomēr rakstu.“ Un mēs varam būt pateicīgi, ka Indra rakstīja un atstāja mums šo savu bagātību.

Vita Gaiķe
Laikraksta „Latvija Amerikā“ galvenā redaktore