Jauki dzīvnieciņi – cūkas

Rozā ādiņa, balti stingri sariņi, labi nobarots rumpītis un pakaļiņa... Un tāda maza, tieva astīte, kā kad rozā zīmulītis būtu iedurts tanī pakaļiņā. Bieži šī astīte ir saskrullēta; tas gan izskatās pikanti (ja šeit var to vārdiņu lietot), bet tad par zīmulīti gan to vairs nevar saukt. Varētu saukt par sprodziņu, bet mātes, kas saskrullējušas savām drostaliņām matus sprodziņu skruļļos, varētu ņemt ļaunā un taisītu troksni. Mīļā miera dēļ sauksim cūkas astīti par astīti.

Ģīmis, – nu kas tur daudz ko teikt par cūkas ģīmi – vienai smukāks, otrai tāds cūcīgāks. Tie divi caurumi, kas cūkai degunā vai šņukurā neko labu izskatam nedara. Bet tie ir pilnīgi nepieciešami, lai neieēstu kaut ko veselībai kaitīgu. Tāpēc jau cilvēki tik daudz slimo, ka ar tiem maziem nāsu caurumiņiem lielākā daļa cilvēku neko vairāk par nelabu smaku nevar saostīt. Ja cilvēkiem degunu vietā būtu cūkas šņukurs, tad slimnīcas nebūtu jābūvē.

Tā kā cūka spogulī neskatās, tad dabīgi viņai ir pilnīgi vienalga, kur ir kādi caurumi, kur nē. Tas nenozīmē, ka cūka būtu vienaldzīga par savu izskatu. Tikai izskata pēc cūka audzē tās daiļās ādiņas, kas karājās cūkas galvai abās pusēs. Tās netiek audzētas priekš mušu trenkāšanas, kā piemēram to dara ziloņi, bet gan tikai skaistumkopšanas nolūkos. Ka zem šiem daiļajiem, gandrīz vai caurspīdīgas ādas veidojumiem ir ausis, tā ir tikai sagadīšanās. Ja cūkas pašas mācētu fotografēt, un viņām būtu vajadzīgie štrumenti, tad daiļās noļekušās ausis jūs varētu redzēt uz fotogrāfijām visos lielākajos laikrakstos, kā arī populārākajos modes žurnālos – bez izņēmuma.

Lauksaimnieki un cūku audzinātāji to nesaprot, un tādēļ jūs bieži redzat cūkas tādas kā noraudājušās. Izņemot, protams, kuiļus. Tie pret skaistuma lietām ir vienaldzīgi. Tiem interesē tikai viena lieta. Tā kā kuiļi ir mazākumā, salīdzinot ar cūkām, tad mēs par viņu interesēm plašāk neizteiksimies; cūkas var to ņemt ļaunā.

Par cūkas galvu, man šķiet, vairāk nebūtu ko teikt, jo ja paņem nost smukās ausis un purnu ar diviem caurumiem, – maz kas paliek pāri. Acis, nu kā jau visas acis: dažas sapņainas, dažas asarainas, citas aizpampušas. Uz matā tāpat kā cilvēkiem. Ja mēs to pateiktu, cūkām dzirdot, viņām nebūtu ne silts, ne auksts; viņas tikai pasmaidītu, bet pasaki tu kādam cilvēkam, ka viņam ir cūkas acis... nu, tad tik tu redzētu, kas cilvēks var būt par lopu.

Nebūtu godīgi, ja mēs, apskatot cūku, pieminētu tikai galvu. Arī cūkas kājiņām ir pasaulē ļoti svarīga vieta. Vai varam iedomāties pasauli bez cūkas kājiņām? Citiem vārdiem, vai varam iedomāties pasauli bez galerta? Tūkstoškārt – NĒ! Dažas mazāk izglītotas tautas, gatavojot galertu no galvas vien bez kājiņām, bet tas izklausās barbariski. Baleta dejošanai cūkas kājiņas nav piemērotas, bet galertam – taisni nepieciešamas. Kādēļ tas tā, to būtu jājautā kādai, kas gājusi cauri Kaucmindei.

Tad nu paliktu pāri tikai rumpis. Bet kad nu pienācis laiks apskatīt cūkas galveno, vai vismaz lielāko sastāvdaļu, tad atskārstam, ka tai tikai divi uzdevumi. Pirmkārt, lai būtu kur piekārt jauko astīti un, otrkārt, lai pabarotu negausīgo cilvēku.

Ja apskatītu dažādos veidus, kā cilvēks apstrādā cūkas miesu pirms viņš to ēd, tad vajadzētu vēl pāris lapu papīra. Tā kā man vairāk nav, tad beigšu. Vienīgi vēl piemetināšu brīdinājumu, jo cilvēks vairāk cūkas miesu ēd, jo vairāk viņš pats sāk izskatīties pēc cūkas. Cilvēk, padomā par to!

Jancis
Laikrakstam „Latvietis“