Intervija – Dace Treija-Masī

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Latvijas Goda konsuls Melburnā Jānis Roberts Dēliņš, vēstniece Dace Treija-Masī, Gunārs Nāgels, Ilze Nāgela, DV Melburnas nodaļas vadītājs Jānis Kārkliņš, Melburnas Latviešu organizāciju apvienības priekšsēde Anita Andersone, LAAJ Saimniecības daļas vadītājs Pēteris Saulītis, LAAJ prezidija priekšsēde (tagad PBLA valdes priekšsēde) Kristīne Saulīte. FOTO no laikraksta „Latvietis“ arhīva.

Latvijas nerezidējošā vēstniece Austrālijā un Jaunzēlandē Dace Treija-Masī apmeklēja Melburnu 16. un 17. decembrī. Vēstniece, kura rezidē Tokijā, 14. decembrī svinīgā ceremonijā Kanberā iesniedza akreditācijas vēstuli Austrālijas Ģenerālgubernatoram Seram Pīteram Kosgrovam. 16. decembrī vēstniece laipni sniedza nelielu interviju laikrakstam „Latvietis“.

Ilze Nāgela: Kā Jūs kļuvāt par vēstnieci?

Dace Treija-Masī: Kad es sāku strādāt Ārlietu ministrijā (ĀM), es nezinu, vai man bija tāds mērķis, es pieņemu, ka nē. Bet tad, kad turpina un ilgus gadus strādā, tad tas ir tāds dabīgs process, kas zināmā vecumā beidzās ar kļūšanu par vēstnieku. Tā ir tāda dabīga profesionāla attīstība, ja nodarbojas ar politiskiem jautājumiem, tad tā tas laika gaitā parasti notiek. 1992. gadā, kad es sāku strādā Ārlietu ministrijā, es nedomāju, ka man nebija daudz zināšanu, kas ir vēstnieks un ko vēstnieki dara.

IN: Varbūt tajā laikā lielākai daļai nebija īsti skaidrs, visi mācījās...

DTM: Jā, tā bija, tajā laikā visi mācījās, un tajā laikā vēl bija ļoti maz vēstniecību. Tas bija pats, pats sākuma posms.

IN: Vai kā vēstniecei šī ir Jūsu pirmā vieta?

DTM: Šis ir pirmais postenis divpusējā vēstniecībā ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks. Pirms tam es biju Briselē. Briselē ir trīs vēstnieki, ņemot vērā Eiropas Savienības struktūras. Pirmais vēstnieks ir COREPER II vēstnieks, tad ir COREPER I vēstnieks un tad ir Politiskā un drošības komiteja. Es biju pārstāve Politiskajā un drošības komitejā. Tā ir pilnīgi cita specifika, jo tie ir Eiropas Savienības kopējās ārējās drošības un politikas jautājumi. Tā, ka tā nav divpusēja vēstniecība.

IN: Un tad nāca šis piedāvājums stāties vēstnieku rindās?

DTM: Jā, un es sen senos laikos biju Japānā mācījusies, tad likās, ka Japāna varētu būt interesanta vieta, un tā tas arī ir. Protams, ja cilvēks ir mācījies kaut vai tas ir pirms 20 gadiem, tad tomēr ir vieglāk atgriezties tajā vietā.

IN: Jūs Japānā mācījāties tieši japāņu valodu?

DTM: Tā bija gan nedaudz valoda, gan reģiona studijas, gan vēsture, tā bija tāda samērā plaša apmācības problēma. Tas bija tikai vienu gadu, bet tas tomēr dod ieskatu, kas notiek reģionā, kas notiek valstī, kādas ir tās attiecības, kāda dinamika, kā rezultātā ir vieglāk, protams, tagad atgriezties atkal un iejusties, jo tomēr ir atšķirības starp Eiropu un Japānu un Austrumu zemēm.

IN: Vai Jūs pārvaldāt japāņu valodu?

DTM: Tā gluži to nevarētu teikt; japāņu valodu es sāku mācīties, un tagad, kad es to atkārtoju un mēģinu atkal mācīties pirms braukšanas, es sapratu, ka kaut kāda bāze ir palikusi, bet tā noteikti ir, ļoti, ļoti jāizkustina, un jāmācās ir jauna terminoloģija un jauni vārdi, lai varētu runāt. Protams, ir arī vieglāk sākt, jo tiešām pirms 20 gadiem esmu nedaudz mācījusies. Gramatika nemaz nav tik grūta, bet, protams, visi tie hieroglifi jau ir tas grūtākais. Līdz rakstīšanai un lasīšanai vēl ļoti tāls ceļš ejams, tas būtu bijis jāsāk agrā jaunībā, bet es pieņemu, ka pamats runāšanai, pamatvārdus, tos varētu iemācīties zināmā vecumā. Ir pilnīgi cita struktūra, pilnīgi cita valodas filozofija, cita domāšana. Piemēram darbības vārdi ir pašās teikuma beigās, tā, ka principā, kad sāk runāt, stāstīt kaut ko, tad nezinām ar ko tas beigsies – būs pozitīvi, vai būs negatīvi, nevar zināt; vai būs apstiprinājums, vai noliegums, un ir ļoti jāseko; arī ļoti grūti ir tulkot.

IN: Kā ar sejas mīmiku sarunas laikā? Pastāv viedoklis, ka japāņi nereaģē tik emocionāli, kā varbūt eiropieši?

DTM: Japānā cilvēki noteikti ir ieturētāki, un ķermeņa valodas ziņā noteikti, bet ļoti daudz jau ir atkarīgs no individuāli no cilvēka, nevar vispārināt. Bet sabiedrība, protams, ir atturīgāka, ieturētāka un varbūt savas emocijas ļoti atklāti neizrāda.

IN: Japānā jūs ar ģimeni; kādos vecumos ir bērni?

DTM: Es esmu ar ģimeni; bērni trīs, desmit un trīspadsmit gadus veci un mācās Starptautiskajā skolā. Skolā mācās arī japāņu valodu kā svešvalodu.

IN: Cik daudz latviešu ir Japānā?

DTM: To ir grūti pateikt; ir vairākas kategorijas, ja tā var teikt; ir studenti, kas aizbrauc mācīties pusgadu, gadu, 3 mēnešus – tā ir viena kategorija. Otra kategorija ir jauni profesionāļi, kas kādreiz ir mācījušies un kas ir palikuši – tādi ir daži, un tad vēl ir cilvēki, kas ir apprecējušies un jau vairākus gadus dzīvo Japānā. Tie skaitļi var būt dažādi – 50-60, apmēram; tie ir, kas reģistrējas vēstniecības reģistrā mums ir konsulārais reģistrs, bet ir ļoti grūti izsekot.

IN: Vai ir kāda latviešu skoliņa, bērnu dārza grupiņa?

DTM: Latviešu skoliņas mums nav tāpēc, ka ļoti daudzi dzīvo ārpus Tokijas, un izbraukāt vienreiz nedēļā – tas ir gandrīz neiespējami, bet mēs rīkojam pasākumus – Jāņos, Ziemassvētkos un, protams, 18. novembris; latviešu kopienai tie būtu tie galvenie pasākumi. Un ja ir izstādes, koncerti, tad, protams, visi tiek laipni aicināti.

IN: Viesojas kori no Latvijas, mākslinieki, mūziķi?

DTM: Jā, tieši tā. Nesen bija Bostonas Simfoniskais orķestris ar diriģentu Andri Nelsonu. Japānā par viņu ļoti liela interese tāpēc, ka iepriekšējos gados Bostonas Simfonisko orķestri ilgi diriģēja japāņu diriģents Seidži Ozava, un tādēļ uz nākamo diriģentu viņi skatās ar pavisam citu aci nekā, ja orķestri pirms tam nebūtu diriģējis viņiem labi zināms diriģents. Gidons Krēmers un Kremerata regulāri brauc koncertēt uz Japānu. Uz Simtgadi mēs skatāmies, ka koris Dzintars varētu būt aprīlī. Japāņiem ir ļoti liela interese par latviešu kora mūziku, mūziku vispār. Kora mūzika, Dziesmu svētki – tās ir lietas, ka Japānā cilvēkus fascinē.

IN: Man ir vairāki draugi un paziņas, kas īsāku vai ilgāku laiku pavadījuši Japānā; Māra Sīmane, Ilze Paklone...

DTM: Jā, labi zinu Ilzi Pakloni; viņa ļoti daudz darīja, lai izveidotu tādu ļoti labu izstādi par Latvijas arhitektūru, kas tika ļoti novērtēta.

IN: Bet tagad par Austrāliju; vai tas ir papildus darbs, kas Jums nāca klāt pie Jūsu vēstnieces pienākumiem Japānā?

DTM: Jā, diplomātiskā valodā runājot, Latvijas vēstniecība Tokijā nosedz Austrāliju un Jaunzēlandi.

IN: Šis ir jauns risinājums?

DTM: Kādreiz tas tika darīt no Londonas, bet, ņemot vērā ģeogrāfiju un to, ka iespēja biežāk apciemot Austrāliju un Jaunzēlandi, ja tas tiek darīt no Tokijas, kur ir 10 stundu lidojums, nevis no Eiropas, kur ir 24 stundu lidojums.

IN: Bet Jums tas ir dubultdarbs?

DTM: Ir vairāk darba, bet tas jau arvien ir interesanti.

IN: Vai esat pirmo reizi Austrālijā? Cik daudz pazīstama Jums bija Austrālija jau iepriekš?

DTM: Jā, esmu pirmo reizi. Austrāliju pazīstu caur tiem cilvēkiem, kurus satiku Latvijā, kuri nākuši no Austrālijas, vai kuriem vecāki ir no Austrālijas, – tas ir viens stāts. Un tad jau, protams, ir tās zināšanas, ko mēs visi iegūstam, lasot grāmatas un skatoties televīziju, filmas un, protams, satiekot austrāļus, kādus man ir gadījies satikt, gan esot Beļģijā, gan Londonā. Šeit ir ļoti interesanti un, galvenais, mums ir jāuztur kontakts ar latviešu kopienu šeit, jāmeklē dažādas politiskās un ekonomiskās sadarbības iespējas. Protams, ir attālumi, un ģeogrāfiju mēs nevaram izmainīt, bet mūsdienu modernajā pasaulē attālumam ir mazāka nozīme nekā tas kādreiz bija.

IN: Sazināties un apmainīties ar informāciju mēs tiešām vara ārkārtīgi ātri, bet tomēr, ja esi saticies, tad tas personīgais kontakts ir ļoti palīdzīgs.

DTM: Viena lieta ir runāt pa telefonu un rakstīt epastus, bet otra lieta ir uzlikt seju uz telefona numura vai epasta adreses.

IN: Vai Jums ir kādi savi plāni Austrālijā? Ko Jūs vēlētos savā darba laikā paveikt?

DTM: Es domā – uzturēt vistiešākos kontaktus ar latvieši sabiedrību šeit. Noteikti mums ir ļoti laba politiskā sadarbība, kas ir tālāk jāattīsta, bet mums noteikti vajadzētu pameklēt kādas biznesa sadarbības nišas, un te ir jāskatās uz eventuālo Eiropas Savienības – Austrālijas lielās tirdzniecības līgumu, par kuru, cerams, sarunas varēs sākt nākamgad (Red. 2018.), un es pieņemu, ka Latvijai tur varētu būt zināmas intereses.

IN: Cik reāli tas varētu būt?

DTM: Tad, kad Eiropas Savienība vienosies par sarunu mandātu, tad tālāk notiks kustība. Cerēsim, ka sarunas varētu nākamgad (Red.: 2018.) sākt.

IN: Un sāpīgais jautājums latviešiem Austrālijā: Kad Austrālijā būs Latvijas vēstniecība?

DTM: Tas jautājums ir dienas kārtībā, un tas ir atkarīgs no budžeta iespējām. Es domāju, jo ir vairāk argumentu, lai pārliecinātu ne tikai Ārlietu ministriju, bet arī citus valdības locekļus, kas lemj par budžetu, un Saeimu, jo ir lielākas iespējas, ka vēstniecība tiks atvērta; plānots jau tas ir. Mums vienkārši jāstrādā visiem kopā, lai mēs varētu pārliecināt, ka tas ir pareizais lēmums, un, ka vēstniecībai būs ko darīt, un ka tam visam ir pievienotā vērtība.

IN: Vai pagaidu risinājums nevarētu būt vismaz konsulāts kā atbalsts mūsu goda konsuliem?

DTM: Ir bijušas dažādas pieredzes. Es domāju, ka mūsu goda konsuli Austrālijā dara milzīgu darbu, tur pietrūkst vārdu, lai pateiktu paldies, jo tas, ko viņi veic, ir milzīgs darbs. Ir bijuši gadījumi, kad tiek atvērti konsulāti, un tāpat ir jāatver vēstniecība. Tradicionāli jau tiek atvērtas vēstniecības šīs valsts galvaspilsētā, tā ir tāda zināma prakse. Un arī, ja skatās uz izmaksām, es neesmu izrēķinājusi, bet es stipri šaubos, vai konsulāts vienā, vai otrā pilsētā maksātu lētāk nekā vēstniecība galvaspilsētā.

IN: Varbūt būtu iespējams variants, ka baltiešiem – Igaunijai Latvija un Lietuvai būtu vēstniecības zem viena jumta?

DTM: Es domāju, ka tā saucamā kolokācija, kad vairāku valstu vēstniecības ir vienā ēkā un īrē, tāda prakse tiek attīstīta un tāda prakse ir, to Austrālijā mēs redzam, piemēram Igaunija un Somija. Kad mēs tiksim līdz lēmuma pieņemšanas stadijai, kad tas būs aktuāli, tad noteikti Latvija arī to meklēs, jo ir jādomā kā varētu samazināt izmaksas, un tas būtu ļoti racionāls risinājums. Šādu mehānismu mēs esam izmantojuši Abū Dabī, un to noteikti varētu izmantot.

IN: Un nu tradicionālais jautājums – ko jūs gribētu pateikt laikraksta „Latvietis“ lasītājiem?

DTM: Pozitīvākais, ko es Austrālijā redzēju, ka ir liela vēlme uzturēt saikni ar Latviju un tas ir ne tikai vecākām paaudzēm, bet arī jaunākiem cilvēkiem. Noteikti nevajag baidīties no tā, ka nezin pietiekoši labi latviešu valodu, tas nav noteicošais, ja cilvēkam ir vēlme uzturēt šo saikni, tad to vajag darīt. Kopā var darīt interesantas lietas, un tur ir milzīgs potenciāls. Es domāju, ka jābūt ar atvērtām domām un atvērtu sirdi un skatīties, ko kurš var darīt un kāda kuram šī saikne labāk patīk, bet galvenais, lai patīk. Es domāju, ka neviens nekad nevienu nenosodīs par to, ka nezin perfekti latviešu valodu; tas ir mazākais. Galvenais, ka ir interese un entuziasms. Un labi, ka daudzi jauni cilvēki tagad saņem Latvijas pasi, aizbrauc uz Latviju un redz, cik tas ir ļoti interesanti, un viņi atklāj savas identitātes pilnīgi jaunas dimensijas. ■