Latvietības siltumnīca jaunajai paaudzei

Palielināt / Enlarge

Markus Dragūns un Iveta Leitase. FOTO Pēteris Strazds.

Palielināt / Enlarge

Teātris. FOTO Pēteris Strazds.

Palielināt / Enlarge

Laura Jēkabsone ar Vasaras vidusskolas kori. FOTO Pēteris Strazds.

Palielināt / Enlarge

Programma (1).

Palielināt / Enlarge

Programma (2).

Kā katru gadu, arī šogad Izlaiduma koncertā sestdien, 20. janvārī, bija jābrīnās par mūsu jauniešu apdāvinātību, ņemot vērā, cik ierobežots ir skolas laiks. Paiet viena diena aizbraukt un iekārtoties, vienā svētdienā brauc 100 km uz Adelaidi – uz dievkalpojumu un beigās, atkal paiet viena diena, sakārtoties un izvākties, tātad no septiņpadsmit dienām paliek tikai četrpadsmit, lai samācītos visu to bagātību, ko beigās liek publikai priekšā.

Šogad skolā bija jauna vadība – no Lilitas Daenkes pārņēmis Markus Dragūns – un ieviesta jauna sistēma: pirmā klase sakārtota nevis pēc vecuma, bet pēc latviešu valodas spējām un saprašanas. Liekas, šī sistēma strādā labi. Izlaiduma pirmajā daļā pasniedza liecības un speciālus apbalvojumus, un uzveda skolas teātri No Dzintariem trakie pasprukuši. Kas atcerējās televīzijā senāk rādīto skeču programmu Monty Python's Flying Circus tūlīt pazina dažus klasiskus skečus, piemēram, par beigto papagaili. Režisors Māris Caune. Diemžēl, Tālavā akustika ir ļoti nevienāda, un pat ar mikrofonu palīdzību ir grūti runāto vārdu sadzirdēt un saprast. Varbūt arī vecums dara savu ar manām ausīm?

Pēc starpbrīža atklājās jauniešu muzikālā apdāvinātība un dažādība. Tur nebija tikai klavieres, vijoles un balsis, kā senos laikos, bet arī flauta, saksofons, trompete, ģitāra, trīsstūris, trejdeksnis, perkusijas un pat didžeridū! Klavieres vismazāk un vijole – nemaz. Un koris! Ka divās nedēļās var tā samācīt kori, tas ir pilnīgi neticami. Tur nebija ne mazākā nedrošības sajūta, tikai skaidra, drosmīga, raita dziedāšana ar skaidri izrunātu tekstu un dzidru intonāciju. Nešaubos, ka pat man, ilggadīgai koristei, mēle mežģītos, ja būtu jādzied dažas šīs dziesmas, par iemācīšanos tik īsā laikā nemaz nerunājot.

Muzikālo daļu vadīja Laura Jēkabsone no Latvijas. Četrām dziesmām viņa bija komponējusi mūziku – gan tautas dziesmu, gan oriģinālu dzeju vārdiem. Dažas dziesmas bija komponējuši skolnieki, un paši tās arī nodziedāja; tātad bija vairāki pirmatskaņojumi. Katrs priekšnesums bija ievērības cienīgs, bet daži izcēlās ne tikai kvalitātes, bet arī dažādības dēļ. Viens tāds bija Tautas dziesmu popūrijs, ko džeza stilā sniedza AZVV muzikanti uz visiem tipiskiem džeza pūšamiem instrumentiem. Jāsaka, ka šie jaunieši ir pietiekoši apdāvināti, lai uzstātos kādā džeza klubā Ņūorleānā – džeza dzimtenē.

Otrs priekšnesums, kas izcēlās, bija pēdējā dziesma Veltījums skolai ar Zintas Ozoliņas tekstu un Lauras Jēkabsones mūziku. Šī dziesma radīja brāzmainus aplausus un aicināja sevi atkārtot. Zinta ilgus gadus strādā skolā un pirms diviem gadiem lūdza Laurai, piekomponēt mūziku.

Lai apmierinātu tradicionālistus, koris nodziedāja arī Mārtiņa Brauna Saule, Pērkons, Daugava, un meiteņu koris sniedza lirisko Dārziņa/Jaunsudrabiņa Nāru dziesmu. Citādi, viss bija jauns, svaigs, laikmetīgs. Galvenais, – viss latviešu valodā, arī jauniešu pašu dzejoļi dziesmu tekstos, un tas iepriecināja visvairāk.

AZVV ir patiešām latvietības siltumnīca.

Gunta R.
Laikrakstam „Latvietis“