Lasītāja vēstule

Vēl joprojām nokavējam un palaižam izdevības apzināti garām neizmantotas. Un tā bija un ir ar tā sauktajiem čekas maisiem. Visus tos vajadzēja raut vaļā jau pirmajā dienā pēc neatkarības atgūšanas. Bet nobijāmies – baidījāmies, ko teiks citi un ko teiks pasaule. Cietēji bijām mēs, lai pasaule tagad stāv pie malas, jo kur viņa bija, kad notika visas šīs nejēdzības mūsu zemē? Beidzot mums pašiem ir jāpārvar pagātne, mums jābūt skaidrībā pašiem par sevi. Kā to saka Ivars Galiņš – Laiks tikt vaļā no pagātnes svina tupelēm. Mēs sākam piemirst, kas mēs esam galu galā. Tagad, pēc visiem šiem pazemojumiem un netaisnībām, kas mūsu tautai bija jāizcieš. Tautas dzīvē ir tādas lietas un tādi momenti, ko nevaram aizmirst nekad. Un sekas kā neredzama ēna vēl joprojām velkas līdzi. Tas viss ir jāmaina, jo galīgās atbildes nav, un vai tāda vispārīgi var būt un vai tāda ir? Tas, kas ir vainīgs, ir bailīgs, saka tautas paruna.

Tas nedrīkst apturēt meklējumu pēc taisnības – izlīdzinājuma. Tas ienesīs mūsos gandarījuma sajūtu, ka esam darījusi visu, kas ļautu mums pacelties pāri visiem un visam. Mums ir jāatbrīvojas no visiem sārņiem, apmelojumiem un netaisnībām. Pārāk ilgi esam sevi mocījuši, izlikdamies pārāk jūtīgi un smalkjūtīgi pret citiem. Tautā un sabiedrībā sāk zust uzticība valdībai un Saeimai šo maisu laicīgā neatvēršanas lietā.

No kā tad mēs īsti baidāmies?

Jānis J. Dimants, Jr., M.D.
Laikrakstam „Latvietis“